Beirūta ir auto pilna un skaļa, un te ir maz kā no parastai Eiropas galvaspilsētai raksturīgas satiksmes kārtības. Tautas skaitīšana Libānā sen nav bijusi, bet lēš, ka galvaspilsētā varētu būt nedaudz vairāk par miljonu iedzīvotāju no aptuveni četriem miljoniem valstī kopumā.
- Kaimiņos Izraēlai un Sīrijai, kas karo
- Kristiešu un musulmaņu sadalītā zeme
- Libānā skepse par varām, kas konfliktē
- Sīrijas bēgļi, kam Libāna nebija gatava
- Libānieši peļ Krievijas iejaukšanos
- Sagaidīt un pavadīt mierīgu dienu
Blakus kaimiņiem, kas mūžam karo
Ceļvežos par Tuvo Austrumu Šveici dēvētā Libāna izmēros ir ļoti maza – sešas reizes mazāka par Latviju, bet te tik brīvi vis neizbraukāt teritoriju, kā Latvijā novadus. Par to dienās Libānā pārliecinos arī pati. Kā man vēlāk sacīs ārpus galvaspilsētas satikts vīrs: "Dievam labpaticies mūs nolikt starp kaimiņiem, kas mūžam karo".
Libāna
- Tuvo Austrumu valsts
- Parlamentāra republika
- Platība - 10 452 kv.km.
- Pēc pēdējām ziņām (Libānā ilgstoši nav bijusi tautas skaitīšana, ko mēdz saistīt ar politiskiem iemesliem) – 4,5 miljoni iedzīvotāju
- Valsts valoda – arābu
- Robežojas ar Sīriju un Izraēlu, rietumos – Vidusjūra
Un tam nevar nepiekrist. Libānu rietumos apskalo Vidusjūra, bet zemes robežas ir ar Sīriju un Izraēlu. Abas ir iekšēju konfliktu māktas un abas ir bumbojušas arī Libānas teritoriju vairāku konfliktu, tajā skaitā pilsoņu kara laikā, kas sākās septiņdesmitajos gados un ilga 15 gadus, prasot milzu upurus un spiežot dzimteni pamest miljonam cilvēku.
Ar Izraēlu Libāna savas saites ir pārrāvusi pilnībā, bet ar Sīriju sadzīvo, un šajos piecos Sīrijas kara gados ir uzņēmusi un izmitina pusotru miljonu bēgļu.
Libāna arī ir tā zeme, kas vistuvāk atrodas Sīrijas galvaspilsētai Damaskai. Tā ir tikai pāris stundu braucienā no Beirūtas.
Un kā sacīs vietējie, karš ir apstādinājis iepriekšējo dzīvi un līdz šim cilvēku aktīvi izmantotās satiksmes artērijas. Bet ir robežpunkti, kuri joprojām ir vaļā un kurus katru dienu šķērso gan Libānas iedzīvotāji, gan sīrieši – pirmie, lai dotos darīšanās uz Damasku, otri – lai brauktu uz darbu vai arī to meklētu Libānā. Bēgļiem armijas apsargātās robežas pagaidām ir ļoti stingri slēgtas. Valstī patvēruma lūdzējus ielaiž tikai caur stingru sietu.
Uz vienu no šiem robežpunktiem arī dodos savām acīm skatīt, vai un kā kara saplosītā Sīrija turpina elpot ar kaimiņos atvērtām dzīvības artērijām.
Kristiešu un musulmaņu sadalītā zeme
Esmu ceļā kopā ar Ghassanu, viņš ir no Beirūtas un palīdzēs man šķērsot gan svešās Libānas ceļu joslas, gan arī, ja nepieciešams, pārtulkot runāto no arābu valodas. Libānā šajā ziņā ārzemniekam ir ļoti viegli, jo skolās šeit apgūst trīs valodas – arābu, kas ir valsts, un arī franču un angļu, tā kā Libāna savulaik ir bijusi gan Francijas, gan Lielbritānijas kolonija.
Līdz Sīrijas robežai braucam pa teritorijām, kurās mīt gan Libānas kristieši, gan musulmaņi. Šādās teritorijās ir sadalīta arī Libānas galvaspilsēta Beirūta.
Libānā oficiāli ir atzītas 18 reliģiskās grupas, un šī sadrusmtalotība ir arī pastāvīgas spriedzes iemesls. Ghassans, ar kuru esmu kopā braucienā, ir kristietis, un viņš pēc iespējas ātrāk cenšas šķērsot Libānas šiītu bruņotā grupējuma "Hezbollah" kontrolētās teritorijas, kuras zinātājs var atpazīt pēc ceļu malā plīvojošajiem "Hezbollah" dzeltenajiem karogiem ar zaļo ieroci centrā un līderu attēliem.
"Hezbollah" atbalsta Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīmu un ir pastāvīgā konfliktā ar opozīcijas grupām un arī ar teroristisko grupējumu "Islāma valsts". Arī Masnā pie Sīrijas robežas ir "Hezbollah" teritorija. Ņemot vērā gan šo apstākli, gan to, cik trausla ir drošības situācija pie robežām,
Ghassans neizslēdz automašīnas motoru un ļauj tikai īsu brīdi palūkoties uz Sīrijas robežu, kas dienas vidū ir savādi tukša.
Stāvvietā ap 20 automašīnu, lielākoties veca gada gājuma "mersedesi", daži jauni vīrieši, kas nes lielas somas, un aiz robežsargu posteņiem – visai jauniem namiem, kam uzklāts sarkans jumts -, slejas majestātiski, zaļu krūmāju noauguši pakalni – jau Sīrijas pusē.
Bet, lai cik arī stingras, augstas, draudīgas vai nemierīgas būtu robežas, Sīrijas karš tām tiecas pāri. Libānā par to runā neatslābstoši, kaut vai redzot milzīgās bēgļu plūsmas.
Libānā skepse par varām, kas konfliktē
Netālu no Masnā robežpunkta, pilsētā ar nosaukumu Zahle satiekam Abdo Sahjonu, gara auguma mazliet iesirmu vīru, kuram pieder neliela automazgātava, kur viņš nodarbina arī vienu sīriešu bēgli.
"Es agrāk braucu uz Damasku uz ASV vēstniecību kārtot vīzu. Tagad gan vairs ne," stāsta Abdo Sahjons.
Vaicāts, ko viņš domā par pamieru, ko Sīrijā slēgušas lielvaras, dzīvodams tik tuvu robežai, Abdo Sahjons nosaka:
"Pamiers ir labs Sīrijai, bet es apšaubu, ka sīrieši, kuri tagad dzīvo Libānā, atgriezīsies mājās, lai kas arī viņu zemē notiktu. Te ir daudz labāk."
Sīrija
- Tuvo Austrumu valsts
- Oficiāli Sīrijas Arābu Republika
- Galvaspilsēta – Damaska
- Platība – 185 180 kv.km.
- Pirms kara – dažādos avotos ap 20 miljoni iedzīvotāju
- Saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, vairāk nekā 3 miljoni sīriešu ir devušies bēgļu gaitās uz tuvākajām valstīm – Libānu, Jordāniju, Turciju un Irāku
- 6,5 miljoni cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas un ir bēgļu gaitās Sīrijas teritorijā
- Valsts valoda – arābu
- Robežojas ar Libānu, Izraēlu, Jordāniju, Irāku un Turciju
"Ja kāds piesliesies režīmam, tad iekļūs nepatikšanās, ja teroristiem "Daīš" – atkal nepatikšanas, ja biedrosies ar Izraēlu – atkal tas pats. Ja kāds domā, ka palīdzēs Eiropa vai ASV, tad maldās. Viņi saka, ka ir kristieši un grib palīdzēt, bet neticiet viņiem, mums kara laikā neviens nepalīdzēja."
Sīrijas bēgļi, kam Libāna nebija gatava
"Libāna un Sīrija ir ļoti, ļoti cieši saistītas," saka žurnālists Tariks Salehs, kurš strādā raidorganizācijai BBC un veidojis reportāžas par Sīriju jau no pašiem kara pirmsākumiem. Ar viņu tiekos Beirūtā vakarā, kad esmu atgriezusies no robežas, no sarunām ar vietējiem cilvēkiem, un vēlos uzzināt, kā viņš redz Sīrijas kara attīstību un tā ietekmi uz kaimiņiem.
"Vēsturē tās pat bija viena valsts, ir līdzīga kultūra ar atšķirībām, protams, līdzīga virtuve, jauktas ģimenes. Un gluži dabiski, viss, ka notiek Sīrijā, ietekmē arī Libānu. Galu galā, Sīrija ir vienīgā valsts, ar kuru Libānai ir robežas, jo ar Izraēlu tai nav diplomātisku attiecību. Kad sākās karš, ārkārtīgi dažāda attieksme bija Libānas valdībā. Partijas šķēlās – vienas atbalstīja Asada režīmu, citas – opozīciju, citas centās palikt neitrālas.
Tā patiesībā ir ārkārtīgi bīstama spēle, un viss, kas notiek Sīrijā, ietekmē arī Libānas valdības lēmumus.
Libānai un Sīrijai ir arī ļoti ciešas ekonomiskās un tirdzniecības saiknes. Libānai tagad ļoti pietrūkst Sīrijas lauksaimniecības produktu, kurus mēs paši nevaram izaudzēt pietiekamā daudzumā.”
Tariks Salehs kā otru lielāko problēmu min Sīrijas bēgļus, kam Libāna nebija gatava.
"Libāna jau pirms kara nevarēja piedāvā pietiekamu sociālo atbalstu un darbu pašas cilvēkiem, tāpēc daudzi devās strādāt un meklēt labāku dzīvi ārzemēs. Ar bēgļiem Libānas problēmas ir augušas, jo valdībai nav iespēju piedāvāt pienācīgu sociālo atbalstu un labklājību. Tas arī ir radījis spriedzi Libānas iedzīvotāju un sīriešu starpā.
Es zinu reģionus, kuros cilvēku sākotnēji uzņēma bēgļus ar atplestām rokām, bet tad viņu entuziasms noplacis, jo viņi vairs nespēj nodrošināt sevi un tik lielu ienācēju skaitu," stāsta žurnālists
Tariks Salehs teic, ka Libānas valdība turpina sacīt, ka starptautiskā sabiedrība valsti ir atstājusi. Lielu atbalstu sniedz starptautiskās un nevalstiskās organizācijas, bet, kā saka Tariks Salehs, arī tas ir sarežģīti, valdības un politisko partiju sašķelto domu dēļ darbs ir apgrūtināts.
Par pamieru Sīrijā viņš ir skeptisks. "Personiski es nedomāju, ka tas būs ilgs. Taču pamiers bija nepieciešams, lai ienestu atslodzes brīdi un ļaut humānās palīdzības organizācijām piekļūt gan civiliedzīvotājiem, gan pusēm, kas karo. Es to redzu arī kā manevra iespēju izmantošanu. Militārajā stratēģijā jau sen labi zināms, ka pamieru izmanto, lai pārvietotu militāros spēkus. Domāju, ka Sīrijas valdība tieši to arī dara. Pamiers ilgs tikmēr, kamēr viņi atkal būs gatavi jaunām sadursmēm."
Libānieši peļ Krievijas iejaukšanos
Kādu vakaru esmu ciemos pie neizsakāmi viesmīlīgās Šemali ģimenes, kura dzīvo augstu kalnā, nedaudz ārpus Beirūtas centra. Bešaram Šemali aiz muguras ir deviņi gadu desmiti, un viņš pieredzējis neskaitāmus konfliktus, arī Beirūtas bumbošanu. Viņš neatslābstoši seko ziņām par notiekošo Sīrijā un pirmais, ko saka, kad pavaicāju viņa domas par notiekošo, kritizē Krievijas iejaukšanos.
"Krievija nerīkojās pareizi. Tā ir izvērsusi karu Sīrijā, lai atstātu pie varas Bašaru al Asadu. Pēc visa tā, ko esam pieredzējuši, pēc visiem nogalinātajiem cilvēkiem, bēgļiem…Kā tāds cilvēks jau sen nav cietumā, es tiešām nesaprotu," atzina Bešars Šemali.
Bešara dzīves bedre Aida stingri noprasa, vai esmu par vai pret Asadu. Šajās mājās ir pret Sīrijas valdību un ar lielām bažām gaida, kā izvērtīsies turpmākie notikumi.
Bešars arī stāsta, kā mainījusies Libānas drošības karte un agrāk tūristiem tik normāli šķērsojamās robežas ar Sīriju, lai nokļūtu galvaspilsētā Damaskā.
"Uz Zahles pilsētu tu vari braukt droši, nav nekādu problēmu. Pēc tam trīsdesmit procentu augsta bīstamība. Pastāv risks, ka nozog cilvēku un pēc tam prasa izpirkuma maksu no tuviniekiem vai valdības. To nekad nevar zināt," viņš saka.
Vēlāk ar Bešaru šķirstām lielu bilžu grāmatu, kuru viņš novietojis uz maza galdiņa. Tajā foto liecībās redzams, kā Beirūta izskatījusies pēc pilsoņkara bombardēšanas un kāda tā ir tagad. Tāpēc to, kādām šausmām cauri iet sīrieši, te ļoti labi saprot.
Sagaidīt un pavadīt mierīgu dienu
Šemali ģimenes mājās es uzzinu kādu interesantu lietu, proti, libāniešiem patīk no rīta sagaidīt sauli un vakaros vērot to aizejam. Sagaidīt un pavadīt pilnu mierīgu dienu. Esot konfliktu ieskautiem un pašiem ar kara rētām, te dzīvo līdz galam, svin dzīvi ar pilnu spēku. To apliecina arī Šemali ģimenes draudzene Maha Akla.
"Mēs izdzīvojam katru dienu. Mums patīk iet ciemos, uz sabiedriskiem pasākumiem, baudīt dzīvi un tikai tad nāk darbs un pienākumi.
Un, ja tas ir laiks ar ģimeni, tad visi esam pie liela galda, kopā. Mums patīk sajust citam citu, būt cilvēku ieskautiem," stāsta Maha Akla.
Ir piektdienas vakars. Beirūtas rosīgajā Hamras ielā mutuļo dzīve. Beirūta nudien svin aizvadīto dienu ar pilnu elpu, it kā spītējot traģēdijai, kas plosās pie robežas un katru dienu par sevi atgādina, un nevienu neatstāj neaizskartu.
Es stāvu uz ielas pie kāda nama loga un skatos, kā iekšpusē enerģiski spēlē četri mūziķi. Gabalu tālāk no manis pie tā paša loga ar sarkanu pavītušu rožu pušķi rokā, uz brīdi apstājies kāds kalsns stāvs. Kā vēlāk uzzinu - bijušais skolotājs no Alepo pilsētas Sīrijā. Viņš tagad Beirūtā vakaros ielās pārdod ziedus.
Mēs brīdi klausāmies, un tad ejam katrs savu ceļu.
