Reinis Ošenieks Kanādā: Glamūrs Toronto

Bet šeit “komandējuma piedzīvojumu” otrā daļa. Raksta sākums tapa Sirakūzā, nedaudz tas papildināts Bufalo, bet beigas uzrakstītas Latvijā. Jāatzīst, ka mājās tas tapa vislēnāk, jo prombūtnes laikā bija sakrājušies dažādi darbi. Turklāt dators bija lielākais miega veicinātājs dienās, kad organisms pēc divu nedēļu bioloģiskā pulksteņa aptumsuma centās atkal aprast ar dzimtenes laika joslu.
 
Ņujorkas haoss turpinājās arī nākamajā rītā. Pēc negulētās nakts kopā ar operatoru pabrokastoju, pēc tam ar koferiem stūmāmies uz tuvāko metro. Atrodoties Ņujorkā, patiesībā novērtē “Google maps” dotās iespējas, kas perfekti parāda ceļu līdz attiecīgajam galamērķim. Mūsu gadījumā tā bija lidosta. Teju stundu ilgs brauciens metro, pāris pieturas ar autobusu un trīs pieturas ar lidostas gaisa tramvaju.

Pie reģistrācijas lidostas darbiniece mūs apsveica ar to, ka esam veiksminieki. Vēl divas minūtes, un mēs būtu nokavējuši.

It kā laicīgi izbraucām, bet kā vainīgo nolēmām atzīt autobusu, ko salīdzinoši ilgi nācās gaidīt! Nonākuši līdz Toronto lidmašīnas piestātnei, lai cik dīvaini tas neizklausītos - iekārtojamies neērtajos uzgaidāmās telpas krēslos. Artūram lūdzu pieskatīt somu, un likos uz savas ceļojumu “spilvenapkakles”. Drīz vien ačgārnai jautājuma zīmei līdzīgā formā uz krēsla aizmigu. Pēc aptuveni 40 minūtēm operators mani modināja ar nepatīkamu ziņu – lidojums aizkavējies vētras dēļ. Vēl pēc pusstundas pie griestiem esošie skaļruņi raidīja dāmas balsi, kas paziņoja, ka reiss atcelts. “Labākais” šajā stāstā bija tas, ka drīz vien paziņoja par reisa pārcelšanu par divām stundām. Gulēju tālāk, operators turpināja sarga funkcijas, garlaicībā dusmojoties, ka nebija pieejams bezmaksas internets. Man miegs bija dziļš, taču pamostoties ķermenis knapi iztaisnojās un teica lielu “paldies” par neērto guļus stāvokli. Iekāpām lidmašīnā, atkal aizmigu. Pamodos brīdī, kad cēlāmies Ņujorkas debesīs un Artūrs mūs apsveica, sakot, ka lidmašīna uz skrejceļa nostāvējusi dīkstāvē vairāk nekā stundu.

Arī nosēžoties Toronto, ilgu laiku nācās gaidīt lidmašīnā, līdz mums ļāva no tās izkāpt. Izejot visas drošības kontroles, devāmies meklēt internetu, lai sazinātos ar Kristapu! Domājāt - ar Porziņģi? Nē – ar paziņu, kurš dzīvo Toronto. Viņš mūs nogādāja uz dzīvokli, kuru turpmākās dienas saucām par savām mājām.
 
Toronto gaisa temperatūra bija noslīdējusi līdz -17 grādiem. Tuvojoties vakaram, tā turpināja attālināties no nulles atzīmes vēl par kādiem pieciem, sešiem grādiem. Atstājām koferus dzīvoklī, pēc tam pastaigājām pa pilsētas centru, lai iemūžinātu notiekošo ielās – skaistos skatus, vienu no pasaules augstākajām celtnēm, kā arī tur valdošo NBA Zvaigžņu spēles atmosfēru.

Vēlāk Kristaps mūs aizveda līdz latviešu bāram “Pulkvedim neviens neraksta”, kur tikām pie Latvijas kvalitātes interneta – ārzemēm neraksturīgi ātrs!

Tikmēr nedaudz lēnāks bija kļuvis Artūrs - pasūtot siltu tēju, operators noelsās, sakot, ka tāda nelaba sajūta iekšienē... No rīta pamodos, izdzirdot vārdus: “Reini, nu ir ziepes!” Acīmredzot, no lidojuma un straujajām temperatūru maiņām viņš pārāk familiāri bija iepazinies ar kādu Kanādas bacili, kas turpmākās dienas padarīja par lielām mokām. Kristaps savā dzīvoklī bija iztīrījis zāļu skapīti, dzīvsudraba termometrs kopā ar dažādiem medikamentiem jau gulēja uz naktsskapīša līdzās Artūra gultai. Turpmākās divas dienas operatoru “gandrīz” liku mierā. Protams, izņēmums bija piektdiena, kad no rīta Kristapam Porziņģim un pārējām uzlēcošajām līgas zvaigznēm bija treniņš, bet vakarā - spēle. Uz šiem pasākumiem operators saņēmās un kārtīgi nostrādāja, neskatoties uz visiem gripas simptomiem, kas visu laiku cīnījās par to, lai nekas netiktu uzfilmēts. Prieks, ka Artūrs šajā cīņā uzvarēja!
 
Šī bija pirmā reize, kad viesojos Kanādā. Godīgi – ja man aizsietu acis, nezinot atvestu uz Toronto, izsēdinātu pilsētas centrā un liktu pateikt, kur atrodos, – es pirmajā brīdī noteikti pateiktu, ka esmu kādā ASV pilsētā. Vienīgais, kas liecināja par Kanādu, bija milzīgie karogi, kas šur tur plīvoja pie ēkām vai to jumtu smailēm. Artūrs bijušo Kanādas galvaspilsētu nosauca par IKEA pilsētu - viss izskatās tā, it kā nesen būtu izpakots no kastes un salikts kopā. Un kaut kur īstenībā viņam varu piekrist. Pa tīrajām Toronto ielām braukā jaunas automašīnas – liekas, ka nav nevienas, kas būtu vecākas par desmit gadiem. Protams, šur tur parādās kāds vecāks modelis, taču tas ir liels retums. Atšķirībā no Ņujorkas, kur uz katra stūra var satikt kādu dīvainu cilvēku, šeit tādus nesastapām. Arī nevienu bezpajumtnieku neredzējām. Kā vēlāk noskaidrojām no kāda vietējā – tā nu gluži neesot, ka pilsētā nav bezpajumtnieku. Ir, taču lielā aukstuma dēļ visi nogādāti patversmēs.
 
Piektdiena bija tā diena, kad uzmanības centrā bija Kristaps Porziņģis un visi pārējie līgas debitanti un otrgadnieki. No rīta treniņš jaunajiem censoņiem notika "Ricoh Coliseum" arēnā. Milzīgs izstāžu centrs, kura vienā galā atrodas neliela basketbola arēna. Pirms tajā nokļuvām, mums nācās iet caur milzīgu halli – uz aci likās, ka tā bija četras reizes lielāka par "Skonto" halli! Tajā salikti basketbola grozi, milzīgi plakāti, ekrāni, mazas skatuves – viss NBA tematikā! Telpa pārpildīta ar jauniešiem, kas sacenšas dažādās basketbola prasmēs, stafetēs, spēlēs. Ik pa laikam šur tur parādās kāds no Zvaigžņu spēles dalībniekiem, kurus jaunie līdzjutēji ielenc pāris sekunžu laikā!
 
Basketbola arēnā treniņu aizvada Austrumu konferences uzlecošās zvaigznes, pa vidu arī liepājnieks. Daudzu kameru objektīvi vērsti tieši viņa virzienā.

 
Treniņš tiek aizvadīts ļoti vieglā režīmā, pēc tam žurnālisti kopā ar basketbolistiem dodas uz mediju telpu – tur katram spēlētājam aiz neliela nožogojuma atvēlēts krēsls, vairāki operatori jau ieņēmuši labākās vietas. Kamēr mana amata brāļi runājās ar Kristapu, es turpat netālu aprunājos ar viņa konkurentiem – Karlu Entoniju Taunsu, kurš ir pārliecinoši labākais debitants Rietumu konferencē, kā arī Džahlilu Okaforu, kurš veiksmīgi sevi apliecina Filadelfijā. “76ers” basketbolistam, kurš vēl ne reizi nav ticis pie Austrumu konferences labākā debitanta balvas, uzdevu jautājumu: “Kad šo titulu atņemsi Kristapam?” Amerikānis godīgi atbildēja, sakot, ka, iespējams, nekad, jo Porziņģis ir fenomenāls spēlētājs.
 
Šeit mūsu video reportāža no treniņa: 

 
Kopumā jau šāds Zvaigžņu spēles “vīkends” spēlētājiem ir liels pārbaudījums un savā ziņā - arī zobu sāpes. Pati basketbola spēle vai prasmju sacensība no visas nedēļas nogales ir niecība attiecībā pret laiku, ko spēlētājiem nākas pavadīt “ārpus basketbola” nodarbēs. Pirmkārt, mediji. Zvaigžņu spēli šogad translēja 215 valstīs, 49 valodās. Organizatori aprēķinājuši, ka pasākumu apmeklēja 336 mediju pārstāvji no 40 valstīm. Zvaigžņu spēli uz vietas Toronto komentēja 17 starptautiskās (neskaitot ASV) televīzijas un radio stacijas – tai skaitā no Kanādas, Ķīnas, Francijas, Dominikānas Republikas, Japānas, Polijas un Filipīnām!

Zvaigžņu spēle tiešraidē pirmo reizi tās vēsturē tika translēta 13 valstīs, ieskaitot Latviju, Azerbaidžānu, Beļģiju, Dominikānas Republiku, Mongoliju, Mozambiku, Tanzāniju un Urugvaju!

Intereses pieaugumu par NBA nedaudz varētu pielīdzināt bambusa augšanas ātrumam. Galvenie aktieri šeit ir spēlētāji! Un tieši Zvaigžņu spēle ir vieta, kur pulcējas gandrīz viss tobrīd karstāko un apspriestāko spēlētāju zieds. Viņi, viņu sakāmais un domas interesē miljonus. Un žurnālisti ir tie, kuri dažādiem paņēmieniem cenšas izvilināt ko interesantu, jo standarta atbildes mūsdienās nevienu vairs neinteresē. Taču – tieši standarta atbildes ir tās, kas spēlētājus paglābj no tālākas lietas šķetināšanas, intrigām un izrietošiem jautājumiem. Un šeit atceros divas intervijas.

Pēc regulārās sezonas spēles Maimi "Heat" basketbolistam Krisam Bošam uzdeva jautājumu par Kristapu Porziņģi. Viņš atbildēja, ka Kristaps ir labs spēlētājs, taču uzreiz nedaudz sadusmojās, sakot: “Porziņģis, Porziņģis, Porziņģis, visi uzdod tik daudz jautājumu par šo spēlētāju...” Būtu viņš savaldījis savas emocijas, paliekot pie standarta atbildes “Viņš ir labs spēlētājs”, šī intervija noteikti neizraisītu tik plašu rezonansi. Otra intervija bija ar Oklahomsitijas "Thunder" uzbrucēju Kevinu Durantu. Tā vietā, lai viņš pateiktu, ka “Porziņģis ir labs spēlētājs, un viņam būs laba nākotne”, pieredzējušais Durants pateica, ka latvietis šajā līgā ir kā vienradzis (unicorn). Un drīz vien šī ziņa pāršalca visus sociālos tīklus, nemaz nerunājot par sporta portāliem un citiem plašsaziņas līdzekļiem.

 
Acīmredzot, Durants Porziņģi tā dēvēja, lai cilvēkiem liktu saprast, ka šādi spēlētāji līgā ir ļoti liels retums. Piemēram, Ķīnas kultūrā vienradzim ir īpaši augsts statuss. Šeit neliels izgriezums no raksta, ko atradu mājas lapā sonkeigo.lv - “Ķīniešu leģenda par vienradzi”: “Vienradzis simbolizē labklājību un ilgmūžību. Tiek uzskatīts, ka šī mītiskā dzīvnieka mūžs ilgst vismaz 2000 gadus. Tā kā vienradzis ir laimes priekšvēstnesis, tad tiek uzskatīts, ka viņa parādīšanās iezīmē sākumu labākiem laikiem. Vienradzis ķīniešu kultūrā mazliet līdzinās arī stārķim, kurš, kā zināms, atnes vecākiem ilgi gaidītos mazuļus. Tomēr Ķīnā tiek uzskatīts, ka bērni, kurus atnes vienradzis, ir īpaši. Tie ir bērni no debesīm.”

Un tagad izlasiet šo leģendu, ja izmantojam Kevina Duranta salīdzinājumu: “Porziņģis simbolizē labklājību un ilgmūžību. Tiek uzskatīts, ka šī mītiskā basketbolista mūžs ilgst vismaz 2000 gadus. Tā kā Porziņģis ir laimes priekšvēstnesis, tad tiek uzskatīts, ka viņa parādīšanās iezīmē sākumu labākiem laikiem. Porziņģis ķīniešu kultūrā mazliet līdzinās arī stārķim, kurš, kā zināms, atnes vecākiem ilgi gaidītos mazuļus. Tomēr Ķīnā tiek uzskatīts, ka bērni, kurus atnes Porziņgis, ir īpaši. Tie ir bērni no debesīm.”

Ja varam ticēt ķīniešiem, tad no šī raksta varam secināt sekojošo – Porziņģim ilga un finansiāli ienesīga karjera NBA, viņa parādīšanās tur iezīmē sākumu labākiem laikiem ne tikai NBA, bet arī Latvijas basketbolā.

Viņš kā stārķis ar savu piemēru iespaidos daudzus nodarboties ar šo sporta veidu, radot jaunus – ilgi gaidītos latviešu basketbolistus NBA. Un, runājot par bērniem, ko radīs pats Kristaps, arī tie būs ļoti talantīgi. Šis ir stāsts par standarta un nestandarta atbildēm. Jūsu acu priekšā tikko bija rezultāts neordinārai basketbolista atbildei. Labi, atgriezīšos pie tēmas.

Tātad, Zvaigžņu spēle ir vieta, kur līgas labākie spēlētāji ir vienuviet – tādēļ arī šis pasākums ir kā liela ēsma visiem žurnālistiem! Tās ir dienas, kad spēlētājiem ir jābūt gataviem atbildēt uz simtiem dažādu jautājumu! (Pēc Uzlecošo zvaigžņu spēles, kad Kristaps jau bija devies prom no Toronto, uzzināju, ka šo pāris dienu laikā viņš bija nometis piecus kilogramus. Varat iztēloties cik daudz enerģijas viņam prasīja šī nemitīgā parādīšanās uzmanības centrā!)

Otrkārt, basketbolistiem paredzētas tikšanās ar spēlētāju arodbiedrības pārstāvjiem, tāpat ar līdzjutējiem. Autogrāfu sesijas, bildēšanās. Treškārt, oficiālās fotosesijas un filmēšanās līgas - un ne tikai līgas - vajadzībām. Nedrīkst aizmirst arī neskaitāmās sponsoru prasības. Jo lielāka zvaigzne, jo lielākas un laikietilpīgākas tās ir. Ceturtkārt, teju visiem dalībniekiem bija jāpiedalās arī dažādos sociālos projektos “NBA Cares” programmā!

 
Bet, atgriežoties pie līdzjutējiem - pie parakstu un bilžu kolekcionēšanas, secinu, ka amerikāņi ir kā traki uz šo lietu. Mūsu platuma grādos tas liekas neizprotami. Tas laikam tādēļ, ka mūsu sporta varoņi ir daudz pieejamāki nekā otrpus okeānam. Kā zināms, viens no Porziņga reklāmas līgumiem ir ar sporta relikviju veikalu “Steiner Sports”!

Praktiskais latvietis noteiktu izdrukātu un ierāmētu bildi pats un vēlāk Liepājā vai Rīgā atrastu iespēju satikt Kristapu Porziņģi un palūgt viņam autogrāfu pats. Un pēc tam par “ietaupītajiem” 200-300 ASV dolāriem noteikti iegādātos daudz noderīgākas lietas sadzīvei. Taču ASV viss ir citādāk, un tas ir saprotams, jo tur pie spēlētājiem tikt ir daudz grūtāk. Tieši tāpēc viņi ir gatavi maksāt lielu naudu par šādām fotogrāfijām! Jāpiebilst, ka “Steiner Sports” veikalā bija atrodamas bildes ar Maikla Džordana vai Veina Grecka parakstiem, un to cenas jau pārsniedza 3000 ASV dolāru. Novēlu arī Kristapam reiz nokļūt starp šo vīru fotogrāfijām!
 
Atgriezīšos pie notikumiem Toronto! Piektdienas vakarā “Air Canada Centre” arēnā Kristaps Porziņģis kārtējo reizi pārrakstīja Latvijas sporta vēsturi, kļūstot par pirmo latvieti, kurš spēris savu kāju NBA Visu Zvaigžņu spēles laukumā. Brīdī, kad tika izsaukti paziņoti komandu sākuma sastāvi, uz brīdi aizmirsu, ka atrodamies Kanādā – Toronto "Raptors" mājas arēnā. Parasti šeit uzgavilē citam Baltijas valstu pārstāvim – “Raptors” basketbolistam Jonam Valančūnam no Lietuvas. Brīdī, kad tika stādīts priekšā Porziņģis, uz muguras jau tā bangojošajā skudriņu jūrā vētru sacēla līdzjutēji, kas parūpējās par negaidīti skaļām ovācijām. Un šis bija kārtējais pierādījums tam, ka skatītāju simpātijas attiecībā pret Kristapu neaprobežojas vien ar Ņujorku un Latviju.
 
Latvijas Televīzijai sēdvietas bija atvēlētas mazāk svarīgo mediju sektorā 3.stāvā – teju pie arēnas griestiem! Taču mēs nolēmām tur nepalikt un devāmies “apgaitā”! Mērķis – tikt tuvāk laukumam, lai kameras objektīvs spēj uz laukuma saskatīt liepājnieku, sameklēt “Knicks” līdzjutējus, un nointervēt Latvijas Basketbola savienības (LBS) ģenerālsekretāru Edgaru Šnepu.

Vienīgais, ko varu teikt par spēli - tiešām iespaidīgs mačs Porziņģa izpildījumā – 30 punkti! Diemžēl no tiem tikai četrus es piedzīvoju savām acīm. Daudz laika pavadījām, staigājot pa milzīgo arēnu, cenšoties tikt pie iecerētā. Tās gaiteņos, liftos un pat tualetēs izvietotie skaļruņi un televizori ik pa laikam signalizēja par Porziņģa kārtējiem gūtajiem punktiem. Tikmēr operatora veselības stāvoklis īpaši uzlabojies nebija, un man žēl bija noskatīties viņa sejas izteiksmē ikreiz, kad norādīju nākamo galamērķi!
 
Īsi pirms spēles beigām mēs laicīgi devāmies uz mikszonu, kur cerējām nointervēt Porziņģi. Pēc aptuveni desmit minūšu ilgas meklēšanas mēs kāroto telpu atradām. Drīz vien tajā ienāca kāda sieviete, kas nosauca Porziņģa un vēl pāris spēlētāju un treneru uzvārdus, norādot, ka viņu šeit nebūs. Viņa aicināja doties uz preses konferences telpu, kas atrodas arēnas pirmajā stāvā. Stresa pārņemti, ar visām mantām skrējām uz turieni, lai arī vispār nenojautām, kur tāda atrodas. Lifts, trepes, konsultācijas ar vairākiem apsargiem, pa vidu cilvēku burzma. Neticami, bet ienācām preses konferences zālē, īsi pirms to pašu izdarīja Kristaps. Kamēr viņš žurnālistiem stāstīja par saviem iespaidiem spēlē, devos pie turpat esošajiem vīriem uzvalkos, lai pajautātu par iespēju pēc preses konferences aprunāties ar Kristapu latviešu valodā. Saņēmu noraidošu atbildi – “Ja gribi runāt ar viņu, runā tagad!” Un tieši tajā brīdī Kristapam teica paldies par viedokli, un viņš jau gatavojās doties prom. Taču es pastiepu roku, aicinot pasniegt man mikrofonu, lai varu uzdot jautājumu Kristapam. Prieks, ka paspēju.

Adrenalīns un lepnums. Ļoti patīkama sajūta, kad, atrodoties gandrīz 7000 kilometru no mājām, pirmo reizi NBA Zvaigžņu spēles preses konferencē, kas tiešraidē tika translēta 215 valstīs, skanēja latviešu valoda. Vēlāk mediju tribīnēs nointervējām ESPN portāla žurnālistu no Argentīnas, ierakstījām sižeta atteikumu, un varējām doties mājās.
 
Lieliskas emocijas, pametot arēnu. Ārā mūs atkal sagaidīja stindzinošs aukstums, ko pastiprināja no turpat netālu - pārsimt metru - esošā Ontario ezera nestās vēja brāzmas. Bija pusnakts, raitā solī steidzāmies mājās. No arēnas līdz dzīvoklim aptuveni astoņu minūšu gājiens. Mājās operators iedzēra kārtējo tableti, un devās pie miera. Tikmēr man sākās dienas “otrais cēliens” - darbs pie sižeta montēšanas!

 
No rīta nedaudz aizgulējos. Operatoram veselības stāvoklis bija kļuvis vēl sliktāks, tāpēc nolēmām, ka viņu ar darbiem neapgrūtināšu. Manā dienas plānā bija Visu Zvaigžņu spēles treniņš, nākamās reportāžas samontēšana, kā arī “Slam dunk” un trīspunktu metienu konkursa apmeklējums. Somā ieliku kameru un mikrofonu un devos uz līgas superzvaigžņu treniņu, kur cerēju nointervēt Kobi Braientu un Stefanu Kariju.
 
Naktī visu skaidro naudu biju atstājis “Subway”. Pa ceļam uz tramvaju nevienu bankomātu neatradu. Taču, kā noskaidroju no kāda garāmgājēja, biļeti ar kredītkarti iespējams iegādāties arī tramvajā. Kad tas piebrauca, piegāju pie vadītāja, kurš man norādīja uz transportlīdzekļa vidū esošo biļešu automātu. Man nācās braukt “pa zaķi”, jo šajā automātā ievietot karti nebija iespējams. Acīmredzot, kanādiešu kredītkartēs iestrādāta mikroshēma, jo, pie īpaša lasītāja pieliekot savu karti, nekādas reakcijas no šī robota nebija.

Kā vēlāk noskaidroju, sods par braukšanu bez biļetes – 500 Kanādas dolāri. Man paveicās.

Kad nokļuvu "Ricoh Coliseum" arēnā, treniņš tikko bija beidzies. Spēlētāji devās uz mediju telpu. Ieraugot žurnālistu burzmu ap basketbolistiem, sapratu, ka bez sava operatora palīdzības pie intervijas netikšu – manā gadījumā - vai nu filmē, vai turi mikrofonu. Tikmēr citi operatori cīnījās par labāku pozīciju, žurnālisti kā siļķes mucā centās tikt pie kārotajām atbildēm. Pārsvarā jautājumi par Zvaigžņu spēli. Iedomājos, kādas diez būtu sejas izteiksmes apkārtējiem, ja es pēkšņi jautātu par Porziņģi. Paskatījos uz Zvaigznēm, un devos atpakaļ mājās.

 Vakarā devos uz, manuprāt, interesantākajiem Zvaigžņu spēles pasākumiem – “Slam dunk” un tālmetienu konkursiem. Beidzot varēju mierīgi uz visu paskatīties ar parasta skatītāja acīm – bez kameras, bez stresa.
 
Un beidzot arī atbilde uz šī raksta nosaukumu “Glamūrs Toronto”! Jau pieminēju, ka pilsētas centrā viss jauns un glauns. Neparasti skati, arī dodoties uz pasākumu. Milzīgi melni džipi viens pēc otra pie norobežotas ieejas pieved VIP svarīgos viesus. Pasākumu apmeklēja dažādas šovbiznesa zvaigznes – mūziķi Drake, Snoop Dogg, Ludacris, Usher, aktieri Kevins Hārts, Vins Dīzels, sportisti Maikls Džordans, Stīvs Nešs, Milošs Raoničs, Eižēnija Bušāra, režisors Spaiks Lī, un daudzi, daudzi citi, kurus nemaz nepamanīju. Arēnas gaiteņos pilns ar ļoti skaistiem cilvēkiem – neatkarīgi no pārstāvētās rases, vairums bija saģērbušies tā, it kā gatavotos fotosesijai kāda žurnāla vākam. Sevis parādīšana nedz ko daudz neatšķiras no amerikāņu hip-hop mūzikas klipiem.

Es stāvēju pie mediju lifta, kad pēkšņi man pieskrēja klāt apsargs, un lūdza nostāties telpas pretējā pusē pie sienas. Uz manu neizpratni viņš atbildēja – “Pie mums ierodas VIP viesi!”

Tā nu es - pielīmējies pie sienas - noraudzījos kā Losandželosas “Clippers” basketbolists Kriss Pols ar savu ģimeni iekāpj blakus esošajā - svarīgo personu liftā. Pēc tam saņēmu atļauju gaidīt liftu sev iecerētajā vietā. Nonācu līdz savai mediju vietai, un, skatoties tālmetienu konkursu, paralēli sūtīju uz Rīgu nākamo reportāžu. Par tālmetienu un “Slam dunk” konkursu varu teikt tikai labākos vārdus. Amerikāņi tiešām māk noorganizēt lielisku šovu. Viss nostrādāts līdz mazākajām niansēm, katra pauze ir aizpildīta ar kādu izklaides programmu līdzjutējiem. Liels paldies, protams, jāsaka arī pašiem basketbolistiem, kuri parūpējās par elpu aizraujošām intrigām basketbola laukumā.
 
Nemanot bija pienākusi svētdiena. Vakarā kulminācija – Visu Zvaigžņu spēle. Operators visu dienu ārstējās, turklāt vēl stipri šaubījās, vai būtu prātīgi iet ārā no mājas. Tomēr atgādināju, ka šo pasākumu, iespējams, viņš piedzīvos vienreiz dzīvē. Drīz vien Artūrs piekrita.
 
Atmosfēra arēnā diez ko neatšķīrās no iepriekšējās dienas. Līdzjutēju vidū dažādi cilvēki – sabiedrības krējums, fanātiski basketbola līdzjutēji un arī tādi, kuriem atrašanās arēnā ir statusa apliecināšana, lai arī sports vispār neinteresē. Laukumam tuvākajās rindās biļetes bija iespējams iegādāties par 35 000 ASV dolāru, arēnas augšējā stāvā – pāris tūkstoši. Vienam līdzjutējam bija paveicies – viņš par biļeti bija samaksājis “tikai” 300 dolāru, jo biļetes sākotnējam īpašniekam pēkšņi mainījušies Valentīndienas plāni!
 
Vietējie saka, ka Toronto esot pat dārgāka par Ņujorku. Man gan liekas, ka cenas ir līdzīgas – par pusdienām vienai personai nākas atstāt vidēji 20 dolāru. Piemēram, arēnā lielais alus maksāja teju 18 Kanādas dolāru, ūdens – 11, limonādes – 13! Bet arēnā, protams, cenas ir augstākas kā citur!

Pati Zvaigžņu spēle likās ļoti garlaicīga. Interesantāks bija viss, kas notika mača pārtraukumos – Stinga uzstāšanās, ļoti interesantas izklaides skatītājiem uz lielajiem kuba ekrāniem, dažādu deju un priekšnesumu parādīšanās.

Pirms spēles aptuveni desmit minūtes tika godināts Kobe Braients, kuram šī ir pēdējā sezona viņa spilgtajā karjerā. Par basketbolistu sniegumu – izskatījās, ka spēlētāji liek lietā vien 50% savu spēku, cīņa notiek tādā pusaizmigušā gaisotnē. Ik pa laikam seko kāda iespaidīga epizode, un publika tajā brīdī pamostas. Bet savā ziņā jau to var saprast – neviens no klubiem nevēlas, lai šajā šovā viņu pārstāvēto komandu līderi tiktu savainoti.
 
Pēc spēles beigām devāmies uz mikszonu, cerībā tur aprunāties ar Karmelo Entoniju. Interviju telpa bija ierīkota vienā no arēnas kafejnīcām – naktsklubam līdzīgās telpās. Vairākas bāra letes, interviju stendi izvietoti dažādos nostūros. Žurnālistu ka biezs. Telpa nav pārredzama, pa vidu vairākas norobežojošas sienas! Ar operatoru nolemjam sadalīties – viens iet pa vienu pusi, otrs – pa otru, cerībā sameklēt Porziņģa komandas biedru Entoniju! Pēkšņi ieraugu Karmelo stāvu, kas kopā ar vēl vienu tumšādainu basketbolistu dodas pa gaiteni prom. Skrienu pakaļ. Īsi pirms vietas, kur žurnālistus vairs tālāk nelaiž, trīs reizes uzsaucu “Karmelo!”, līdz viņš pagriezās!

Stādījos priekšā, viņš man paspieda roku – plaukstai ļoti raupja āda, kā kārtīgam zemniekam. Vēlāk nodomāju – varbūt tas speciāli, lai labāk bumba pie rokas turas. Bet tajā brīdī galvenais uzdevums bija pierunāt viņu uz interviju “aizliegtajā zonā”! Teicu, ka esam atbraukuši no Latvijas, un ļoti vēlētos dzirdēt pāris vārdus par Kristapu! Viņš piekrita, taču tad mūsu sarunu izjauca Mērfija likums. Operators!!! Ķerot Karmelo, biju pazaudējis Artūru. Teicu - “dod man pusminūti, es tūlīt atradīšu operatoru!” Taču “Knicks” komandas līderis teica: “Piedod, šie vīri saka, ka man ir jāiet.” Novēlēju veiksmi, un apbēdināts devos atpakaļ uz “siļķu mucu”.

Sajūtas neaprakstāmas.. Kā bērnam, kurš vectēva atvilktnē atradis konfekti, bet tur iekšā veca sakaltusi masa.. Kā makšķerniekam, kurš izvilcis ūdenszāles.. Kā basketbolistam, kurš pēdējā sekundē met izšķirošo tālmetienu, bet bumba trīsreiz atsitas pret groza stīpu un neiekrīt...

Taču galvu nenolaidu. Ātri vien atradu Artūru. Pasūdzējos par gandrīz izmakšķerēto ēsmu, meklējām nākamo. Un tas bija Pau Gazols, kurš atradās mūsu amata brāļu ielenkumā. Pa vidu iespraucāmies arī mēs. Taču līdzās esošā preses meitene paziņoja, ka vēl ir iespējas uzdot divus jautājumus. Brīdī, kad spānis pabeidza savu sakāmo uz kādu no jautājumiem, kādi pieci žurnālisti – viens par otru skaļāk – uzdeva jautājumu, cerībā, ka tieši viņam Gazols atbildēs. Bet Pau apstulba, norādot, ka neko nesaprata. Tajā brīdī es pamāju operatoram, kurš atradās pāris metrus no manis, norādot, ka jādodas. Gājām uz to pašu eju, kur noķēru Entoniju. Ieņēmām vietu, kur varētu Spānijas basketbola leģendu apturēt, taču tūlīt pienāca sieviete, norādot, ka šeit nedrīkstam stāvēt. Turpat blakus bija bāra lete, aizgāju līdz tai, un, jokojot teicu, ka mēs atnācām pastāvēt pie letes. Dāma raidīja ne tikai dusmīgu skatienu, bet arī gana skaļu repliku: “Klausieties, puiši. Aiz muguras ir pietiekami gara nedēļas nogale, ir svētdienas vēls vakars, un mans pacietības mērs ir pilns. Nelieciet man pārskatīt jūsu akreditācijas.”

Atkāpšanās ceļa mums nebija. Ātri izdomāju shēmu, kā mēs stūrgalvīgos amerikāņus varam taktiski apspēlēt. Teicu, lai operators iet un nostājās pie vietas, kur spēlētāji turpina savu ceļu uz ģērbtuvēm – pie vietas, kur medijus tālāk vairs nelaiž. Nodevu instrukcijas, lai viņš sāk filmēt, tiklīdz apsargu pavadībā nāks Pau Gazols. Es aizgāju līdz vietai, no kurienes var saskatīt mediju telpu. Un tur viņš nāca. Mūsu plāns izdevās. Ar ne pārāk uzkrītošo piespraužamo mikrofonu spāni nointervēju. Viņš pat beigās ieraudzīja kameru un pie tās apstājās. Mums palaimējās, ka apsargi saprata notiekošo tikai pēc tam, kad Gazolam pateicu paldies. Jā, uzreiz operatoru aplenca vairāki vīri, bet mēs bijām sarunājuši, ka es uzreiz došos prom, it kā Artūru nepazīstot. Ieliku mikrofonu kabatā, aizgāju līdz operatoram, kuram apsargi uzdeva jautājumus: “Kādu kompāniju pārstāviet? Kam filmējat? Ar ko jūs esat kopā?” Un es nostājos apsargu pusē, sakot: “Artūr, izrādās, šeit nevar filmēt, mums jāiet uz mikszonu, kas atrodas tur!” Tikām cauri sveikā. Jā, riskējām, taču tā bija pēdējā pasākuma diena, tādēļ tik ļoti vairs nebaidījāmies par to, ka mūsu akreditācijas varētu anulēt.
 
Šajā reportāžā apskatāma tikko aprakstītā intervija ar Gazolu:

Pēc intervijas ar Gazolu un sarunām ar apsargiem atkal bijām nonākuši interviju telpā. Gaisotne jau daudz mierīgāka, cilvēku daudz mazāk. Vienā vietā gan joprojām liels sabiezējums. Tiklīdz piegāju tuvāk, burzma sāka izklīst. Un pēkšņi no bara iznira bārdainākais no Zvaigžņu spēles dalībniekiem – Džeimss Hardens. Tā kā operators kameru jau bija ielicis somā, uz interviju vairs necerēju. Taču, izmantojot izdevību, es uzrunāju Hjūstonas "Rockets" saspēles vadītāju, sakot “Sveiciens no Latvijas!” Viņš uz mani paskatījās, un nevilcinoties turpināju - “No vietas, no kurienes nāk Rihards Kuksiks”! Hardena sejā parādījās smaids, un sekoja basketbolistisks rokasspiediens un ierastais amerikāņu teksts “Hey, how're you doin'?” (Kā sokas?). Apsargu pavadīts, viņš devās prom. To pašu, tikai citā virzienā, darījām arī mēs.
 
Rihards Kuksiks kopā ar Džeimsu Hardenu spēlēja kopā NCAA čempionātā, pārstāvot Arizonas universitāti.

Izejot no arēnas, pafilmējām tur notiekošo. Mīnus 20 grādos karstasinīgākie fani gaidīja savus elkus, kas pa vienam devās uz organizatoru sagādātajiem džipiem. Ierakstījām noslēdzošo Zvaigžņu spēles stendapu, un mājup devāmies arī mēs. Un atkal mūsu sejas stindzināja Ontario ezera brāzmas. Grūti lielajā aukstumā kaut ko bija pateikt, taču Artūrs pateicās, ka “izvilku” viņu no mājas, sakot, ka tas tik bija kaut kas!
 
Ierodoties mājās, kārtējo reizi atvēru savu montāžas datoru, un ievietoju tajā atmiņas karti ar jauniem video materiāliem. Un atkal jauns stāsts, kas jāsamontē. Viena lieta, par ko aizmirsu uzrakstīt – skaņas rakstīšana. Ikreiz, kad esmu uzrakstījis sižeta tekstu, tas ir jāierunā. Un, esot izbraukumos, šī lieta sagādā lielu problēmu, jo, tā vienkārši ierunājot savu balsi kameras mikrofonā, izklausās, ka atrodies ieslodzīts kādā pagrabā, balsij seko nelāga atbalss. Kamēr Artūrs gulēja, es ierīkoju savu “ierakstu studiju”! Stāsts it kā pavisam vienkāršs – ievietoju kamerā atmiņas karti, ieslēdzu mikrofonu, no savas gultas paņēmu segu, pārklāju ar to sevi un datoru, lai skaņa neatbalsojas, piespiedu pogu “rec”, ierunāju savu sakāmo. Un pēc tam gatavajam tekstam jāuzmontē virsū video, protams, visam klāt arī mūzika. Sižeta tapšanas process bija ilgs, dažbrīd miegs pārņēma vadību, taču uz rīta pusi viss bija gatavs. Šoreiz gan nelīdzēja netālu esošās “Subway” ēstuves internets, jo tas vienkārši nedarbojās. Pavārs ieteica sameklēt kādu viesnīcu, kurā esot bezmaksas bezvadu internets. Atradu, nosūtīju. Bija seši no rīta, kad devos mājup.
 
Pēc četrām stundām mums dzīvoklis bija jāatstāj. Operators jau izskatījās daudz dzīvelīgāks. Kristaps mūs aizveda līdz lidostai, kur atradās auto noma. Sakrāmējām somas īrētajā mašīnā, un devāmies uz mūsu nākamo galamērķi – Sirakūzu. Vietu, kur dzīvo un hokeju spēlē mūsu vārtsargs Kristers Gudļevskis. Par piedzīvojumiem pie mūsu hokejistiem – Gudļevska, Ķēniņa un Girgensona – uzrakstīšu savā nākamajā stāstā? Kad? Nesolīšu, jo ļoti grūti gāja ar šī raksta pabeigšanu.
 
P.S. Milzīgs paldies Kristapam, kurš mūs uzņēma Toronto un lika tur sajusties kā savējiem. Paldies par padomiem, paldies par internetu latviešu bārā “Pulkvedim neviens neraksta”! Paldies par sagādāto dzīvokli, kas bija ievērojami lētāks nekā prasīgajās Toronto viesnīcas. Paldies par iztīrīto zāļu skapīti, medu un tējām. Paldies par transportēšanu. Latvieši ir visur!