Viņš uzsver, ka Donalda Trampa un Bērnija Sandersa panākumi skaidrojami ar daudzu iedzīvotāju neapmierinātību par valdošo politisko eliti. Ar ASV ekspertu par vēlēšanu gaitu Savienotajās Valstīs sarunājās Latvijas Televīzijas žurnālists Toms Pastors.
Toms Pastors: Srakika kungs, pirmkārt, varbūt jūs varētu izskaidrot, kurā posmā pašlaik ir vēlēšanu procesā ASV un kāpēc tas ir tik sarežģīts. Tā droši vien ir sarežģītākā vēlēšanu sistēma pasaulē.
Pols Srakiks: Šīs sarežģītās sistēmas pamatā ir fakts, ka Savienotajās Valstīs patiesībā ir piecdesmit vai piecdesmit viena atsevišķa sistēma. Katram štatam ir diezgan liela teikšana attiecībā uz vēlēšanu organizēšanu. Pašlaik ASV un, iespējams, visā pasaulē tiek sekots līdzi mūsu priekšvēlēšanām. Tajās katra no partijām nosaka, kurš būs tās kandidāts 2016. gada novembra prezidenta vēlēšanās.
Šis balsojums jau kādu laiku tiek saukts par balsojumu, vērstu pret politisko eliti. Redzam šādus pret sistēmu vērstus politiķus kā Donalds Tramps republikāņiem un Bērnijs Sanderss demokrātiem. Kā jūs domājat – kāpēc šāda situācija ir veidojusies?
Jā, es domāju jums taisnība. Šīs ir pret sistēmu un poltisko eliti vērstas vēlēšanas. Vienalga, vai runājam par biznesa eliti, partiju eliti vai valdības eliti, amerikāņi saka, ka viņiem nepatīk tas, kā situācija Savienotajās Valstīs attīstās. Daļai cilvēku klājas ļoti labi, ja runājam par ekonomisko labklājību, citiem ne tik ļoti. Daudzi domā, ka viņi ir maldināti, un tāpēc ir gatavi noraidīt ierasto veidu, kā mēs politiski līdzdarbojamies savā valstī. Piemēram, tradicionāli biznesmenis bez nekādas politiskās pieredzes, kurš ir labi zināms, pateicoties realitātes šovam televīzijā – Donalds Tramps –, netiktu uzskatīts par nopietnu prezidenta amata kandidātu.
Taču amerikāņi šķietami saka – mēs meklējam kādu no ārpuses bez pieredzes, jo tie, kas ir bijuši iekšā šajā sistēmā, mums nav labi kalpojuši.
Tas pats arī notiek demokrātu pusē. Es domāju, ka Bērnijs Sanderss diez vai kļūs par demokrātu kandidātu, taču viņam šajās vēlēšanās sokas ļoti labi. Viņš ir cilvēks, kurš sevi sauc par demokrātisku sociālistu, kurš visu laiku pat nebija Demokrātu partijā un arī nācis no ārpuses. Liela daļa vēlētāju saka, ka varbūt arī viņi ir gatavi pārmaiņām. Hilarija Klintone ir klišejiska politiskās elites kandidāte – bijusi pirmā lēdija, senatore un valsts sekretāre; un daļa cilvēku saka - šī politiskā elite mums nav labi kalpojusi.
Ja raugāmies uz republikāņiem, redzam šo Donalda Trampa izrāvienu. Ko tas nozīmē pašai Republikāņu partijai un vai jūsuprāt būs kādi mēģinājumi tomēr vēl ievēlēt citu kandidātu, kad partijas biedri sanāks uz galīgo balsojumju?
Ir skaidrs, ka Republikāņu partijas līderi, šī elite, par ko runājam, nav apmierināta ar Trampa kandidatūru. Un tam ir vairāki iemesli, un viens no redzamākajiem ir tas, ka viņš neatbalsta vairākas tradicionālās republikāņu politiskās pozīcijas. Republikāņi vēsturiski bijusi partija, kas atbalstījusi brīvo tirdzniecību un tirdzniecības līgumus. Pašlaik izskatās, ka Donalds Tramps ir pret to. Republikāņi tagad cenšas uzrunāt latīņamerikāņu izcelsmes vēlētājus un Tramps ir pateicis lietas, kas daudzus no viņiem aizvainoja.
Ja savelkam to visu kopā, var redzēt, ka republikāņu elite uzskata, ka ar Trampu vēlēšanas tiks zaudētas, jo viņš nav ievēlams kandidāts, bet, ja viņu tomēr ievēl, tad viņš nebūs īsts republikānis.
Viņš ir iepriekš mainījis partijas un ziedojis abu partiju politiķiem, ieskaitot Hilariju Klintoni, kas, visticamāk, varētu būt viņa galvenā konkurente. Taču republikāņu elites problēma ir mūsu politiskā sistēma, jo pēc tās republikāņu līderi neizvēlas, kurš partiju pārstāvēs, kā tas notiek daudzās citās valstīs. To lemj vēlēlētāji, un šie vēlētāji var būt republikāņu partijas biedri, taču daudzos štatos tie var būt cilvēki, kuri iepriekš nekad nav bijuši republikāņi un veinkārši lēmuši pievienoties, jo viņiem simpatizē Donalds Tramps un viņi grib viņu atbalstīt. Partiju reģistrācijas sistēma ASV ir ļoti atvērta, piemēram, štatā, kurā es dzīvoju – Ohaio – būt par republikāni vai demokrātu nozīmē tikai to, ka tu ej balsot un tikai tajā brīdī izlem – par kuras partijas kandidātiem balsosi. Nav prasības būt iepriekš reģistrētam kādā no partijām. Tā kā mums ir ļoti vaļīga pariju biedru sistēma, līderi to nekontrolē.
Bet kā ir ar politiskiem mehānismiem, kas varētu ļaut partijas līderiem tomēr izvēlēt citu kandidātu, piemēram, Krūzu vai Rubio?
Tas ir atkarīgs no atlikušajām priekšvēlēšanām, kurās tiek ievēlēti delegāti jūlijā gaidāmajam republikāņu nacionālajam konventam, kas notks manā šatā – Ohaio. Šie kandidāti ir ievēlēti, lai atbalstītu kādu konkrētu kandidātu, balsoties uz rezultātiem, un viņiem nav citas izvēles kā atbalstīt savu kandiātu. Ja, piemēram, Donalds Tramps uzvar štatā un saņem tā delegātus, viņiem jādodas un konventu un vismaz pirmajā balsojumā jābalso par Trampu. Ja tiek iegūts vairākums, viņš kļūst par partijas kandidātu un partijas līderiem nav citas izvēles, kā to pieņemt. Vienīgā alternatīva ir, ja viņš neiegūst vairākumu, tad notiek vairākas balsošanas kārtas, un tad var sākties tirgošanās, lai viens no kandidātiem nodrošinātu vairākumu.
Ja Runājam par demokrātiem – Klintone ir zaudējusi iepriekšējā balsojumā Barakam Obamam, lai gan sākumā bija favorīte. Vai varam Obamu salīdzināt ar Sandersu? Kas ir kopīgais un kas atšķirīgais?
Galvenā līdzība ir tāda, ka Bērnijs Sanderss, tāpat kā Baraks Obama, ļoti spēj uzrunāt jauniešus. Viņi uzskata, ka Sandersa piedāvātā sociālistiskā politika, piemēram, bezmaksas izglītība ASV, kur izglītība ir ļoti dārga, ir ļoti aizraujoša un pat revolucionāra. Arī Obama spēja iedvesmot jauniešus piedalīties politiskajā procesā. Galvenā atšķirība ir tā, ka Baraks Obama, būdams afroamerikānis, likumsakarīgi ļoti uzrunāja afroamerikāņu izcelsmes vēlētājus, kuri viņu pārliecinoši atbalstīja 2008. gadā. Demokrātu partijas politikā afroamerikāņi ir ļoti svarīgi, jo it īpaši dienvidu šatos viņi veido ļoti lielu daļu vēlētāju. Tagad mēs redzam, ka Klintone spējusi uzrunāt lielu daļu afroamerikāņu – vidēji 65%. Tas ir diametrāli pretēji situācijai 2008. gadā, kad afroamerikāņu vēlētāji noraidīja Klintoni, ievēlot pirmo afroamerikāņu prezidentu vēsturē. Tā kā šajās vēlēšanās Hilarija Klintone līdzinās Obamam, taču ar to atšķirību, ka viņu neatbalsta jaunieši.
Ja pašreizējās tendences turpinās un mūs sagaida cīņa starp Trampu un Klintoni - kā, jūsuprāt, šī cīņa noslēgsies?
Pašlaik socioloģiskās aptaujas liecina, ka Hilarijai Klintonei ir ļoti labi rezultāti pret Trampu. Viņa ir priekšā par aptuveni 5%. Taču pašlaik vēl ir ļoti agrs vēlēšanu procesā. Pagātnē esam redzējuši, ka šajā laika posmā veiktās aptaujas nemaz tik labi neparedz to, ko redzēsim novembrī. Partijas pagaidām vēl ir sašķeltas iekšienē un situācija mainīsies, kad tās konsolidēsies, atbalstot katra savu kandidātu. Daudz vairāk mēs zināsim jūlijā pēc partiju konventiem. Tajā brīdī aptaujas kļūst precīzākas. Pagaidām varam vienīgi teikt, ka Hilarija Klintone uz šo brīdi ieguvusi aptuveni no četriem līdz pieciem miljoniem balsu un Donalds Tramps ieguvis tieši tikpat daudz.
Ir iespēja, ka Donalds Tramps kļūs par prezidentu 2016. gadā, to mēs nevaram izslēgt, taču favorīte pašlaik droši vien ir Klintone.
Ja raugāmies uz ASV ārpolitiku un konkrēti mūsu reģionu, parasti bija pierasts teikt, ka vienalga, vai prezidents būs demokrāts vai republikānis, atbalsts, ko ASV sniedz Baltijas valstīm, vienmēr bijis spēcīgs. Tramps šajā ziņā ir atšķirīgs. Negribētu teikt, ka viņš ir vairāk prokrievisks, taču viņš noteikti daudz negribīgāk runā par ASV militāro klātbūtni Austrumeiropā un ļoti pozitīvi izteicies par Vladimiru Putinu. Vai, jūsuprāt, ja viņš uzvarēs, ASV politika mūsu reģionā var mainīties?
Dažbrīd ir jānošķir tas, ko kandidāti saka priekšvēlēšanu kampaņā un ko dara, kad jau reāli ir ievēlēti prezidenta amatā. Un ja godīgi, tad ASV politiskās kampaņas nav par ārpolitiku, bet gan par iekšpolitiku. Bieži vien ir grūti saprast kandidātu ārpoltiskās nostādnes, piemēram, Krievijas un Ukrainas jautājumā, jo viņi vienkārši tik daudz nepieskaras šiem jautājumiem. Taču, ja raugāmies uz kandidātiem, lielākā daļa, visticamāk, saglabās esošo amerikāņu ārpolitiku. Es nedomāju, ka būs liela atšķirība, ja tiks ievēlēta Hilarija Klintone vai pat, piemēram, Teds Krūzs. Taču Donalds Tramps tiešām līdz šim bijis nedaudz atšķirīgs. Viņam ir izolacionistiskas politiskās nostādnes. Kad viņš runā par ārpoltiku, viņš runā par zināma veida starptautiskās politikas pamešanu, jo ASV uzņēmusies pārāk daudz saistību.
Viņa politika attiecībā uz Krieviju pagaidām ir neskaidra, jo visi viņa komentāri līdz šim bijuši vienīgi par pašu Putinu un to, vai viņš viņam patīk un vai ar viņu varētu sastrādāties, sīkāk neko nepaskaidrojot.
Kad viņš runā par Krieviju, viņš runā Sīrijas kontekstā, atbalstot Krievijas intervenci Sīrijas pilsoņu karā. Taču arī šeit tas ir vairāk saistīts ar viņa ideju, ka Amerikai jāatgriežas mājās – lai krievi risina problēmas Sīrijā tā vietā, lai apdraudētu amerikāņu dzīvības. Taču detaļu pagaidām ir maz, un mēs, piemēram, nezinām, kurš viņam dos padomus ārpolitikas jautājumos. Turklāt, kā jau teicu, Tramps ir tikko kļuvis par politiķi, un mums nav nekādas pieredzes, uz ko balstīties.
Attiecībā uz Klintoni un dažiem citiem kandidātiem mēs varam paskatīties viņu politisko vēsturi un prognozēt arī ārpolitiku. Otrs kandidāts ir Bērnijs Sanderss un, tāpat kā Tramps, viņš nerunā daudz par ārpolitiku. Mēs nezinām, kāda, piemēram, būs viņa politika pret Krieviju. Viņš gan ir teicis, ka saglabās esošās sankcijas, taču tas arī ir bijis vienīgais, ko viņš teicis par situāciju šajā pasaules daļā un Ukrainā. Tomēr tas ir tipiski amerikāņu vēlēšanām. Ja amerikāņiem jautā, par ko viņi visvairāk uztraucas, viņi runā par ekonomiku. Zināmā mērā arī par terorismu, taču, runājot par to, galvenais jautājums ir, kā saglabāt drošību pašā ASV.
Un pēdējais jautājums jums kā politisko procesu vērotājam – šajās vēlēšanās var redzēt demokrātisku sociālistu un šo ekspresīvo uzņēmēju... Vai šīs ir līdz šim aizraujošākās vēlēšanas, kurām esat sekojis?
Jā. Šīs ir visaizraujošākās un neparastākās vēlēšanās, kuras mēs esam pieredzējuši. Vienu lietu varam teikt pilnīgi droši – šīs nav garlaicīgas vēlēšanas.
Piemēram, amerikāņu skatītāji politiskajām debatēm seko līdzi rekordlielā skaitā. Visiem šīs vēlēšanas šķiet fascinējošas, jo negaidītais vienmēr ir interesants. Un gan Sandersa, gan Trampa gadījumā ir šis negaidītais elements, kas padara visu aizraujošu.
Visu interviju iespējams noklausīties šeit:
