Dzīve & stils / Vēsture
Refats Čubarovs pirmām kārtām ir pazīstams kā Krimas tatāru nacionālās kustības līderis. Taču 80. gadu beigās viņš Latvijā bija arhīva direktors un Rīgas pašvaldības deputāts, bet viņa politiskā karjera sākās Latvijas Tautas frontē. Ar viņu sarunājās Austrijas žurnālists Hervigs Hellers, bet Rus.LSM.lv autore Marija Kugele palīdzēja sagatavot interviju publicēšanai. Šo fragmentu Hervigs Hellers atļāva publicēt ekskluzīvi Rus.LSM.lv.
Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to var attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Masu deportācijas gan notika arī citos gados, kopumā Lietuvā īstenotas aptuveni 15 līdz 20 deportāciju operācijas. Par to Latvijas Radio raidījums "Zināmais nezināmajā" sarunājās ar Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieku Benu Navakausku.
1918. gada 25. martā Minskā baltkrievu politiķi proklamēja neatkarīgas Baltkrievijas Tautas Republikas izveidošanu. Tobrīd jau igauņi, lietuvieši un ukraiņi bija pasludinājuši neatkarību, bet latvieši pauduši nodomu izveidot neatkarīgu Latvijas Republiku. Līdzīgi kā Baltijas valstu gadījumā, arī pret Baltkrievijas neatkarību nostājās gan vācu okupācijas vara, gan Krievijas komunisti.
Šogad aprit 75 gadi vienai no Latvijas vēstures drūmākajām lapaspusēm. 1949. gada 25. martā padomju okupācijas vara uzsāka masveida deportācijas, dažu dienu laikā izsūtot vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Kopš 1996. gada Latvijas Okupācijas muzejs ieraksta video liecības ar represētajiem. Šo gadu laikā intervēti aptuveni 2500 cilvēku. Savukārt safilmētā video materiāla apjoms sasniedzis jau aptuveni 5000 stundu.
1974. gadā, aizejot mūžībā Argentīnas prezidentam Huanam Peronam, viņa sieva un viceprezidente Isabella Perona kļuva par pirmo sievieti prezidenti pasaules vēsturē. Tomēr viņas politika izrādījās neveiksmīga, un viņa zaudēja varu militārā apvērsumā 1976. gada 24. martā.
Starpkaru periods iezīmēja stabilitāti daudzās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā. Neskatoties uz to, tajās periodiski norisinājās arī negaidīti un sabiedrības interesi piesaistoši notikumi. Par vienu no tādiem 1927. gada janvārī "parūpējās" 8. Daugavpils kājnieku pulka 4. vada komandieris, leitnants Edgars Oliņš (1901–1940). Viņa avantūriskās darbības ne tikai nokļuva Latvijas politiķu, vietējās un ārzemju preses uzmanības centrā, bet kļuva arī par Padomju Savienības totalitārā režīma propagandas instrumentu. Šoreiz stāsts par trauksmainajiem notikumiem Valmierā.
Ungārijas Republika, kas bija izveidojusies Pirmā pasaules kara beigās, sabrūkot Austroungārijas impērijai, ieslīga vairākus gadus ilgā iekšpolitiskā krīzē. Kaimiņvalstis atņēma Ungārijai plašas teritorijas, valsts iekšienē jaunā demokrātija tika samalta radikāli kreiso un reakcionāro spēku cīņā. Viens no šīs drāmas cēlieniem bija boļševistiskā Ungārijas Padomju Republika, kas tika nodibināta 1919. gada 21. martā.
1990. gada 11. martā toreizējā Lietuvas Republikas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Lietuvas valstiskās suverenitātes atjaunošanu. Lietuva bija pirmā no Baltijas nācijām, kura spēra šo soli, un pirmā arī sadūrās ar Padomju Savienības centrālās varas mēģinājumiem apturēt šo virzību.
Par "Gada vēsturnieku Latvijā 2023" izraudzīta vēstures un politikas pētniece Una Bergmane, informēja Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrībā. Balvas ieguvēja tika noskaidrota sabiedriskā aptaujā, kuru biedrība rīko 13. gadu.
Savs Brīvības piemineklis – tādu ieceri 20. gadsimta 30. gados loloja trikātieši, kuri par šīs idejas īstenotāju uzrunājot nevienu citu kā Brīvības pieminekļa Rīgā autoru Kārli Zāli. Tomēr tas palika kā neīstenots sapnis. Kā radās šī iecere un kāda bija realitāte, aplūkoja Latvijas Televīzijas vēstures detektīvs "Tas notika šeit".
Mūsu ēras 321. gada 7. martā Romas imperators Konstantīns Lielais ar savu dekrētu noteica nedēļas septīto dienu kā Neuzvaramās Saules dievībai veltītu, kurā impērijas pilsoņiem pienākas atpūsties no nedēļas darbiem. Šo tradīciju no Romas mantojusi arī mūsdienu pasaule.
1899. gada 6. martā Baijera farmācijas uzņēmums Vācijā reģistrēja jaunu preču zīmi – medikamentu ar nosaukumu "aspirīns". Salicilskābe – viela, kuras dziednieciskā iedarbību dažādu augu sastāvā cilvēce bija novērojusi jau pirms gadu tūkstošiem – tagad bija pārtapusi moderna medikamenta formā.
1950. gada 24. februārī Saldū norisinājās vairāku stundu ilga kauja, kad Striķu (tobrīd – 5. augusta) ielā 33 un 35a patvērumu radušie nacionālie partizāni Visvaldis Žanis Brizga (segvārds "Kārlis Krauja"), Juris Krusts ("Arvīds") un viņu atbalstītāji Līze Bergmane, Voldemārs Kuršinskis, Vilis Kuršinskis un Leontīne Ezerkalne vairāku stundu garumā izrādīja bruņotu pretošanos vai bija liecinieki cīņai pret 34 cilvēku lielu LPSR Valsts drošības ministrijas (VDM, čekas) karaspēka vienību ar vecāko leitnantu Lukjaņenko priekšgalā. Šī kauja, kas bija viena no retajām, ko nacionālie partizāni izcīnīja, nevis atrodoties sev vairāk ierastākā meža vidē, bet gan pilsētā, ieņem nozīmīgu vietu Latvijas bruņotās pretošanās kustības vēsturē un vēl mūsdienās ir atstājusi virkni pretrunīgu un ne līdz galam atbildētu jautājumu.
Pastāv leģenda, ka Popē kuršu pilskalnā savulaik bija uzcelts klosteris, uz kuru no muižas vedusi eja. Lai arī šī klostera eksistence pašlaik nav pierādāma, tomēr Latvijas Televīzijas vēstures detektīvā "Tas notika šeit", šķetinot leģendu, varēja secināt, ka vairāki fakti norāda par labu tā pastāvēšanai.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
