Daudzkāju klases pārstāvjiem netīk gaisma. Vairums sugu kļūst aktīvas un pamet slēptuves galvenokārt krēslā un tumsā.
Daudzkāju viduklis sastāv no posmiņiem, pie katra posma – ejkāju pāris. Daļai daudzkāju ķermeņa posmiņi ir saauguši, bet kāju skaitu gan tas neietekmē.
Šai klasē ietilpst četras apakšklases:
- simfilas – Latvijā trīs šo sīko būtņu sugas,
- pauropodi – Latvijā divas sugas,
- biežāk ieraugāmie simtkāji – Latvijā 13 sugas,
- un tūkstoškāji – Latvijā 21 suga.
Simtkāji ir plakanīgi jeb daļēji saplacināti dzīvnieki, kuru kāju skaits – atkarībā no sugas – rēķināms desmitos vai simtos. No šīs apakšklases biežāk pamanāmās un cilvēkus visvairāk biedējošās varētu būt kaulenes – cieti, samērā plati kustoņi. Par kaulenēm slaidāki simtkāji ir zemesmīļi.
To dzīves lielākā daļa aizrit augsnē vai zemsegā. Simtkāji ir plēsīgi, medījumu atrod ar taustekļiem. Visu simtkāju pirmais ejkāju pāris pārveidojies par tā saucamajām žokļkājām – spīlēm, kurās atveras indes dziedzeri.
Latvijā mītošās sugas cilvēkus neapdraud.
Tūkstoškāju apakšklases dzīvnieku lielākā daļa – augēdāji. Atšķirībā no plakanīgajiem simtkāju apakšklases pārstāvjiem šie ir veltniski radījumi. Vēl tūkstoškājiem raksturīgi, ka daudzie viņu ķermeņa posmiņi ir saplūduši. Kāju skaits tūkstoškājiem rēķināms simtos.
Par kukaiņiem cilvēki mēdz uzskatīt vai vismaz dēvēt arī nelielus vēžveidīgos.
Latvijā konstatētas desmitiem airkājvēžu sugu. Raksturīgākās ir dažādi ciklopi. Sugām dāsni pārstāvēti ir arī lapkājvēži. To tipiskākie pārstāvji – dafnijas jeb ūdensblusas.
Samērā daudz visādu vēžu mājo Baltijas jūrā. Jūras ūdenī nemeklēsim, piekrastē gan palūkosimies, jo ne viena vien jūrai piederīga sānpeldvēžu kārtas suga ir labi pielāgojusies īslaicīgi dzīvot uz sauszemes. Tas konstatējams siltajā sezonā jūras malā bēguma laikā. "Uz sauszemes" – tas nenozīmē "sausumā": no ūdens krastā iznākušie sānpeldvēži jeb sānpeldes uzturas slapjās aļģēs, vismaz mitrās smiltīs.
Divu sugu upesvēži (platspīļu upesvēzis un šaurspīļu upesvēzis), kas pieder desmitkājvēžiem, mīt saldūdeņos. Cilvēki Latvijā tos ķer un ēd, ar kukaiņiem parasti nejauc – vai nu atpazīst šos vēžus, vai atzīst pārāk lielus esam, lai pieskaitītu insektiem.
Bet nelielais ūdensēzelītis, kas – jāatgādina, izraudzīts par 2024. gada Latvijas bezmugurkaulnieku –, gan varētu tapt nokristīts par "kaut kādu ūdens kukaini". Viņš – mūsu vienīgais saldūdeņos mītošais vienādkājvēzis.
Uz sauszemes (tikai uz sauszemes!) Latvijā mājo ūdensēzelīša radinieki (arī vienādkājvēži) – apmēram divdesmit sugu mitrenes.
Atbilstoši nosaukumam, mitrenes uzturas tur, kur daudz mitruma. Maksimāli aktīvas viņas ir galvenokārt tumšajā diennakts laikā.
Aizraujoši stāsti par dabu
