Bērnu iesaistei slimnieka aprūpē vai klātesamībā jābūt tik daudz, cik emocionāli dziļi tas skar bērnu, lai slimnieka aprūpe nebūtu traumējoša. Bērna iesaistē slimnieku aprūpē jāvēro un jānosaka robežas.
Sabiedrības gaidas
Sabiedrība sagaida bērna iesaistīšanos slima tuvinieka aprūpē, un ģimenē mēdz gadīties, ka kādas funkcijas bērnam uzliek par pienākumu, pauž Inese Putniece.
Bērns, protams, var palīdzēt aprūpēt slimnieku. Jāsaprot, ka smaga slimnieka aprūpes gadījumā ģimenes ikdienas ritms ir izjaukts, cilvēki ir noguruši, ģimenē bieži uzskata, ka aprūpē jāiesaistās visiem, arī bērniem (tāds uzskats valda daļā sabiedrības). Ne vienmēr šāda atbildība ir bērnam pa spēkam. Paskatāmies uz vienu it kā vienkāršu situāciju.
Piemēram, ģimene, kur visi ir ļoti aizņemti, liek pusaudzim aizvest pie ģimenes ārsta vectētiņu, jo pusaudzis taču liels jau, viņam taču jāprot uzņemties atbildība, pusaudzim tas ir pa spēkam!
Vectētiņa diagnoze reizēm liek aizmirst realitāti, un tam seko dažādas neizskaidrojamas rīcības, arī agresīvas. Psiholoģe Inese Putneice pauž, ka tas būtu neprāts no pieaugušo puses, jo pusaudzis nevar uzņemties šādu atbildību – viss var būt labi, bet var rasties situācijas, ar kurām pusaudzis netiek galā. Ja netiek galā, tad sekas var būt dažādas – var notikt nelaime ar slimo vectētiņu, un pusaudzis to var ļoti smagi pārdzīvot, uztvert kā savu vainu.
“Sabiedrības spiediens ir milzīgs, šādam pusaudzim teiks – “tu taču esi liels, pietiekami atbildīgs, tiešām nevari šo izdarīt?”
Bieži pat cilvēki ar dzīves pieredzi un zināšanām medicīnā nevar prognozēt slimības virzību,“
situāciju skaidro psoholoģe Inese Putneice.
Pieaugušajiem jāizvērtē, kāda palīdzība slimniekam ir bērnam fiziski un emocionāli paveicama.
Bērnam veicami darbi slimnieka aprūpē
Psiholoģe Iveta Gēbele uzsver, ka par palīdzēšanu slimniekam ar bērnu vajag runāt, bet, kā un cik, ir atkarīgs no bērna vecuma.
“Pieaugušajam, kurš ir iesaistīts slimnieka aprūpē, ir jāsajūt, cik un ko bērnam stāstīt un uzticēt.
Mazāks bērns var pienest tējas krūzīti, pasēdēt blakus, parunāt, palasīt grāmatiņu, bet pusaudzis noteikti varēs atnest produktus no veikala un palīdzēt vairāk arī fiziski tuvinieka aprūpē. Ir svarīgi, lai informācija, ko nododam, ir bērnam izprotama.”
Bērns, palīdzot slimajam, mācās līdzjūtību. Bērna palīdzība jāiesaista saprāta robežās, jāskatās samērīguma princips – kā bērns uztver slimību, tās sarežģītību, pauž psiholoģe Inese Putniece.
Psiholoģe nosauc darbus, ko var paveikt bērns - slimnieku apsegt, lai silti, iedot tēju, ieslēgt radio vai televizoru.
Bērnam ir bērna dzīve, draugi un rūpes, nevar sagaidīt, ka slima tuvinieka dēļ bērns no savas dzīves izslēgs kādu posmu un dzīvos pieaugušu cilvēku atbildības un rūpju dzīvi.
Bērns var palīdzēt, “bet jāatceras – līdzsvaru it visā, neuzlikt par daudz!! Neprasīt no bērniem lietas, kuras pēc vecuma un likuma nav atļautas.”
Pieaugušie paši daudz iemācās aprūpes jautājumos, izlīdzās dažādās situācijās, jo profesionāla aprūpe ir arī dārga un ne visi to var atļauties.
Jāatceras veselīga nostāja: slims un aprūpējams cilvēks – tā ir atbildība un zināšanas.
Par labdarības maratonu “Dod pieci!”
Ik gadu labdarības maratons aktualizē kādu sabiedrībā nozīmīgu tēmu un atbalsta tās sabiedrības grupas, kurām tas ir patiesi nepieciešams. Ziedojumi līdz šim ir novirzīti vientuļiem senioriem, bērniem ar īpašām vajadzībām, vēža slimnieku sociālajai rehabilitācijai, atbalsta programmai ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus no bērnunamiem, kā arī jauno vecāku mācību programmas izveidei un veselīgas piesaistes veidošanai. Labdarības maratona virsmērķis ir cilvēciskāka vide – katrs “Dod pieci!” stāsts ir par to, kur mums kā sabiedrībai ar sevi vēl jāstrādā.
Labdarības maratonu “Dod pieci!” jau sesto gadu rīko Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM.lv un labdarības organizāciju Ziedot.lv.
