Pārbaudīties lika intuīcija
"Vienkārši vienā jaukā dienā, es nezinu, kas man notika, man bija tāda sajūta, ka man vajag aiziet pārbaudīt krūtis, jo visur apkārt par to runā. Nezinu, tāda tā kā intuīcija. Tad es vienkārši pierakstījos uz mamogrāfiju, un nezinu, laikam tā kā juzdama, uzreiz pierakstījos arī pie mamologa," stāstīja Baiba. Dažas dienas pēc tam, kad Baiba saņēma atbildi no mamogrāfijas, viņa jau atradās mamologa kabinetā.
"Nākamajā dienā man bija biopsija, un pēc divām nedēļām man bija diagnoze. Tas bija marta vidus. Kad paziņoja par diagnozi, pirmajā brīdī likās, ka zeme pavērās. Atceros tikai to, ka man ārsts jautāja, vai mani mājās kāds sagaidīs, vai man nevajag kādu palīdzību," stāstīja Baiba.
Izejot no ārsta kabineta, vēl kādu laiku Baibas galvā valdīja apjukums. Viņa centās vēlreiz atkārtot un saprast, ko tieši ārsts viņai teicis. Tikai tad nāca apjausma par to, ka viņai ir diagnosticēta vēža otrā stadija.
"Tad, kad es sapratu, ka man ir tā otrā stadija, es tā kā uzelpoju, jo otrā stadija nav ceturtā. Es sāku meklēt kaut kādus tādus argumentus, kas mani motivētu cīnīties," stāstīja Baiba.
Gaidot ķīmijterapiju, centās domāt pozitīvi
Viņa neslēpa, ka līdz šim dzīvē bieži vairāk domājusi par sevi, nevis citiem, bet diagnoze likusi no jauna pārvērtēt savu attieksmi pret dzīvi un apkārtējiem, savas vērtības.
"Nebija iekšā harmonijas ar sevi. Vienmēr likās, ka visi mani rausta kaut kur un es visur skrienu, nesos. Nebija harmonijas un brīžu atelpai. Nu jā, ja tu nesaproti to pats, tad tevi šitā nomet. Es pieļauju, ka vienkārši mans stresa līmenis līdz tam noveda," stāstīja Baiba.
Baibai tika nozīmēti seši ķīmijterapijas kursi, un ārsti jau laikus brīdināja, ka tas nozīmēs arī to, ka viņai, visticamāk, nāksies atvadīties no garajiem matiem. Viņa atzina, ka tajā brīdī "dūša apskrējās".
"Bija ļoti maz informācijas par to, kā tas ir, kas tas ir – ķīmijterapija. Tad es meklēju visādas paziņas, kas man varētu pastāstīt, kā tas notiek, ko man gaidīt, jo tu jau nesaproti, kas tas ir. Tu tikai zini, ka tas ir kaut kāds ārprāts, kas tevi sagaida, bet pa lielam tu nesaproti. Tad, kad es sāku uzmeklēt meitenes un runāt par to, sapratu, ka tas nekas tik traks nav, un, ja vēl tā ir otrā stadija, tad, kā man teica, tas mūsdienās esot kā iesnas izārstēt," stāstīja Baiba.
Pieņēma situāciju, kāda tā ir
Baiba visu šo laiku centās uzturēt pozitīvu attieksmi, meklēt argumentus un apliecinājumus tam, ka viss būs labi. Taču jau pāris dienas pirms otrā ķīmijterapijas kursa viņai sāka izkrist mati. Viņa nolēma negaidīt un pati tos nodzina.
"Es saņēmos un sapratu, jo es ātrāk to izdarīšu, jo man pašai labāk no tā būs. Jo es ātrāk pieņemšu sevi un sapratīšu, ka tas ir fakts, kas šobrīd nav maināms, un viss. Tev ir jāpieņem sevi, nav variantu. Iepriekš bija tā, tagad būs šitā. Tad es aizbraucu nogriezt matus un sapratu, ka nav nemaz tik slikti un būs labi.
Tas man bija baigi smagais solis – tos matus nogriezt. Bet situācija ir jāpieņem un jāpriecājas, ka tu vispār dzīvo," stāstīja Baiba.
Sešu ķīmijterapijas kursu laikā gāja visādi, atzina Baiba. Katra nākamā bija smagāka par iepriekšējo, bet Baiba turpināja piespiest sevi doties ārā vismaz pastaigāties, jo, visu laiku guļot gultā, pašsajūta tikai pasliktinājās.
Pēc tam sekoja arī operācija, kas noritēja veiksmīgi, jo ārstiem izdevās gan izņemt audzēju, gan veikt krūts rekonstrukciju.
"Tagad ir atveseļošanās process. Jūtos es labi, bet brīžiem vēl uznāk tā dullā galva. Tādas tā kā atraudziņas no ķīmijas. Bet pa visu šo laiku ir ļoti daudz visādas atziņas bijušas. Viss ķīmijas laiks bija pārdomu laiks. Tu pat īsti nesaproti, kāpēc tu mainies un kā tu mainies, bet tad, kad tas viss ir galā, tu atskaties – eu, kādreiz bija tā, bet tagad ir šitā. Tas ir kaut kas tāds nesaprotams," stāstīja Baiba.
Pa šo laiku "atsijājās" arī ļoti daudz viņas draugu, cilvēki apkārt pamainījās, stāstīja Baiba.
Audzējs automātiski nav nāves spriedums
Runājot par nākotni, Baiba ir noskaņota pozitīvi, jo ārsti audzēju izņēmuši visu un ar rezervi, un metastāzes viņas ķermenī izveidojušās vēl nebija.
"Galvenais ir skatīties pozitīvi. Tajā brīdī, kad tu baidies nomirt, tev vienkārši ir bail no visa. Tev kaut kas iesāpas, tev paliek bail. Tu ieraugi sliktas analīzes, tev ir bail.
Bet tajā brīdī, kad tu saproti – lai ir, kā ir, tāpat tam, kuram lemts zupas šķīvī noslīkt, tam ķieģelis uz galvas neuzkritīs; kad tu visu to palaid, tev jau ir vienalga," stāstīja Baiba.
Visu ārstēšanās laiku ar savu piedzīvoto Baiba dalījās sociālajos tīklos, veidojot un publicējot dažādus video par savu pieredzi. Savas situācijas atklāšana, nevis slēpšanās vai kautrēšanās, palīdzēja viņai emocionāli. Tāpat no saņemtās atgriezeniskās saites viņa secināja, ka daudzām sievietēm šī informācija ir noderīga.
Savos video Baiba arī mudina sievietes nebaidīties no diagnozes un pārbaudīt savu veselību laicīgi.
"Audzējs lielākajai daļai galvās skaitās jau nāves spriedums, tālab es gribēju to iznest, ka tas jau nav tā. Viss ir mūsu galvās, viss ir mūsu uztverē.
Man pašai notiekošo pieņemt bija viegli, jo es apzinājos, ka neko tajā situācijā nevaru mainīt, līdz ar to nav jēgas stresot par to. Ja es stresošu, būs tā, ka tikai vēl sliktāk sev darīšu, jo organisms jau tā ir stresā," stāstīja Baiba.
Baiba ļoti novērtē sev tuvos cilvēkus, kas palikuši ar viņu un bijuši blakus visu šo ārstēšanās laiku, jo viņa apzinās, ka viņiem patiesībā ir visgrūtāk. Cilvēki apkārt, viņasprāt, ir vislielākā vērtība.
