Ilgi domājām par šīs "Provinces" apakšvirsrakstu, jo emociju pārplūde, kā šajā gadījumā, aizskalo līdzi loģiku, pieredzi un gaumi. Un tad Harijs Beķeris vienkārši uzrakstīja – "Krāsmatas un cerības". Ar to ir pateikts tas pārdzīvojumu, līdzcietības, izmisuma, neatlaidības, sāpju un augšāmcelšanās sajūtu jūklis, kas pārņem, manuprāt, ikkatru "Dārziņu" sētas viesi šobrīd.
"Nu, ko, iesim sēt tos nelaimīgos kāpostus," ar skumju, bet dziļi laipnu smaidu saimniece Indra mūs vedina dziļāk postažā, kas palēnām atgūst sakoptības un savāktības vaibstus. Kopš ugunsgrēka tobrīd ir pagājis mēnesis. Ugunsgrēka, kas Indrai ar Andri paņēma visu padsmit gados sastrādāto, atstājot ar to, kas mugurā. Tā bijusi vēsa, nepatīkama un vējaina diena. Abi piecēlušies, kā jau ierasts, agri no rīta, jo Andrim bijis jādodas ar stādiem uz tirdziņu, bet Indrai jāsēj kāposti. Pavadījusi vīru ceļā, Indra nolēmusi vēl mirklīti pirms lielā dienas skrējiena ievilkt elpu un rāmi padzert kafiju.
Pēkšņi ārā atskanēja kāds dīvains troksnis, Indra izskrējusi laukā un sapratusi, ka visa māja jau bijusi liesmās. Tālākais ir kā vienā miglā tīts, izsaukusi tik laukā mājas īrniecīti ar dēlu, lai glābjas, un tad gaidījuši ugunsdzēsējus.
Diezgan ātri sabraukušas veselas piecas glābēju brigādes, bet māja nebija vairs glābjama. Viens no ugunsdzēsējiem pavaicājis, vai iekšā ir kādi vērtīgi dokumenti un pašaizliedzīgi meties iekšā, lai tos iznestu ārā. Indra atminoties skumīgi šūpo galvu: "Puiši izdarīja visu, ko varēja. Iedomājieties, tur taču mājas galā un lielajā siltumnīcā, no kuras sāka degt, bija tūkstošiem augu, un katrs savā plastmasas podiņā. Te bija tāds milzīgs melnu, indīgu dūmu mākonis, ka to varēja meita no attālās Palsmanes redzēt."
Divi glābēji arī cieta ugunsgrēkā, par ko Indrai lieli pārdzīvojumi un milzu pateicības cilvēkiem, kas dara neiedomājami svarīgu, bīstamu un tik ļoti nenovērtētu darbu.
"Tā brīža sajūtas nav aprakstāmas," paklusām Indra slauka asaras, "trešo reizi mūžā mums ir viss jāsāk no pilnīgas nulles, jo mums vairs nav itin nekā. Nesaprotu, ko un kā darīt, un vai vispār vairs darīt…" Uguns paņēma visu – tirgum sagatavotos stādus – 3000 atraitnītes, 1500 lillijas, sešgadīgos izlolotos krūmmelleņu stādus, begonijas, hibiskus, tukšajam ziemas periodam speciāli iztikšanai audzētos un safasētos lociņus, kartupeļu sēklu. Visu.
Indra neslēpj, ka rokas bija nolaidušās un tuvojās nenovēršamas padošanās sajūta. Tad atnāca ziņa, ka viena pasūtītā jaunstādu partija aizkavējusies un ierodas dienu vēlāk. Ar kādu paziņu, stādaudzētāju Aigaru Sniedzānu no Rankas, braukuši uz Rīgu stādiem pakaļ, un Andris skaļi domājis, kur lai visu to dārgumu liek, jo ne mājas, ne siltumnīcu jau vairs nav. Tad Aigars bez domāšanas piedāvājis, ka viņš var paņemt stādiņus pie sevis, puse siltumnīcas vēl brīva, jākurina tāpat saviem stādiem, kāpēc cilvēkiem nelaimē nepalīdzēt?
"Te notika tā glābšanas operācija," garšīgi nosmejas Aigars un ved mūs paša celtā, pamatīgā siltumnīcā, kur viss jau plaukst, zied, dūc un smaržo. Tagad visas siltumnīcas pilnas paša audzēto dēstu, bet tobrīd nācās saspiesties. Pavasaris nācis tik lēni, ka vajadzēja katru nakti celties un kurināt, bet tas jau paša stādiem ar' bijis jādara. Tā viņš mēnesi izauklējis Indras un Andra jaunas dzīves sākumu, kas nu jau atgriezušies mājās – "Dārziņos". "Man vienkārši gribējās palīdzēt," bez šaubīšanās atbild Aigars,
"kā var pamest nelaimē cilvēkus, kas zaudējuši pilnīgi visu. Viņiem tobrīd tā mana palīdzība bija svarīgāka par 100 eiro, ko es būtu iedevis."
Kad notika lielā nelaime, Zausku meita Monta ielika sociālajos tīklos lūgumu palīdzēt viņas vecākiem un atbalstīt viņus, kā vien iespējams. Atsaucība bija neticama. Jau nākamajā dienā saimniecības pagalmā ieripoja Mālpils siltumnīcu ražotāja "RalfHouse" īpašnieka Mārtiņa Rauskas auto ar piekabi. Viņš sasveicinājās ar saimniekiem un vēra vaļā piekabi: "Nu ko, jāstrādā gan būs pašiem." Piekabē bija milzīgas siltumnīcas karkass. Andris apraudājās no laimes, jo viņš gadiem bija vēlējies šādu siltumnīcu, bet nekad nepietika brīvāku līdzekļu, tāpēc būvējuši paši, kā jau nu varējuši. Reiz Andris pat bija interesējies tuvāk par sapņu siltumnīcas iegādi, un, kad notika nelaime, Mārtiņš atcerējās saimnieka vēlmes, krāva gatavo augu māju automašīnā un devās uz Launkalni. Tad kā uz burvju mājienu saimniecībā ieradušies 12 jauni puiši – mežizstrādes brigāde, kas piedāvājusi jebkādu palīdzību. Tā nu jaunā siltumnīca arī tapusi, un nu jau tajā mitinās Rankas Aigara izlolotie stādiņi.
Kamēr mēs bijām aizdevušies uz Rankas pusi satikties ar Aigaru, Zausku ģimenes saimniecībā jau sākusies liela rosība – top atkal jauna siltumnīca. Tas pats Mārtiņš no Mālpils ziedojis vēl vienu siltumnīcu, tikai šoreiz līdzi atbraukuši divi profesionāli uzcēlāji, kas darbojas tik saskaņoti, profesionāli un ātri, ka operatoru kungi gandrīz nokavēja milzīgās plēves uzvilkšanu. Indra, savos nebeidzamajos dienas darbos ejot, ik pa brīdim piestāj, neticībā vēro, kā dažās stundās no tukšas vietas debesīs slejas jauna, plaša siltumnīca, un atkal notrauš klusas laimes un pateicības asaras. "Es nekad nebūtu domājusi, ka Latvijā ir tik daudz labu cilvēku," viņa saka, "tikai viņi mūs piespieda celties un atkal darīt, jo mēs taču nedrīkstam pievilt tos daudzos mūsu atbalstītājus. Ir jāceļas un jādara. Un atkal viss būs labi."
Līdzcilvēku iejūtība, atbalsts un palīdzība tiešām ir visdažādākā, un Indra nebeidz pateikties: "Katrs padalās ar to, kas viņam ir, un tas ir milzīgi daudz tik grūtā brīdī. Tas dod spēku nepadoties". Smiltenes kafejnīca "Trīs pipari un kūkas" katru dienu baro ģimeni ar siltām pusdienām, viesnīca "Brūzis" piedāvājuši naktsmājas bez pajumtes palikušajai ģimenei, kāda bijusī Smiltenes tehnikuma audzēkne atsūtījusi no Liepājas 50 krūmmelleņu stādus sadegušo vietā.
Netālu esošās Palsmanes luterāņu baznīcas draudze noorganizējusi labdarības koncertu ģimenes atbalstam, kur vākuši ziedojumus. Bet ne jau tikai šis viens koncerts, draudzes priekšniece Inita Zaharčuka stāsta, ka cilvēki, uzzinot par notikušo, sākuši vienkārši nest uz baznīcu un atstāt visu, ko vien varējuši – augus podiņos, sēklas, sadzīves lietas: "Varbūt tieši tā arī ir baznīcas misija – aicināt cilvēkus pie sevis, lai atbalstītu tos, kas ir nonākuši grūtībās. Jo Dievs taču mums māca – palīdzi, piedod, pasniedz roku. Tad nu mēs pasniedzam roku, lai viņiem vieglāk ir celties un darīt."
Vairumtirgotājs "SilJa" pēc katalogiem atlasījuši iepriekš pasūtītos, bet sadegušos stādu sarakstus un atsūtījuši tos kopā ar plēves rulli, darbarīkiem, darba apaviem, sēklām. "Viņi teica, lai ņemam tik, ko mums vajag," no cilvēku dāsnuma mazliet apmulsusi jūtas Indra, "es atbildēju, ka mums šobrīd nav, ar ko samaksāt. Un mēs neesam raduši nekad nevienam kaut ko prasīt, mēs darām paši. Bet tad cilvēki teica, ka šis ir tas brīdis, kad man ir jāsaņemas un tomēr jāpieņem šī palīdzība. Nezinu tikai, kā lai visiem pasaka paldies."
Nu jau Launkalnes "Dārziņos" cerības ir nomākušas krāsmatu baiso ēnu, podos sastādītas, atkal savus sārtos snīpjus pretī saulei stiepj Andra lepnums – lilijas. Arī sadegušo kartupeļu vietā piesaulītē sildās un gatavojas gulties vagās labvēļu sagādāti sēklas kartupeļi. Strādāt būs ar ko, lai gan Andra sūri grūti, uz ātrā kredīta asinīm iegādātais traktoriņš palika ugunī. Kaimiņš solījies izlīdzēt, un līdz jauna rīka iegādei Andrim būs darba zirgs sētā. Uz atvadām Indra nāk no siltumnīcas ar skaistu saulespuķi podiņā. Viņi tādas dāvinot visiem labvēļiem un draugiem, kas atbalsta grūtajā brīdī. Nu arī mēs esam ieskaitīti to pulciņā, un dodamies mājup ar Indras un Andra uzaicinājumu atbraukt vasaras pusē, kad te viss atkal būs vienos ziedos. Un tā būs. Es ticu un ceru.
Launkalnē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Jānis Goldbergs un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
