Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Tik daudz asaru un tik daudz sāpju. Vairāk nekā 42 000 salauztu likteņu. Tik daudz Latvijas iedzīvotāju padomju režīms represēja 1949. gada 25. martā. Todien izsūtīja arī Mildu Lauberti ar diviem bērniem. Savu sāpju ceļu uz Sibīriju viņa aprakstīja dienasgrāmatā. Tā ir ļoti īpaša, jo rakstīta tieši dienās, kad vilciens deportētos veda uz nometinājuma vietu. LTV tikās ar Mildas mazmeitu Sandru Lauberti.
Jānis Kreišmanis pēc studijām atgriezās dzimtajā Saldū, un tā vietā, lai sāktu strādāt kādā no iegūtajām profesijām, izvēlējās palīdzēt tēvam viņa metāllūžņu savākšanas biznesā. Tieši lūžņu placī viņš atskāra, cik gan daudz vēl noderīgu lietu mēdz izmest cilvēki. Tur dzima aizraušanās ar vecajām lietām un sāka veidoties no zudības izglābto lietu kolekcija. Bet, kad viņš iesaistījās veco graustu nojaukšanā, tad radās atziņa, ka koka sijas, brusas un dēļi būtu pelnījuši savu otro mūžu. Tā tapa ideja par ražotni, kurā vecais koks varētu rast savu otro iespēju.
Šo ceturtdien Ludzā tiesa sāka skatīt vienu no pēdējā laika nežēlīgākajām slepkavībām – nogalinātās septiņgadīgās Justīnes Reinikovas lietu. Uz apsūdzēto sola sēž Justīnes tēvs un pamāte, kuri rūpīgi slēpa meitenes nogalināšanu.
Liepājnieks Ainars Spirģis savu rūpalu sāka laikā, kad tikko bija sabrukusi Padomju Savienība. Cilvēku apbedīšanas sakarā tas joprojām nozīmēja zārku deficītu, ziedu un vainagu trūkumu, transporta problēmas, kapraču izmisīgu meklēšanu – vārdu sakot, nelaiķa bērēšana bija pašu tuvinieku rokās. Privāts apbedīšanas pakalpojumu birojs Latvijā tolaik bija liels retums.
Rozā krokusi – tādi pasaulē ir tikai daži. Latvijā šogad rozā pavasara vēstnesis uzziedēja Vidzemē, Raiskuma pagasta saimniecībā pie Jāņa Rukšāna. Pasaulslavenais selekcionārs šajās dienās nepaguris izrāda savu krāšņo kolekciju simtiem apmeklētāju un cer, ka šogad izdosies doties vēl kādā ekspedīcijā, lai atrastu nākamo pasaules brīnumu.
Pirms veras teātra priekškars, visam ir jābūt kārtībā. Savās vietās. Pirms veras priekškars, savas vietas jāieņem skatuves strādniekiem, darbu jābūt pabeigušiem grimētājiem, pie savām pultīm jāsēžas gaismotājiem un skaņiniekiem, savs uznāciens jāgaida aktieriem. Šis kopums ir kā precīzs pulkstenis, kur no svara ir ikkatrs mazākais zobratiņš. Un tikai viens cilvēks dod savu akceptu sākt – izrādes vadītājs. Jau pusi gadsimta Liepājas teātrī par izrāžu vadītāju strādā Rita Krodere.
Austris Krūmiņš saimnieko Bauskas novada Īslīces pagasta "Spradžos". No vecvecākiem pārņemtā saimniecība nav liela – 18 hektāri, bet Austris 15 hektāros audzē graudus. Pirms sešiem gadiem viņš izveidoja arī pats savu metālapstrādes darbnīcu. Mīlestību pret lauku darbiem Austris iemācījies, uzaugot pie vecvecākiem, bet vajadzīgās zināšanas apguvis dažādos kursos. Viņš īstenojis arī vairākus projektus – iegādājies graudkopības tehniku un metālapstrādes iekārtas, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Edgara Kravaļa un Lauras Atelsones pamatprofesija ir aktieri, taču pēdējos gadus viņi ar rokām zemē izcēluši starptautisku atzinību. Sākuši ar eksperimentiem dzīvokļa virtuvē, šodien viņi savus kale kāpostus jeb lapu kāpostus eksportē uz daudzām valstīm pasaulē. Bail viņiem bija sākumā un ir arī tagad – tad, kad lauku tirgos nepārdeva teju neko, un arī tagad, kad vērs vaļā lielo ražotni Pierīgā. Par krokainu kāpostu, kas daudziem nezināms un svešs, un par to, kā darīt pat tad, kad visi apkārt saka – to nevienam nevajadzēs, Edgars un Laura stāstīja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Laime nelaimē – tā var teikt par Ukrainas kara bēgles Oļesjas Vrabi ģimeni. Tieši Latvijā viņas jaunākajam dēlam oficiāli apstiprināta diagnoze – autisms. Piešķirtā invaliditāte ļāvusi ģimenei atkal apvienoties. Dēla tētis saņēmis atļauju izbraukt no Ukrainas, jo invalīdu bērnu tēvi drīkst nolikt ieroci, lai palīdzētu pašiem tuvākajiem.
Pēdējos gados pāri Latvijai gāžas kārtējais optimizācijas vilnis, kur vienu piegrieztni mēģina pielaikot bez izņēmuma visām skolām. Rādītājos var vainot laikmeta līkločus, politiķus, demogrāfiju un ko tik vēl ne. Skolu skaits ir bijis mainīgs visos laikos, kur katras eksistenci vienmēr ir noturējuši trīs vaļi – pieejamība, kvalitāte un izmaksas. Tā par savu likteni ir neziņā pēc padomju arhitektoniskā modeļa būvētā Baltinavas vidusskola un vecajā kungu muižā ierīkotā mūzikas un mākslas skola.
Kad Kuldīgas dienas aprūpes centrs "Pūces" nesen svinēja piecu gadu jubileju, viena no tā apmeklētājām, Larisas kundze, darbiniecēm kā pateicību uzdāvināja pašas pīto groziņu. Visi viņas rokdarbi ir īpaši, jo Larisas kundze ir neredzīga. Viņa pasauli skata ar rokām. Pacietīgi, centimetru pa centimetram top cepures, šalles, čībiņas. Šobrīd viņa vairāk pievērsusies tapošanai.
"Ar savu neatlaidību esmu sasniegusi daudz, neskatoties uz depresiju un visiem tiem kalniem, kam esmu gājusi pāri," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja dziedātāja un ētera personība Liene Stūrmane, kura plašāk pazīstama ar segvārdu Atvara. Viņa atzina – nevienam nenovēlētu tādu bērnību, kādu ir piedzīvojusi pati. Tēvs bija alkoholiķis, kura dēļ cieta visa ģimene. Savas emocijas Atvara burtiski apēda un pusaudžu gados svēra ap 125 kilogramiem.
Lilija Ziediņa dzīvo Aizkraukles novada Skrīveros. Pirms pieciem gadiem pēc smagas slimības viņa aizgāja no darba veikalā un sāka gatavot ziepes un sveces. Lilija veido nevis tradicionālas ziepes, ar kurām mazgāt rokas, bet pati izgatavo silikona formas un no ziepēm darina puķu pušķus, kūkas gabaliņus, sēnes un citas lietas. Šīs zināšanas Lilija apguvusi divus gadus, attālināti mācoties ziepju gatavošanas skolā, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Ukrainiete Olha Horbenko bēga no Kijivas kara sākumā, taču viņas vīrs nolēma palikt un palīdzēt armijai. Pēc kāda Vācijā pavadītā laika Kijivā atgriezās arī viņu meita – ģimene nolēma, ka fiziska drošība nav vienīgais svarīgais faktors pusaudzei. Olha ar vecāko dēlu palika Vācijā, kur viņa palīdz ukraiņu sievietēm grūtniecēm kā dūla un cer, ka Ukrainai būs pietiekami daudz resursu un pietiekami daudz izpratnes no citām valstīm, lai tai palīdzētu.
Diāna Kačane dzimusi jauktā ģimenē Latvijā. Viņa gāja latviešu bērnudārzā, bet mācījās krievu skolā, ciemojās gan pie latviešu vecmāmiņas laukos, gan pie ukraiņu omītes Liepājā un ir izaugusi ar stāstiem par abu valstu vēsturi. Diāna strādāja algotu darbu, bet līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā nolēma mainīt savu nodarbošanos, tostarp palīdzēt cilvēkiem no Ukrainas, vēstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Pirms 12 gadiem rīdzinieku Mežuļu ģimene paralēli darbam Rīgā uzsāka krūmmelleņu audzēšanu netālu no Staiceles, daudzus gadus ogu sezonā ik nedēļas nogali tika mēroti 130 kilometri līdz savai saimniecībai "Ģinēni", taču nu jau divus gadus Ērika un Uldis Mežuļi ir laucinieki. Savu izvēli viņi nenožēlo, vienīgi nākas izjust to, ka tuvākajā apkaimē vairs nav nevienas vidusskolas.
DI jeb, projektu valodā runājot, – deinstitucionalizāzija. Pērn rudenī Latvijā noslēdzās astoņus gadus ilgušais Eiropas Savienības līdzfinansētas pasākums, kura būtību varētu skaidrot kā palīdzību pāriet uz dzīvi sabiedrībā vai atgriezties tajā cilvēkiem, kuriem spējas sevi aprūpēt ir ierobežotas. Uz projektu pieteicās arī Limbažu pašvaldība un tas vaiņagojās ar no jauna uzbūvētu grupu māju pašā pilsētas centrā. Bet skaistā māja ir tikai ārējā čaula, kas nu jāpiepilda.