Dārta Ceriņa: Šonedēļ mēs esam sagatavojuši īpašu maršrutu, pietveroties Andreja Ēķa daudzsēriju mākslas filmai "Dumpis".
Žulijens Nuhums Kulibali: Daudzsēriju mākslas filmas vai seriāli, kā nu kuram labpatīkas tos saukt, ir arvien vairāk ievērojams formāts arī Latvijas kinematogrāfā, un Andreja Ēķa "Dumpis" viennozīmīgi no lielformāta darbiem ir ļoti ievērojams. Tā ir vēsturiskā fikcija. Ja tā paskatās uz to seriāla formātu, visas pēdējā laika daudzsēriju mākslas filmas ir vēsturiskās fikcijas.
Dārta Ceriņa: Visas, jā, arī gada sākumā uz ekrāniem nonākušais seriāls "Pansija pilī", tāpat arī "Padomju džinsi", "Dumpis". Vēl arī ceturtais seriāls – daudzsēriju mākslas filma "Asistente".
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas gan nav vēsturisks.
Dārta Ceriņa: Tas gan nav, tā ir vienīgā atkāpe, jā, no šīm vēstures sliedēm. Bet es vēl ātri gribēju piemetināt, kas man liekas ļoti interesanti, ka Latvija ir nonākusi tādā visnotaļ interesantā kino izplatīšanas tradīcijā, ka seriāli tagad tiek sadalīti dažādās sērijās un nonāk arī uz kinoteātra ekrāniem.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, arī ar "Dumpi" ir tieši tāpat. Nu tad iesim uz kinoteātri skatīties!
Dārta Ceriņa: Mēģināšu pāris vārdos pieteikt, kur skatītāju ieved Andreja Ēķa un apjomīgās komandas veidotais seriāls "Dumpis". Tātad pamatā ir patiess notikums. 1975. gadā, Brežņeva stagnācijas gados, uz padomju kara kuģa notiek sacelšanās mēģinājums, tātad nosaukumā ietvertais dumpis, kuru ierosina…
Žulijens Nuhums Kulibali: Ne Uldis Dumpis, kā mēs te smejamies. Runa nav par Uldi Dumpi.
Dārta Ceriņa: Jā, ir ļoti būtiski pieminēt, ka šis seriāls nav biogrāfisks seriāls par Uldi Dumpi padomju gados. Turpinot, seriāla centrā ir Daiņa Grūbes, manuprāt, ļoti interesanti risinātais ideālists Špagins, donkihotisks tēls. Kā jau arī režisors Andrejs Ēķis ir pieminējis publiskajā telpā, viņš [galvenais varonis] ir tāda šis sistēmas skrūvīte, ideālists, kurš tiešām seko šiem principiem un vispār sistēmas noturēšanai par jebkādu cenu. Viņš tomēr ir arī šī dumpja iniciators.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, tātad seriāls sākas būtībā ar Špagina nokļūšanu Rīgā. Viņš tiek paaugstināts amatā, un kopā ar sievu Ņinu, kuru atveido Elīna Hanzena, viņš nonāk komunālajā dzīvoklī, kas, kā mēs saprotam diezgan ātri, ir atsavināts vai vismaz tā daļas ir atsavinātas no tur jau dzīvojošas ģimenes. Tad viņš nonāk uz šī kara kuģa kā politiskais vietnieks jeb zampoļits.
Dārta Ceriņa: Arī komentējot pašu šo seriālu un tā uzstādījumu, galvenokārt tās divas darbības vides ir – viena ir sauszeme, kur galvenokārt darbojas sieviešu tēli un arī vīriešu tēli, bet vīriešu tēliem ir iedota šī darbības zona, kas ir uz klāja, ūdenī vai veicot dažnedažādas apmācības vai visnotaļ īpatnējas brīvā laika pavadīšanas metodes. Neatklājot par daudz. Interesanti, kur es saprotu Andreja Ēķa un arī komandas loģiku, ka šis ir seriāls, kas ir tiešām dzimis kā pretreakcija uz Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Arī šis stāsts par iebraucēju faktiski okupētā valstī – Špagins, būdams krievu izcelsmes, kopā ar savu sievu, ir šie te jaunie padomju laika cilvēki savā ziņā. Tādi ideālisti un ļoti naivi tēli, kuri, teiksim tā, pārvietojas pa savu dzīvi kā pa rūtiņu kladi. Visam ir savi leņķi un savas līnijas. Bet tur, man liekas, ir uztaustāma arī tāda jau postkoloniāla lēca, izvēloties varoņiem nerunāt krieviski, latviskot dialogos ļoti daudzus arī šos krievu izteikumus, necenzēto leksiku un daudz ko citu. Es domāju, ka tā ir tiešām tāda reakcija uz tautas pašnoteikšanos. Man varbūt pat šis seriāls, ņemot vērā šos visus minētos elementus, liekas varbūt nedaudz par daudz ilustratīvs tajā visā mēģinājumā parādīt, ka, redz, šī ir mūsu zeme, jūs esat iebraucējs, bet arī jūs esat interesants tēls, un mums tā kā ir jāseko jums līdzi.
Ir tāda nedaudz neviennozīmīga spēle, jo to akcentu, manuprāt, ko dod arī Ēķis ar komandu, šo impulsu par latviešu pagātni, vēsturi, šo okupācijas pieredzi, kas nodota no paaudzes paaudzē, ir pat par daudz. Lai gan ideja kā tāda man ļoti patīk.
Žulijens Nuhums Kulibali: Es tev laikam varētu piekrist. Pats Ēķis publiskajos preses materiālos min, ka šī filma ir kā pretreakcija Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, un citēju: "Krievijas totalitārais režīms šodien ne ar ko neatšķiras no padomju laika Kremļa. Armijā tikumi nav mainījušies, bet traģisko neatbilstību starp ideoloģiskiem lozungiem un nožēlojamo realitāti joprojām saskata varbūt tikai daži ideālisti." Tajā pašā laikā jāsaka, ka tas noved līdz zināmam tēlu plakātiskumam. Respektīvi, ir ļoti skaidri kodēts, kā ļaunie "citi" – iebraucēji – izskatās, uzvedas, un kā tad šī te vietējā publika, tātad apspiestie, kā viņi uzvedas, izskatās, ieejot tādā stereotipizācijas zonā. Man tomēr ir jāsaka, ka arī izklaides kino, jebkāda tipa kino, ir ļoti jāuzmanās, it īpaši, ja runa ir par vēsturiskiem notikumiem, ar šādu te krasu nodalījumu un starpzonu neuzrādīšanu tādā ļoti niansētā un labā veidā. Jo, jā, sanāk tāds mazliet stāsts par mūsu vēsturi tādās melnbaltās kategorijās. Špagins vispār kā tēls man šķiet ļoti interesants. [..] Es nevaru saprast, viņa tēls ir izveidots niansēti, vai arī tajā ir mēģināts savienot vairākas konfliktējošas un pēc būtības nekohezīvas būtnes. Proti, Špagins tiek attēlots kā it kā naivs ideālists. Naivs viņš ir tādā ziņā, ka šajā ģedovščinas hierarhijā viņš tāpat uzdrošinās ļoti publiski paust savus ideālus, un viņš patiesi tiem tic.
Dārta Ceriņa: Viņš ir pareizs. Viņš paceļ klasē roku vienmēr, kad ir jārunā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Viņš patiesi tic sociālisma sapnim, kustībai uz komunismu, viņš tic tam, ko viņš dara. Tajā pašā laikā viņš ir arī šis te mačiskais vīrietis, kas šajā vīriešu vidē nekautrējas kādam iedot pa purnu, apliet matrožus ar ledus aukstu ūdeni un izrādīt šo vīrišķo varu, kā tas ir pierasts kara filmām un vispār filmām, kas notiek šādā te iekapsulētā vīriešu vidē – armijā un tā tālāk.
Dārta Ceriņa: It kā ir skaidrs, ka viņš ir daļa no šīs konjunktūras, un nekur tālu jau savā ziņā viņš arī neaiziet. Tā sacelšanās jau notiek iekšpus pašas sistēmas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, tās mērķis nav to lauzt.
Dārta Ceriņa: Tāpēc man atkal liekas, un kur arī pieminētais postkoloniālisms ienāk, ka mums ir šis individuālais varonis, kurš, ņemot vērā kādi ir naratīvi Krievijā pēdējos 20 gadus bijuši kino, mums ir tā mazā skrūvīte, kas nevar izveidot revolūciju, nevar izveidot sacelšanos.
Šis stāsts par Špaginu, kuru atveido Dainis Grūbe, ir tādā ziņā anti imperiāls, jo ir iespējama šī sacelšanās.
Domājot par kino vēsturi, Rīgā dzimušā režisora Sergeja Ezeinšteina 1925. gada filma "Bruņukuģis Potjomkins" tomēr ir par to, ka saceļas masas. Tātad arī tāds ļoti imperiāls uzstādījums. Bet šeit, redz kur mums tomēr ir indivīds. Tas ļoti būtiski, manuprāt, iezīmē Ēķa un komandas mēģinājumus [pateikt], ka tātad tas ir iespējams – viena skrūvīte salūzt, un sistēma var varbūt sabrukt. Man tomēr, neskatoties uz kaut kādām iebildēm par to, kā seriāls ir risināts, ir interesanti sekot līdzi tam stāstam. Neskatoties uz kaut kādām ainām, kas arī varbūt nav pārāk veiksmīgas, ir atsevišķas ainas, kurās aktieri ir fantastiski un tādā ritmiskā saspēlē nonāk. Tas ir mainīgi, bet tomēr tas stāsts, kas mums vienmēr seriālos un daudzsēriju darbos ir trūcis, es tomēr teiktu, ka te ir uz savu shematismu… Seriāls ir pēc savas būtības shematisks, te ir kam sekot līdzi.
Žulijens Nuhums Kulibali: Pavisam noteikti. Jāuzteic arī, teiksim, lietu mērogs, kaut vai [spēju] uzbūvēt šo padomju realitāti un it īpaši tik ļoti specifisku vidi kā kara flotes vidi ar kara kuģiem. Tas ir viss uzteicams. Riharda Zaļupes mūzika iedod tam visam tiešām tādu vērienu. Tas jūtas kā tāds eps, jā, kas pārņem tādas labākās kara žanra tradīcijas un konvencijas gan labā, gan sliktā ziņā dažreiz.
Dārta Ceriņa: Jā, bet, domājot arī par šo seriālu, man ir tāda ļoti mīļa tēze, ka Aukstais karš 2.0 kino telpā pēdējos gadus ir sastopams.
Te mēs varam tiešām teikt, ka ir konkrēti no laikmeta garozas un mīkstuma nācis seriāls, kurš komentē kā mēs varbūt kā tāds kolektīvs domājam un jūtamies.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jāņem vērā arī tas, ka šīs pieejas vēsturiskajai realitātei, it īpaši atskatoties uz padomju laiku, mums ir ļoti dažādas. No Viestura Kairiša, kas ņem tādu reālu, iekšēju indivīda cīņu pret sistēmu vai arīdzan izdzīvošanu tajā, līdz tādam lielbudžeta skatam. Atceramies, protams, "Rīgas sargus", kas ir hrestomātiska un kuru nevar kā kara filmu vismaz 21. gadsimta Latvijas kontekstā vispār ignorēt. Tad, lūk, Andreja Ēķa "Dumpis" ir darbs, kas ierakstās šajā laukā, kas būtu jāskata, es domāju, arī iepriekšējo Latvijas filmu kontekstā, un kas pavisam noteikti piesies aci. Tur ir ko skatīties, ir par ko domāt un ir par ko diskutēt. Par filmām ir jārunā. Ja par filmu nav ko pateikt, tas ir slikti.
Dārta Ceriņa: Šis ir seriāls, par kuru tiešām ir interesanti pastrīdēties.
