Kultūras rondo

Gundega Cēbere par aborigēnu mākslu un Austrālijas latviešu māksliniekiem

Kultūras rondo

TDA "Dancis": No saknēm līdz galotnēm augt

Desmit Jaņa Rozentāla gleznas. Septītais stāsts: Dundagas baznīcas altārglezna

Desmit Jaņa Rozentāla gleznas: Altārglezna «Lieldienu rīts»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Sagaidot izcilā latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla 150. jubileju, ko atzīmēsim 18. martā, Latvijas Radio piedāvā rubriku “Desmit Rozentāla gleznas”.

“Daudz esmu interesējies par dievnamiem, tieši tāpēc mani ir uzrunājušas Latvijas luterāņu baznīcu altārgleznas. Un izcilāko skaitā ir arī Jaņa Rozentāla darinātās,” stāstījumu iesāk mākslas vēsturnieks un kultūrvēstures pētnieks Ojārs Spārītis.

Spārītis norāda, ka stāsts par Jaņa Rozentāla ceļu līdz dievnamam un tā iekārtojumam noteikti ir daudz garāks un plašāks, taču Rozentālam kā nacionāli domājošam māksliniekam ir bijis svarīgi Kristu ielikt Latvijā, savu laikabiedru vidū.

“Ne velti tad, kad Stendes mācītājs bija uzrunājis Rozentālu darināt altāra gleznu Stendes baznīcai, Rozentāls bija rakstījis vēstulē šādus vārdus: “Altārgleznai, kas luterāņu baznīcās parasti arī ir vienīgā, jāiedarbojas spēcīgi un dominējoši, lai visa draudze varētu to ievērot. Tai jāpievelk skatieni ar gaumīgu toni un krāsu, un ar savu iekšējo noskaņu un saturu tai cilvēki jāsavaldzina un jāiedveš viņos bijīgas pārdomas.” Tieši tāda ir šī altārgleznas noskaņa, ko mēs varam ieraudzīt Dundagā, kad 1912. gadā ir pabeigta glezna “Lieldienu rīts”,” atklāj Spārītis.

"Gleznā “Lieldienu rīts” mēs ieraugām tumšas melnas klints, kas iezīmē Kristus kapa vietu. (..) Klints pakājē stāv tumšās drānās latvju sievietes, apģērbā ar garu melnu lakatu tērpta sieviete ar pūpolu zariņiem rokā, un piekājē, nometusies uz ceļiem, domāta varētu būt Marija Magdalēna, bet mēs tajā pazīstam Elliju Forseli, Jaņa Rozentāla dzīvesbiedri, kura savdabīgā žestā ir pārsteigumā atvērusi plaukstas, jo viņām abām ir pavēries brīnums – Kristus ir atnācis. Un Kristus ir atnācis, lūk, no gaismas," gleznas kompozīciju apraksta Spārītis. "Aiz muguras ir Latvijas ainava, Kurzemes ainava ar vēl sniegotiem laukiem, bet kuros jau parādās zemkopis, kurš šajos laukos staigādams pārbauda savus ziemājus, pārbauda laukus un priecājas par to, ka pavasaris mostas un nāk krāsas gan debesīs, gan dabā, zemē un visā zemkopju dzīves pasaulē, ar kuru šī glezna ir caurcaurēm saausta."

"Rozentāls, pats nākdams no Saldus apkārtnes, spēj tik organiski izjust dabas atmodu, spēj šo atmodu vēstīt ar latvietim tik saprotamiem elementiem kā zemi, dabu, kokiem, arāju tīrumā, lopiem tīruma malā, zirgu. Un šajā vidū pēkšņi nez no kurienes ir Kristus. Šo divu paradigmu satuvināšana tik ļoti var pārsteigt, bet tajā pašā laikā padarīt Kristu saprotamu, pazīstamu,  mūsu vidū staigājošu un ikvienu no mums uzrunājošu,” stāstījumu noslēdz Spārītis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti