Mūsu ziemeļu kaimiņi apsteiguši visus citus Baltijā, uzņēmējiem, MBA studentiem, pašvaldību un valsts iestāžu vadītajiem sākot piedāvāt Noturības un krīžu vadības kursu. Par to un arī par vēl citām igauņu inovācijām ar 1988. gadā dibinātās Igaunijas Biznesa skolas rektoru Meili Kitsingu (Meelis Kitsing), kurš bija ieradies uz konferenci Latvijā, sarunājas Latvijas Radio žurnāliste Ieva Puķe.
Ieva Puķe, Latvijas Radio: Mūsu tikšanās iemesls ir jūsu augstskolas jaunā programma, kas ir īpaši veidota šī laika prasībām.
Meilis Kitsings, Igaunijas Biznesa skolas rektors: Absolūti! Esam pieredzējuši iepriekšējos gados daudzas krīzes, bija tāda vesela krīžu grupa: kovids, kara ekspansija Ukrainā, dažādi globāli konflikti, arī smags laiks ekonomikai – strauja inflācija. Lai tiktu galā ar šiem izaicinājumiem, man liekas, ir ļoti svarīgi domāt, kā ierobežot riskus un kā mazināt nedrošības sajūtu, kā veidot pretestību un noturību šajos apstākļos. Šis kurss ir domāts tam.
– Kā biznesā veidot pretestību krīzes apstākļiem?
– Viena no svarīgākajām lietām no manas perspektīvas, saskaroties ar šādām situācijām, – būt tām mentāli gatavam. Jau iepriekš domāt par iespējamiem notikumu scenārijiem.
Bieži vien cilvēkiem mēdz būt tikai viens veids, kā domāt par kādu lietu. Viņi ir ļoti pārliecināti, ka viņiem ir taisnība, saredz nākotni tā, kā viņi to vēlētos, lai gan viņiem jābūt gataviem gan negatīviem, gan pozitīviem scenārijiem.
Jābūt gataviem un vienkārši domāt mazliet plašāk. Tas ir sākums, kad tu mentāli sagatavo sevi, tad daudz labāk vari tikt galā ar nedrošību.
Jā, patiešām, mēs nezinām, ko sagaidīt no nākotnes, jo pēdējo gadu laikā esam pieredzējuši dažādus attīstības scenārijus.
– Vai šīm studijām ir arī kāda saistība ar Latviju? Vai tās ir pieejamas arī Latvijas uzņēmējiem vai studentiem no Latvijas?
– Absolūti! Kursu patiesībā vadīs eksperts no Latvijas, Jānis Vanags, kuram ir liela pieredze risku mazināšanā un noturības veicināšanā. Jānis ir bijis [Latvijas nacionālās aviokompānijas] "airBaltic" viceprezidents, darbojies arī veikala "Maxima" padomē Latvijā. Šīs zināšanas viņš nodos studentiem.
– Mēs visi zinām, kādas krīzes ir skārušas "airBaltic" pandēmijas laikā, un, protams, zinām par veikala "Maxima" jumta sabrukšanu. Vai krīzes Latvijā ir bijušas atšķirīgas no krīzēm Igaunijā? Vai varbūt tām ir daudz kas kopīgs – ja ne konkrētajām krīzēm, tad krīžu modeļiem?
– Protams, daudz kas kopīgs. Specifiskas krīzes atšķiras, bet, domājot par konceptuālo, globālo līmeni, krīzēm vienmēr ir daudz līdzību, un ir ļoti svarīgi domāt, kā uz tām reaģēt. Tās atkal ir iemaņas, ko vienādi var piemērot dažādās valstīs. Šādā nozīmē Igaunija no Latvijas neatšķiras.
– Kādas šobrīd ir nopietnākās raizes Igaunijas ekonomikā? Šeit, Latvijā, mēs vienmēr domājam, ka Igaunijā daudzos aspektos klājas labāk.
– Igaunijas ekonomikai patiesībā pēdējos gados galīgi neklājas labi. Šis ir jau trešais gads bez ekonomiskas izaugsmes, situācija pakāpeniski pasliktinās. Viena no galvenajām problēmām Igaunijā – mūsu ražošanas sektora veiksme arvien samazinās. Lielā mērā to nosaka fakts, ka mūsu ekonomika ir ļoti saistīta ar Somijas un Zviedrijas ekonomiku. Tā, iespējams, nav pietiekami daudzveidīga eksporta ziņā, un sektori, kuros strādā tā dēvēto Igaunijas investīciju preču pircēji, (tas ir tieši Zviedrijā) ar šīm lietām vairs nenodarbojas. Ja salīdzinām Igauniju un Lietuvu, tad tai pēdējos gados patiesībā klājas daudz labāk, jo tās [Lietuvas] eksporta tirgus ir daudzveidīgāks, viņi nefokusējas uz noteiktiem preču sektoriem, piemēram, nepārdod tikai koka mājiņas Zviedrijā.
Runājot pat skaitļiem,
dzīves standarts Igaunijā joprojām ir augstāks nekā Latvijā, bet ekonomikas izaugsmes ziņā Latvijai, salīdzinot Igauniju, nepavisam neklājas slikti.
– Viesojos Zviedrijā pagājušā gada oktobrī. Mums Latvijā Zviedrija iemieso labklājības valsts stereotipu, kur ekonomika ir ļoti labā līmenī, cilvēki ir laimīgi, līdzīgi kā Somijā. Biju ļoti pārsteigta, kad dzirdēju draugus un paziņas sūkstāmies par cenu pieaugumu un pat par uzņēmumu bankrotiem. Par darba zaudēšanu arī IT nozarē, par zaļās enerģijas, "zaļo" mašīnu tirgus dīkstāvi – pirms tam taču bija kļuvis par standartu katrā mājā ieviest elektromobili! Un tātad šī "zviedru lieta" arī smagi ietekmē Igauniju?
– Jā. Zviedrija ilgu laiku ir bijusi ļoti svarīga tirdzniecības partnere Igaunijai. Un to tik daudz neietekmē kopējā Zviedrijas ekonomiskā situācija, bet specifiski sektori, piemēram, nekustamo īpašumu tirgus. Daudzas igauņu ražotnes eksportē preces tieši šim sektoram. Un, ja Zviedrijas ekonomikai neklājas labi, tad cilvēki nepērk "investīciju preces" – tās lietas, kas domātas nākotnes investīcijām. Nebūvē jaunu māju vai ceļu, tērē naudu tikai ikdienas vajadzībām. Un tur parādās atšķirība starp Lietuvas un Igaunijas eksporta uzņēmumiem. Igauņi bija vairāk fokusējušies uz šīm "investīciju precēm". Tikmēr lietuvieši fokusējās uz precēm, ko tev ir jāpērk jebkuros laikos, vienalga kādā ekonomikas cikla brīdī.
– Bet kā akadēmiskais lauks, dažādi pētījumi var ietekmēt šo situāciju?
– Absolūti var.
Kopumā visās Baltijas valstīs un valstīs ar līdzīgu ekonomisko līmeni redzam – jo vairāk attīstāties, jo grūtāk it atrast jaunus resursus turpmākai izaugsmei.
Tām valstīm, kas ir samērā nabadzīgas un tad sāk strauji attīstīties, kā tas bija ar Latviju un Igauniju 1990. gados, resursus izaugsmei ir diezgan viegli atrast. Vajag tikai investēt, sniegt cilvēkiem pamatzināšanas. Bet tālāk tas kļūst arvien grūtāk. Tad ir vajadzīgas inovācijas, un tā sauktās "neredzamās prasmes" spēlē arvien lielāku lomu. Menedžeriem ir jādomā, kā sakombinēt cilvēkresursus, lai nonāktu pie ļoti gudriem lēmumiem. Ir samērā daudz pētījumu par to, kā šajā līmenī pieņemt lēmumus un vadīt uzņēmumus. Tie var radīt nopietnu iespaidu ne tikai uzņēmumam, bet uz valsts ekonomikai kopumā. Šajā situācijā, kad mums tuvumā nav īpaši labu eksporta tirgu, varam rēķināties tikai ar Zviedriju un Somiju, menedžeriem ir ļoti nopietni jādomā, kur atrast jaunas tirgus nišas. Tam atkal vajadzīgas jaunas iemaņas. Igaunijas Biznesa skolā mēs patiešām fokusējamies uzņēmējdarbības iemaņu apgūšanā. Nemācam inženierzinātnes, kas, protams, arī ir ļoti svarīgas.
Jūs teiksiet – ko gan vēl jaunu var iemācīties? Varbūt jau esat apguvuši vienu uzņēmējdarbības kursu, piemēram, pirms 10 vai 20 gadiem. Bet es tomēr pastāvu, ka par šo lietu jums jādomā visu laiku, un jaunas iemaņas ir jāiegūst. Tas nav kaut kas, kas ir paveikts, vienreiz iegūstot izglītību. Jāmācās ir nepārtraukti, jo šis lauks nepārtraukti mainās.
– Vai ir Igaunijā ir veiksmes stāsti par kompānijām, kas ir spējušas mainīt zīmolu, uzsākt pavisam jaunu ceļu?
– Jā, gan citi Igaunijas uzņēmumi, gan uzņēmumi Baltijā un pasaulē var patiešām mācīties no igauņu IT sektora, no digitālajiem uzņēmumiem. Tas, kā tie, strādājot Tallinā, ir spējuši izveidot globālas kompānijas, ir patiešām iespaidīgi.
Igaunijā ir kādi 10 "vienradži" – uzņēmumi, kuru vērtība pārsniedz miljardu.
Dažus no tiem izveidojuši arī Igaunijas Biznesa skolas absolventi, piemēram, "Bolt" – Martins Viligs (Martin Villig). Kad mēs pagājušā gada decembra beigās svinējām savu 35. dzimšanas dienu, mēs viņam pasniedzām goda doktora grādu. Un mums ir vēl citi tādi piemēri. Domāju, veids, kā viņi ir uzbūvējuši globālus biznesus, ir patiešām ļoti iespaidīgs.
Mūsu skolas piektajā stāvā ir jaunuzņēmumu (start-up) akseleratotrs, kas arī darbojas visas Eiropas mērogā, un pat tādās vietās kā Āfrika. Mūsu skola ir tā līdzīpašniece, un tā reitings Eiropā ir ļoti augsts. Pēdējā "Financial Times" reitingā tas nokļuvis 18. vietā. Tur ir akseleratori no Lielbritānijas, Vācijas un citām lielām valstīm, un tad pēkšņi šis jaunuzņēmumu akselerators no Igaunijas – Eiropas topā!
– Pieminējāt "Bolt". Tas ir labs piemērs, kā biznesam krīze tieši var būt ļoti noderīga. "Bolt" guva atpazīstamību un veiksmi pandēmijas laikā, kad pēkšņi ikviens pasūtīja ēdienu internetā, un puiši ar riteņiem stāvēja pie jūsu durvīm ar siltu ēdienu. Kādam tas varbūt pat bija vienīgais kontakts ar civilizāciju.
– Jā, tā patiešām ir taisnība. Mēs parasti par krīzēm domājam kā par kaut ko sliktu, bet jāizsver arī iespējas, ko rada krīzes.
Mēs nevaram ļaut krīzēm kļūt tikai par zaudējumu laiku.
Ir vēl viena igauņu kompānija, ko dibinājis viens no bijušajiem "Skype" izveidotājiem, un kas jau darbojas visā pasaulē – "Starship Technologies". Viņiem ir superīgi piegāžu roboti. Kovida laikā – un arī man bija kovids, kad es kādu laiku nevarēju iet ārā – tie mani patiešām paglāba. Savā dzīvesvietā varēju pasūtīt jebko ar piegāžu robota palīdzību. Tas ir tāds jauks robots, ko cilvēks nekontrolē, teiksim, sēžot tam virsū. Tas viens pats ripo pa pilsētu. Šādu skatu tagad var redzēt Tallinas ielās. Un tam ir tik jauks dizains, ka bērni to ļoti mīl uztver kā mājdzīvnieku, vēlas pieskarties, apskaut. Šie roboti tagad ir apritē arī Somijā, Anglijā, ASV, tieši daudzās universitāšu pilsētiņās. Pēc nedēļas es došos uz Arizonu, un arī Arizonas Universitātes studenti var pasūtīt ēdienu no šiem robotiem. Vēl viens uzņēmuma piemērs, ko uz priekšu dzina kovids, viņi izvērsa darbību visā pasaulē. Un viņi ir no Igaunijas.
