Organismi ķīmiskas reakcijas rezultātā radīto gaismu izmanto, lai atbaidītu plēsējus, pievilinātu medījumu, atrastu savas sugas pārstāvjus un reaģējot uz kairinājumiem.
Šī spēja piemīt arī daudziem mīkstajiem koraļļiem, un pētnieki ar 185 sugu pārstāvju ģenētiskās informācijas palīdzību izveidoja to evolūcijas koku. Izrādījās, ka visiem ir kopīgs priekštecis, kas dzīvoja apmēram pirms 540 miljoniem gadu, un tas ir divas reizes vecāks nekā līdz šim par senāko spīdošo dzīvo būtni uzskatītā garnele.
Tas neizbrīna, jo kembrija periodā evolūcijas "sprādziens" notika visā pasaulē.
Savukārt cilvēkiem, kuriem bioluminiscences jēdziens ir svešs, jāatgādina, ka tās spilgts piemērs tiešā un pārnestā nozīmē ir mums labi zināmais jāņtārpiņš.
Jūras biologs Stīvens Hadoks skaidroja: "Tas nedaudz mainīja manu viedokli par bioluminiscenci kā par salīdzinoši nesenu parādību, kas ir attīstījusies konverģenti – dažādi organismi daudzos gadījumos to izgudroja no jauna, neatkarīgi viens no otra. Šķiet, ka šis ir gadījums, kad bioluminiscence var būt ir attīstījusies sen un pēc tam saglabājusies visos šī sākotnējā organisma pēcnācējos."
