Pēdējos gados bijusi daļa no dokumentālo filmu radošajām komandām, veidojot stāstus par Hariju Liepiņu, Uldi Pūcīti, Ilmāru Dzeni, Larisu Mondrusu, Imantu Ziedoni un Ausmu Kantāni. Diānas pārziņā ir arī teātra izrāžu ieraksti, nodrošinot kvalitatīvu skaņu arī brīžos, kad aktieru pie vaiga pielīmētie mikrofoni mākslinieka sviedru dēļ nobloķējas.
Latvijas Televīzija – 70
2024. gads ir Latvijas Televīzijas jubilejas gads – rudenī apritēs apaļi 70, kopš Latvijā ļaudis sēžas pie televizoriem un dzird moto: “Vienmēr ar jums!”. Jubilejas reizē prožektoru gaismā esam aicinājuši aizkadra cilvēkus, kas neapšaubāmi ir Latvijas Televīzijas ilgstošās darbības kvalitātes garantētāji.
Šarmantā skaņu režisore Diāna sakās esam laimīga, jo uz darbu allaž nākusi ar prieku. Varbūt tāpēc viņai ar daudziem režisoriem veidojas silta sinerģija, un arī pašlaik viņa strādā komandā, kas televīzijas jubilejas sezonā veido lielo dokumentālo filmu par izcilo Dailes teātra aktieri Eduardu Pāvulu.
Diāna Pāvilsone: Latvijas Televīzijā strādāju kopš laika, kad vēl studēju – kopš 1989. gada pavasara.
Dace Leimane: Televīzijai apaļa, bet tev pusapaļa jubileja.
Jā, jau 35. gads šeit.
Vai tavi projekti lielākoties bijuši televīzijas iestudējumi?
Jā, arī mans diplomdarbs – beidzot skaņu režijas kursu Latvijas Konservatorijā (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, red.), televīzijā veidojām iestudējumu "Skolas maize" Ģirta Nagaiņa režijā. Diplomdarbs ietvēra ne tikai skaņas režiju, bet arī skaņas noformējuma veidošanu – mūzikas piemeklēšanu iestudējuma montāžas procesā. Galvenajās lomās režisors bija aicinājis Armandu Reinfeldu un Jāni Paukštello.
Tagad tavs diplomdarbs glabājas Latvijas Televīzijas arhīvā. Jauki to zināt. Droši vien tuvplānā ieraudzīt talantīgus un iemīļotus aktierus tev, jaunai meitenei, bija satraucoši.
Protams, tas arī ir viens no iemesliem, kas šajā profesijā notur – iespēja dibināt cilvēciskus kontaktus un arvien iegūt daudz jaunu un dažādu informāciju. Neviena darba diena nelīdzinās citai.
Nevaru tev nepiekrist.
Turklāt ir bijis jāpiedzīvo arī dažādus izaicinājumus. Piemēram, kad Latvijas Televīzijā sākās seriālu laiks, mana pirmā pieredze bija darbs "Cukura namā". Režisori ierasti veido lielo projekta komandu, tā tas notika arī toreiz – Inta Gorodecka mani uzrunāja un es piekritu. Tas bija mans pirmais lielais, patstāvīgais darbs pēc diplomdarba, par ko, starp citu, pēc tam saņēmu arī Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu, par ko, protams, gandarījums. Šajā darbā lielākais izaicinājums bija iepazīt un apgūt jauno televīzijas iegādāto tehniku – PTS (pārvietojamā televīzijas stacija – liels autobuss ar kamerām, video un skaņas pultīm, ko izmanto izbraukumos, t.sk. filmējot iestudējumus dažādās lokācijās – red.). Jaunās tehnoloģijas skaņas ziņā bija novatoriskas – pirmo reizi sākām lietot piespraužamos radio mikrofonus. Protams, tos nācās slēpt no skatītāju acīm, bet jau tad šķita, ka skaņa ir citādāka, labāka. Tajā pašā laikā darbs bija ļoti piņķerīgs – noslēptiem piespraužamajiem mikrofoniem skaras klāt drēbes, rodas šņākoņa un dažādas papildu skaņas, tāpēc ne reti nācās filmēšanas apturēt, mikrofonus pārlikt un atsākt epizodes filmēšanu vēlreiz. Ne kolēģiem, ne aktieriem, protams, tas nepatīk, bet visi jau saprot, mēģina būt pacietīgi.
Un kā bija pirms tam?
Pirms tam bija tikai "puška" – tā televīzijas sarunvalodā dēvē lielu mikrofonu garā kātā, ko skaņu režisors filmēšanas laikā tur virs filmējamo galvām. Arī tagad to lieto, un tad vienmēr ir cīņa starp operatoriem un skaņu režisoriem – kopējā rezultāta vārdā, protams, jo operatori vēlas, lai ir labāks kadrs un nekas netraucē, savukārt mēs, skaņu režisori, gribam, lai mikrofons ir tuvāk runātājam un lai skaņa ir precīzāka.
Arī daudzos mūsu kopīgi veidotajos projektos esi stāvējusi ar kaklā iekārtu mazo skaņas pulti un augsti paceltās rokās turējusi lielo mikrofonu… Tas ir ļoti grūti – ilgstoši kaut ko noturēt augsti paceltās rokās.
Tā mēs arī "Likteņa līdumniekos" strādājām. Vēlāk gan man iedeva palīgu, jo garās filmēšanas stundas vienam cilvēkam bija ļoti grūtas.
Cik šis mikrofons ir smags?
Kādreiz bija smagāks – kopā ar kātu svēra apmēram kilogramu, taču tagad kātus ražo daudz vieglākus. Mikrofona komplekts sver apmēram 650 gramus, skaņu pults – nedaudz vairāk nekā kilogramu.
Tomēr tik smagi? Ir, ko celt un turēt!
Tā ir, taču tagad jau skaņu režisors tomēr vairāk strādā pie pults, turklāt viņam ir palīgi – mikrofona operatori. Kad es sāku strādāt (man bija 18 vai 22 gadi), seriālu un videofilmu laukumos skaņu režisoram parasti bija jātiek galā vienam. Nenoliegšu, ka fiziski tas bija grūti, bet toreiz par to nedomāju, jo darīju darbu, kas man patīk. Un joprojām patīk! Bet tagad gan vairāk domāju arī par sevi.
Darbs pie televīzijas iestudējumiem ir grūts. Filmēšanas bieži notiek naktīs vai vēlu vakaros, arī brīvdienās un vasaras atvaļinājumu laikā – tad, kad aktieri var piedalīties…
Sākumā – 1996., 1997. gadā – tiešām bija sarežģīti, jo nedzīvoju Rīgā, bet gan Jelgavā. Reizēm nācās domāt, kā pēc filmēšanas nokļūt mājās, jo arī mašīnas man tolaik vēl nebija.
Pirmīt teici, ka nedomāji par grūtībām, jo darīji darbu, kas patīk. Kas ir tas, kas tev skaņu režisora darbā patīk? Vai tas, ka tu un ikviens skaņu režisors faktiski esat jebkura projekta ausis?
Tā ir! Zini, es ļoti agri izvēlējos profesiju – jau piektajā klasē izlēmu, kas būšu.
Šķiet, skaņu režija nav profesija, par ko sapņo 12 gadīgas meitenes! Vai tev ir kāds īpašs stāsts?
Piektajā klasē piedzīvoju lūzumu mūzikas skolas gaitās. Man ne pārāk veicās, tāpēc skolotāji mammai teica: "Varbūt viņai nevajag tās klavieres spēlēt?" (Smejas.) Tomēr kaut kas man skaņu pasaulē tomēr patika – atceros, kā skatījos televizorā multiplikācijas filmas un titros izlasīju, ka ir tāda profesija – skaņu režisors. Savā prātā izdomāju, ka tam jābūt cilvēkam, kas ir saistīts ar mūziku, un, tā kā es mūzikas skolā jau mācījos, tad šo domu neatmetu. Vēlāk iestājos arī Jelgavas mūzikas vidusskolā, pabeidzu to un plānoju doties uz Pēterburgu studēt skaņu režiju. Bet man laimējās – šādas specialitātes programmu atvēra mūsu pašu Konservatorijā, un es iestājos. Vienu gadu pirms studiju sākšanas Konservatorijā gan paņēmu brīvu un papildināju savas zināšanas fizikā, jo arī šajā priekšmetā bija jāliek iestājeksāmens.
Jāsecina, ka ir labi multfilmas skatīties un pēc tam arī titrus izlasīt.
Man tiešām nav ne jausmas, kāpēc es to tolaik darīju.
Tā kā uzreiz sāki strādāt seriālos (un tolaik visi skatījās to vienu seriālu, kas reizi gadā Latvijā tika veidots), tad varētu teikt, ka galvenokārt strādāji televīzijas lielajos projektiem.
Jā, vairākas sezonas "Likteņa līdumniekos" kopā ar režisori Virdžīniju Lejiņu, turklāt arī skaņu pēc tam datorā šajā seriālā apstrādāju. Vairāku sēriju videofilmā "Liepājas blūzs" ar režisori Intu Gorodecku. Mums tur bija ļoti forša brigāde, pavadījām vasaru Liepājā, dzīvojot visi vienā mājā. Galvenajās lomās bija Gundars Āboliņš un Esmeralda Ermale. Un vēl ļoti daudz ar režisoru Armandu Zvirbuli strādāju kopā, atceros, viņam bija televīzijas filma "Rīgas gambīts".
Trilleris?
Jā, toreiz šis žanrs Latvijā bija jaunums. Filmējām gan Rīgā, gan Ventspilī. Pēc vienas nakts filmēšanas, kas beidzās piecos no rīta, pieci kolēģi sasēdāmies mašīnā un braucām mājās. Visiem ļoti nāca miegs, aizmigām, vienīgi mūsu šoferītis – režisora asistents – turējās. Viņš bija varonis, kurš veica tālo ceļu no Ventspils uz Rīgu. Lai gan vienā brīdī arī viņš neviļus iemiga, tāpēc laime, ka situācija beidzās tikai ar strauju manevru un ka nekas vairāk nenotika.
Klausoties tevī, saprotu, cik svarīgi, ka tagad uz visiem izbraukumiem ir šoferi.
Piekrītu, jo darbā mēs stundas neskaitām. Ir plāns, kas jāizdara un arī sajūta, ka esi kolēģiem vajadzīgs – tas veido patīkamu piederības sajūtu.
Vai ir bijušas reizes, kad kaut kas nav izdevies?
Vairumā gadījumu brāķus vai trokšņus ir izdevies salabot – lai arī bijis sarežģīti, ir izdevies izglābt situāciju. Taču ir kādas trīs reizes, kad esmu darbā arī raudājusi. Esmu emocionāla, mēdzu pārdzīvot, ka filmēšanas laukumā mani nedzird… Kas izklausās jocīgi manas profesijas dēļ. Starp citu, "Likteņa līdumniekos" mana iesauka bija Klusums. Jo pirms katras epizodes filmēšanas nokliedzos: "Klusumu!". Un šī seriāla komanda joprojām mani tā arī sauc (smejas).
Kuros brīžos tevi nesadzirdēja un bija jāraud?
Kad visi domā tikai par bildi, par kadru – tikai to, kā vizuāli izskatās. Vai vērtē epizodes izdošanos tikai no aktieriskā snieguma prizmas. Diemžēl manus lūgumus par skaņas kvalitāti nesadzirdēja. Tā es stāvēju filmēšanas laukuma vidū ar "pušku" rokās un man bira asaras.
Saprotu – zini, kā izdarīt vislabākajā kvalitātē, bet tev neļauj…
Vēlos izdarīt maksimāli labi. Un visu laiku ir arī jāmācās, jo tehnika nemitīgi mainās. Reizēm esmu kāpusi neiedomājamās vietās, lai mani kadrā neredzētu, bet skaņa būtu ierakstīta labi. Piemēram, esmu kāpusi pat kapa bedrē, par ko saka, ka tā labāk nedarīt. Visādi interesanti gadījumi bijuši. Kad "Cukura namu" rakstījām, aktrise Vera Singajevska man uzticēja sargāt savu laulības gredzenu, jo epizodē, ko tobrīd filmējām, viņai gredzens pirkstā nedrīkstēja būt. Kur es likšu to gredzenu filmēšanas laikā, lai nepazaudētu? Uzvilku pirkstā! Pēc tam kolēģi man teica: "Traka esi? Cita cilvēka laulības gredzenu pirkstā vilkt?" Bet man šķita – tāda situācija un viss! Pēc tam gan es izšķīros. "Cukura nama" laikā es izšķīros! Taču neesmu māņticīgā, kas krata pirkstu, sakot, ka tas tā gredzena dēļ. Drīzāk šķiršanās apliecināja, ka šis darbs ir ļoti prasošs un smags, jo skaidrs, ka es nebiju mājās katru dienu pulksten piecos.
Tu biji. Piecos no rīta!
Bet otram cilvēkam to ir grūti saprast. Vispār cilvēkiem, kas nav iesaistīti šajā radošajā procesā, ir grūti saprast.
Jābūt ar sirdi un dvēseli iekšā.
Tieši tā! Un jebkurā profesijā tā ir – ja darbs nepatīk, nekas īpašs nesanāks. Savā profesijā esmu specializējusies uz noteiktām lietām, kas man padodas vislabāk. Piemēram, teātra izrāžu ierakstiem un to pēcapstrādi. Vai arī pie filmām – rūpējoties ne tikai par skaņu režiju, bet arī skaņas pēcapstrādi. Mēdz teikt, ka Jaunavas horoskopa zīmē dzimušie ir pedanti, bet man līdz šim šķitis, ka šī īpašība man nepiemīt. Taču skaņas pēcapstrādē ir ļoti skrupulozs darbs, tāpēc pamanīju – pag, nē, ir gan manī tomēr kaut kas no pedantisma. Skaņas pēcapstrādē vajag tamborēt! Katrs to nevar. Ir kolēģi, kas pamēģinājuši un atteikušies. Tāpat teātra izrāžu skaņas pēcapstrādē – kopā ir 22 skaņas ceļi. Ja izrāde ierakstīta akustiski (ar televīzijas mikrofoniem), pēc tam sēdi datorprogrammas "daudzceļā" un tamborē visu kopā.
Kādreiz šāda "daudzceļa" nebija, vai ne?
Nebija gan. Ierakstīja tikai tā, kā uz konkrēto tiešraidi spēji nostrādāt un noreaģēt. Tolaik bija milzīgs izaicinājums – spēsi vai nē? Izrādes scenārijs bija priekšā, zinājām, kurš aktieris tagad runā, kurš – pēc tam. Brīžiem turēja visus mikrofonus ieslēgtus, lai neko nepalaistu garām, bet līdz ar to arī fona skaņas līmenis bija liels, un kopējā skaņa nebija tik kvalitatīva. Tagad "daudzceļā" katra aktiera teksts tiek ierakstīts savā ceļā. Tāpēc ir īpaši būtiski, cik precīzi izrādes laikā izvieto mikrofonus.
Vai tas nozīmē, ka, dodoties uz izrādes filmēšanu, tu to jau iepriekš esi noskatījusies, lai zinātu, kā izvietot mikrofonus?
Jā, protams. Taču pirms filmēšanas es neeju vienkārši skatīties izrādi, bet gan strādāt. Reizēm atnāku mājās un man jautā – par ko bija izrāde, vai tev patika? Bet es nevaru atbildēt, jo biju domājusi tikai un vienīgi par tehniskajām lietām.
Vai līdzīgi ir televīzijas darbu pirmizrādēs?
Jā! Kad televīzijas filmu pirmizrādes rīkoja kinoteātros, es sēdēju kā uz adatām – nevarēju atslābt un baudīt filmu kopumā. Katru filmas vietu dzirdu, redzu…
Un tev šķiet, ka visi redz tava veikuma plusus un mīnusus…
Jā, jā, turklāt man ir nozīmīgi, lai ne tikai skaņa, bet viss kopumā labi sanāk. Ja katrs tikai savu lietu skatīsies vai klausīsies, tad kopējais projekts var neizdoties.
Sinerģija ir ļoti svarīga.
Un stāsts ir arī par to, ka vienmēr esmu gājusi uz darbu ar prieku. Savu darbu nekad neesmu izjutusi kā slogu, tieši pretēji – kā prieku.
Tā ir laime.
Mans vecākais dēls reiz zvanīja gandrīz raudādams, jo darbs nepatīk. Es teicu – ej prom! Viņš arī aizgāja, viss sakārtojās.
Gribi teikt, ka nevajag mocīties un palikt tur, kur nejūties priecīgs?
Katrā ziņā es tā negribētu dzīvot.
