Mīlestību pret mūziku Donam raisīja dažādi ārzemju mūzikas grandi – mūziķis Braiens Adamss ar albumu "So Far So Good", grupa "Queen" ar albumiem "Greatest Hits 1" un "Greatest Hits 2", kā arī mūziķis Eltons Džons.
"Es klausījos un man likās, ka tas ir kaut kas fenomenāls. Es turpināju klausīties un atklāju kaut ko jaunu un jaunu, un kaimiņus arī parāvu līdzi, tad kopistiski spriedām un analizējām dziesmas, krājām faktus," stāstīja Dons.
Otrs faktors bija tēvs, kas spēlēja ģitāru, kad ciemos viesojās ģimenes draugi.
"Tas varētu būt tas, kas pastūma mani tuvāk tam, jo nu kā – vecāki ir tavi etaloni, nezinu... korifeji pa dzīvi.
Tā ka es droši vien redzēju, kā tas ir, ka dziedot tu principā esi ballītes centrā, tu spēj raisīt emocijas apkārtējos – asaras vai prieku. Man tas likās aizraujoši un joprojām liekas aizraujoši," atklāja Dons.
Rakstot dziesmas, nav iespējams distancēties arī no sevis paša emocijām, Protams, var dziedāt arī par iedomu stāstiem, bet lielā mērā tas ir tāds autobiogrāfisks process, sprieda mūziķis.
"Reizēm tas sākotnējais impulss dziesmai ir varbūt traģisks stāsts. Man ir tāda viena dziesma, kurai apakšā ir šis traģiskais notikums mūsu pašu valstī, un pēc tā notikuma es piezvanīju Ingum Bērziņam un teicu – mums ir jāuzraksta kaut kas par šo. Kura tā dziesma ir – es neatklāšu, jo vienreiz es to izdarīju pirms koncerta, izstāstīju to īsto stāstu apakšā, un tad tur bija diezgan daudz asaru apkārt un skumju," stāstīja Dons.
Viena dziesma var pārtapt tik daudzos stāstos un versijās, ka tā vairs nav viena dziesma, tā jau ir mērāma simtos un tūkstošos versiju. Vai tas ir labi vai slikti – velns viņu zina, atzina mūziķis, atklājot, ka arī viņam pašam koncertos mēdz būt brīži, kad emocijas gūst virsroku.
"Tev vienkārši kamols satinas kaklā, un ir jāpagaida, kad tas atlaiž.
Tur var būt daudzi tādi cēloņi, kāpēc tas tā ir. Pēkšņs saviļņojums par to, ka tu redzi, kas tev ir priekšā, ka tas notiek pa īstam, ka tas nav sapnis, ka tu esi uz skatuves, un šī ļaužu masa priekšā dzied tik skaļi un ar emocijām… Tas aizkustina. Tas, protams, aizkustina. Bez liekuļošanas – tas tiešām ir patīkami, ka tu vari piedzīvot tādu vienojošu momentu vai brīdi," atzina Dons.
Emocijas ir tās, kas mūziķi aizrauj un iedvesmo, un, iespējams, tieši tāpēc viņš nekoncertē pārāk bieži, lai savus stāstus caur dziesmām varētu stāstīt ar pilnu emociju spektru, atklāja Dons.
"Arēnas koncerts vai šogad stadiona koncerts ir tāds sapņa piepildījums. Vai tad, kad es biju mazs.. Jā, es varēju iztēloties to, un joprojām es kaut kādas lietas nākotnē iztēlojos, kas varētu būt. Tās ir daudzas, visādas lietas.
Tās var piepildīties un var nepiepildīties, bet, ja es kaut ko redzu un es redzu, ka līdz tam var aiziet, – nu tad būs grūti mani apturēt," pauda Dons.
Mūziķis atzina, ka viņam ir paveicies – viņam darbs pie mūzikas neliekas kā kaut kas smags. Jā, tas reizēm izsūc enerģiju, bet vienlaikus arī piepilda.
"Es nevaru sūdzēties, es nevaru teikt, ka mans darbs ir fiziski grūts. Mentāli – jā, tur ir savi izaicinājumi, kā tikt galā ar daudzām lietām, bet to jau ar laiku iemācās. Par izdegšanām… Jā, ir jāuzmanās, ir jādozē. Ir bijuši gadījumi, kad tu pārkāp pāri tai robežai, cik tu spēj izdarīt, un tad ir jāapstājas un jāpadomā mazliet, jo tas ķermenis ir trausls," atzina Dons.
Viņš atklāja, ka arī viņam ir bijuši tādi brīži, kad dzīve ir piespiedusi apstāties un pārdomāt visu turpmāko. Arī tagad mūziķim gadās tā, ka nākas atteikt kādus projektus.
"Es saprotu to kapacitāti. Cik es varu panest, tik es nesu. To iemāca vienkārši tava pieredze, kad tu izej tam cauri, vai tu vēlies atgriezties tur," pauda Dons.
Vienlaikus mūziķis vērtēja, ka viņam piemītošās rakstura īpašības ir tās, kas neļauj mest plinti krūmos un padoties, jo šķēršļu ir bijis daudz – mazvērtības kompleksi, viedokļi apkārt, bezgalīgie padomdevēji. Dons pats vērtēja, ka viņam ir paveicies, jo viņam apkārt vienmēr ir cilvēki, kuriem piezvanīt un uzklausīt uzticamu viedokli gan par profesionālo darbību, gan privāto dzīvi. Tāpat palīdz arī būšana vienatnē.
""Supernovas" fināls, kad nosauca manu vārdu... Ļoti spēcīgas emocijas bija, un to jau kamerā var redzēt, es vairs neturēju iekšā, laidu ārā, jo tur nebija variantu. Ļoti siltas sajūtas es atceros, tā bija tāda silta, silta sajūta. Mīlestības pilna. Tur bez asarām… Es nezinu, cik man būtu jāspiež sevi uz leju, lai es noturētu to slūžu, kas izšāva ārā," atklāja Dons.
Darba mūziķim šobrīd, gatavojoties Eirovīzijai, ir daudz, taču viņš norādīja, ka strādāt viņam patīk, turklāt arī komanda apkārt viņam palīdz un nes iekšā savas vēsmas un pieredzi.
"Es domāju, ka tas ir tā vērts. Mēs kopā ejam uz vienu mērķi, mums vajag priekšnesumu, mums vajag atšķirties. Nu, darām visu, ko varam. Jāskatās 9. maijs, pusfināls, tad jau redzēsim. Es ceru, ka mums izdosies tas sākotnēji iecerētais, jo pašlaik ir tā, ka es jau vairs nevaru sagaidīt. Es esmu nepacietīgs, un tas ir tas, kur es sevi spiežu uz leju – neskrien, lēnītēm, mierīgi. Būs labi. Es ticu tam, ka, ja es kaut ko darīšu, tam būs kaut kāds rezultāts," pauda Dons.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
