Bet pirms tam
Monika un viņas māsa abas dzimušas Rīgā, jauktā ģimenē. Māte vietējā, latviete, tēvs – ukrainis, kuru te sākumā dienēt, bet pēc tam arī dzīvot bija norīkojusi padomju sistēma. Bērnības pašus pirmos gadus ģimene dzīvoja Mežaparkā, vēlāk Ķengaragā deviņstāvu mājā. Monika ir aptuveni pusotru gadu jaunāka par māsu. Māsa pastāstīja: "Viņa visu bērnību bija ļoti drosmīga. Viņa, kā mamma saka, "pirmā iemācījās staigāt un iemācīja staigāt tevi." Nu, tas tā drusku pārspīlējot, bet tas bija domāts, ka visur kur līda, visur kur rāpās."
Monikai agri parādījās mocis, viņa nebaidījās uz tā kāpt un braukt. Arī uz jumtiem kāpt nebaidījās, taču vēlāk bija jāklausās no vecāsmātes, ka "tās rīdzinieces atbraukušas un staigā pa jumtiem".
Abas ar māsu piedalījās arī citās aktivitātēs, piemēram, deju kolektīvā, cirka studijā. Tāpat pusaudžu vecumā devušās pie "Aerodium" dibinātāja uz kaskadieru apmācībām. Māsa atcerējās: "Cirka studijā mēs iemācījāmies visādus trikus. (..) Mēs abas iemācījāmies arī žonglēt. Mēs metām visādus salto, visu kaut ko. [Iemācījāmies] balansēt uz tiem balansa [dēļiem], kur ir tas dēlis pāri trubiņai."
Vēl viena Monikas aizrautība bija peldēšana. Peldēt māsas nemaz nevarēja neapgūt, jo mamma strādāja poliklīnikas baseinā ar zīdaiņiem. Skola un mācības gan Moniku neaizrāva. Īpaši tad, kad sākās tīņu un pusaudžu gadi – puiši, draugi, Ķengaraga kompānijas, cigaretes, alkohols... Māsa atzina, ka abas skolu patiesi bastojušas daudz, smēķēja, staigāja apkārt, nemācījās: "Vienreiz pat izsauca to nepilngadīgo lietu komisiju, un tad mums tur vajadzēja… Mūs tur kaunināja. Mums tur teica, ka mēs būsim apkopējas un tā tālāk, un tā tālāk, ja mēs tādā garā turpināsim. (..) Paldies Dievam, ka tajā laikā nebija pieejamas narkotikas. Mēs noteikti pie tām būtu tikušas. Tur tajā laikā mums nebija tas viss pieejams."
Māsa tomēr pabeidza skolu un drīz vien arī apprecējās, bet Monika... "Man šķiet, viņa pabeidza 9. klasi un aizlaidās. Nevis aizlaidās, bet, jā, pabeidza, un viss. Un tad kādu laiciņu nekur nemācījās. Pēc tam iestājās vakarskolā," atminējās māsa, norādot, ka Monikai radās interese par kosmetoloģiju, tāpēc pēc vakarskolas beigšanas Monika izmācījās par kosmētiķi un uzsāka savu pirmo darbu skaistumkopšanas salonā administratores amatā. Bet tad nāca kāds negaidīts piedāvājums – doties strādāt uz Ēģipti viesnīcā par kosmētiķi. Monika piedāvājumam piekrita, pirmo gadu nostrādāja viesnīcā, bet tad kļuva neapmierināta, ka notiek klientu maldināšana ar sliktu kosmētiku, tāpēc pārgāja darbā uz citu prestižu viesnīcu.
Lepnajā "Four Seasons" Monika nostrādāja piecus gadus, bet vēl kādu brīdi padarbojās arī "Ritz-Carlton" un citu atpazīstamu ķēžu viesnīcās. Monikas jaunā pasaule bija glauna un turīga – dārgas viesnīcas, smalki klienti Ēģiptē, vēlāk arī Grieķijā. Viņa apguva arī jaunus masāžas veidus, piemēram, Taizemes pēdu masāžu, Indijas ājurvēdas čampi masāžu, čī masāžu, lomi masāžu un kādas tik vēl ne. Diploms pēc diploma, un pateicība pēc pateicības.
Pēc vairākiem gadiem Ēģiptē viņa satika savu nākamo dzīvesdraugu, bija arī precējušies, formāli, bez lepnām kāzām, jo Ēģipte ir musulmaņu valsts, un sieviete ar vīrieti neprecējušies kopā dzīvot nevar. Reiz, kad Monika viesojusies Latvijā un divatā ar māsu pastaigājušās Jūrmalā pa Jomas ielu, viņa paziņojusi, ka ir stāvoklī. Tobrīd Monikai bija ap 30. Bet taisīšot abortu, jo nejūtas tik vesela, lai iznēsātu bērnu, lai spētu parūpēties par viņa nākotni. Viņa tā arī izdarīja.
Ap to laiku sākās cita Monikas pasaule...
Cerības un vilšanās
Pirmās slimības pazīmes Monika piedzīvoja 2009. gadā, būdama Grieķijā. Tobrīd viņai bija 31 gads un kaut kas notika ar acīm – bijušas dīvainas sajūtas, it kā acīs būtu nokļuvuši svešķermeņi, brīžam miglojās redze. Satraucās pati, mamma, arī māsa.
Grieķijā tikko bija beigusies vasaras tūrisma sezona, Monikai bija piedāvājums pārcelties uz darbu kalnu kūrortos. Drošības pēc viņa Grieķijā aizgāja pie acu ārsta, kur izteica variantu par alerģiju no priežu putekšņiem. Ja tā, tad Monika nolēma šo laiku pārlaist Latvijā, paņēma brīvu, ar acīm it kā arī kļuva labāk, bet tad kādu nakti pēkšņi kļuvis slikti. Sākušies krampji un vemšana, bet no rīta puse ķermeņa kļuva nejūtīga. Mamma un māsa aizveda viņu uz Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu, kur veica izmeklēšanu, magnētisko rezonansi un paziņoja diagnozi – multiplā skleroze, aktīvs perēklis muguras smadzeņu kakla daļā.
Māsa atminējās: "Mēs nezinājām, kas tas ir." Taču nācās sākt interesēties un saprast, ko nozīmē šī slimība.
Kas ir multiplā skleroze? Ārstes skaidrojums:
Tā ir imūnās sistēmas slimība, kad imūnā sistēma nepareizi reaģē uz nervu sistēmu. Imūnā sistēma uzskata, ka nervu sistēmai tā ir kā ienaidnieks, pret kuru jācīnās. Multiplās sklerozes gadījumā imūnā sistēma uzbrūk neironam, nervu šūnai, kurai ir mielanīna apvalks. Šis apvalks ir svarīgs, lai elektriskais impulss izplatītos pa nervu sistēmu, jo nervu sistēma caur šo impulsu nodod informāciju rokai un kājai kustēties, acīm – redzēt. Kad šis apvalks ir bojāts, impulss vairs netiek uz priekšu, tāpēc veidojas traucējumi: tie var būt redzes traucējumi ar vienu vai otru aci; var būt dubultošanās; reiboņi; vājums rokās, kājās; paralīze; jušanas traucējumi; notirpums; nejūtīgums. Tāpat var būt izteikti līdzsvara traucējumi.
Tajā brīdī Monika atcerējās, ka jau pirms diviem gadiem reiz kājās sajutusi lielu vājumu, bijis grūti staigāt kādas trīs dienas. Kur un kā šī slimība ietekmē organismu, atkarīgs no tā, kurā vietā ir sabojāts neirona apvalks jeb kur izveidojies perēklis. To var redzēt magnētiskajā rezonansē.
Tobrīd Monika to vēl nezināja, bet nākamajos gados magnētiskā rezonanse būs viņas ikdiena.
"Šī slimība skar centrālo nervu sistēmu. Un centrālā nervu sistēma atbild par to, lai mēs varētu norīt, lai mēs varētu redzēt, lai mēs varētu piecelties no domas "es tagad gribu piecelties"," skaidroja māsa.
Vēl viena šīs slimības skaudrā viltība – ārsti nevar prognozēt multiplo sklerozi, tās norise katram pacientam var būt ļoti dažāda. Ir pacienti, kas jau 30 gadu vecumā ir ratiņkrēslā vai pilnīgi guloši, var arī pacienti, kuri tikai sirmā vecumā uzzina, ka viņiem šī slimība ir.
Un tā – nezinot, kas sagaida rīt, sākās Monikas dzīves nākamie 15 gadi. Dienvidvalstu kūrortos viņa vairs neatgriezās. To vietā bija ārstu kabineti, izmeklējumi, zāles, slimnīcas un sāpes.
Viena no pirmajām Monikas slimības izpausmes liecībām – 2009. gadā, kad viņa nonākusi uz zāļu terapiju Latvijas Jūras medicīnas centrā: sāpes labajā acī, grūtības skatīties pa labi; notirpums un nepatīkamas sajūtas ķermeņa kreisajā pusē; salšanas sajūtas pēdās, plaukstās; nespēcīgāki kreisās puses locekļi, kreisā pēda "bieza", smaga. Pēc saņemtās terapijas izzudušas sāpes acīs. Vēlāk gan atkal atgriezušās – tad atkal terapija, atkal sāpes pāriet. Kaut kas beidzies, bet kaut kas cits savukārt sācies…
Māsa stāstīja: "Viņai, piemēram, sāpēja āda. Pirmos gadus viņa nevarēja pat mazgāties. Viņai bija jāizdomā, kā tikt pie tīrības, jo viņa nevarēja ūdeni liet uz ādas. Viņai dega āda vienkārši. (..) Ik pa laikam bija lēkmes, rīšanas traucējumi. Viņa nevarēja ēst brīžiem. Bija tā, ka viņa neēd kādas divas trīs dienas, un tad pēc tam atkal ēd, un tad tas pāriet."
Bija sliktākas dienas, bija labākas dienas, bet kopējā virzība arvien sliktāka. Kā skaidroja ārste, slimība visbiežāk sākas ar recidivējošu reemitējošu multiplo sklerozi, kas nozīmē, ka ir paasinājums un pēc tam miera periods. Bet, ja imūnā sistēma uzbrūk nervu šūnām vēl un vēl, tad slimība pāriet sekundāri progresējošā slimībā. Tas nozīmē, ka slimība progresē, bet jauni perēkļi var arī neveidoties. Traucējumi var rasties uz jau esošu perēkļu fona.
Kādā brīdī ārsti Monikai nozīmēja arī interferona terapiju. Tā ir viela, kas nomāc imunitāti, lai nervu sistēmu bojā mazāk, bet perēkļi jau bija. 2020. gada magnētiskās rezonanses izmeklējumā aina šāda: "Magnētiskā rezonanse galvas un muguras smadzenēm – periventrikulāri lokalizēts viens demielinizējošs perēklis, jukstakortikāli lokalizēti 2 demielinizējoši perēkļi, muguras smadzeņu kakla daļā – 3 demielinizējoši perēkļi, krūšu daļā – 1 demielinizējošs perēklis. Mērena galvas un muguras smadzeņu atrofija. Aktuālā diagnoze – multiplā skleroze, cerebrospinālā forma, sekundāri progresējoša, aktīva norise."
Runāt un domāt Monika varēja. Pirmajā gadā pēc diagnozes uzstādīšanas viņa pat gadu centās strādāt Latvijā par masieri, bet tirpa rokas, ķermeņa viena puse bija teju nejūtīga, staigāšana kļuva arvien nestabilāka, bija risks nokrist. Noietie attālumi kļuva arvien īsāki. Lai staigātu, vajadzēja palīdzību. Tēvs, kurš formāli bija pensijā, bet piestrādāja, pameta darbu, lai Moniku varētu visur izvadāt.
Tad sākās problēmas arī ar kuņģi, zarnām. Izmeklējumos secināts: "Sistēmas skleroze, kuņģa evakuācijas traucējumi ar sekundāru dispensiju un vemšanas epizodēm, glutēna hipersensitivitāte."
Un vēl biedējošas mēnešreizes. "Viņai bija par daudz. Viņai bija divreiz mēnesī pamatīgas asiņošanas. Tās asiņošanas viņai izraisīja tādu nenormāli lielu anēmiju," skaidroja māsa. Izmeklējumos atklājās mioma. To izoperēja un izņēma arī dzemdi. Izraksts no Austrumu slimnīcas 2022. gadā pēc 15 slimnīcā pavadītām dienām: "Var noiet 200–400 metrus vājuma, līdzsvara traucējumu dēļ, un galva reibst, vajadzīga asistēšana pie mazgāšanās, došanās ārpus mājas, periodiski ar ģērbšanos. Guļ 3–4 stundas, bieži jāmostas, nevar aizmigt."
Sāpju sajūtu Monika toreiz raksturoja ar septiņām ballēm no desmit. Visā ķermenī bijušas sāpes – gan dedzinošas, gan durstīgas. Līdzsvara jeb Romberga tests bija pozitīvs, kas nozīmē, ka līdzsvaru Monika noturēt nevar.
Tobrīd Monikai bija 44 gadi. Ārsta ieteikumi, kā ar to visu dzīvot tālāk, toreiz bija tādi: turpināt ārstēties ģimenes ārsta uzraudzībā; turpināt neirologa uzraudzību, terapijas korekcijas plānu; vajag miega speciālista konsultāciju; vajag algologa [sāpju ārsta – red.] konsultāciju; izmantot adaptīvās aktivitāšu veikšanas tehnikas, dozējot slodzi dienas laikā; iesaistīšanās regulārās brīvā laika aktivitātēs pozitīvas pieredzes gūšanai un tās uzturēšanā; psiholoģisks/psihoterapeitisks atbalsts pēc nepieciešamības.
Ārsta ieteiktās metodes stresa mazināšanai: veikt speciālistu apmācītos vingrojumus, ievērot ieteikumus; atkārtota funkcionālā stāvokļa novērtēšana plānota pēc 6–12 mēnešiem vai mainoties funkcionālajam stāvoklim. Tomēr, ievērojot visu to, nebija cerības, ka slimība atkāpsies.
Vienu brīdi Monika ķērās pie katra salmiņa – devās uz Maskavu uz Imunoloģijas institūtu, bet tur pateica visu to pašu, ko šeit. Divas reizes bija Ungārijā, no kurām vienu reizi māsa devās līdzi. Tālu un dārgi, un bez rezultāta.
Bija arī dziednieku posms. "Viņa bijusi gandrīz pie visiem Latvijas dziedniekiem. Nu, ne pie visiem, protams, bet pie ļoti, ļoti daudziem dziedniekiem viņa ir bijusi. Pie tādiem zināmiem," stāstīja māsa.
Monika vērsās arī pie astrologiem, kur pateica, ka zvaigznes virs galvas ārzemēs ir citādākas, līdz ar to tur ir gan labs darbs, gan veselība.
Kāpēc? Zvaigznes? Liktenis? Ģenētika? Vai varbūt kaut kas no bērnības?
Māsa norādīja: "17 gadu vecumā viņai izgrieza vairākus metrus zarnas, jo viņai bija zarnu samešanās. Nenosakāma. Tālāk viņa ļoti bieži slimoja. Bieži vien bija augsta temperatūra. It kā saaukstēšanās, bet pārsvarā lielākais simptoms bija augsta temperatūra. Augsta temperatūra un citreiz pat bez simptomiem. (..) Vienreiz pat uz pusgadu bija tāda temperatūra."
Ārste norādīja: "Nav atrasts viens vainīgais, kāpēc šī slimība rodas, bet ir ļoti daudz faktoru, kas rada augstāku risku šīs slimības attīstībai. (..) Arī ģenētika, ko jūs minējāt, bet ir atrasti vairāk nekā 250 gēnu, kas ir atrasti saistīti ar šo slimības attīstības risku. (..) Ir daudz vides faktoru, tad ir Epšteina Barra vīruss. Ir vairākas hipotēzes. Ar D vitamīna trūkumu. Ar zarnu mikrobiomu."
Monika nepadevās. Māsa neatceras, ka viņa kādreiz būtu žēlojusies, kāpēc tas noticis tieši ar viņu. Centusies iet ārā, staigājusi ar rolatoru pa Ķengaragu, cik vien varējusi. Devusies ārā vēlās vakara stundās, lai nav ļaužu acu. Tēvs reizēm viņu vedis arī peldēties ar peldriņķi un drošības vesti. Tikmēr mamma Moniku daudz masējusi, jo saprata, ka vajag izkustināt locekļus.
Un tad nāca cerība.
Viņas ārste bija tikusi pie kādām eksperimentālām zālēm – ekskluzīvas, jaunākās paaudzes, dārgas bez gala. "Viņa dabūja veselu kasti. Tādu lielu. Un es atceros, viņa sēdēja uz gultas priecīga ar to kasti – nu tikai dzers, nu tikai būs," stāstīja māsa.
Bet...
"Viņa sāka dzert tās zāles un jūt, ka paliek sliktāk, sliktāk, sliktāk... un viņa aiziet pie ārstes, un ārste prasa – vai tu dzer? Viņa saka – nē, es nedzeru, jo es jūtos sliktāk no tām zālēm," stāstīja māsa, atminoties, ka Monikai par to bija kauns, jo daktere tiešām bija izdarījusi neiespējamo, lai no ražotāja sarūpētu šīs zāles.
Kā radās lēmums doties uz Šveici
"Tad, kad mēs jau braucām uz turieni, mēs visu darījām bez emocijām. Gan Latvijā vēl, gan lidmašīnā, gan… Nu, visur. (..) Ar māsu bijām sarunājušas, ka nekādas atvadas nebūs. Mēs neteiksim viena otrai – "vai, kā es tevi mīlu visu mūžu!" Neko tādu. Mēs sarunājām, ka nekas tāds nebūs," atklāja Monikas māsa.
Vaicāta kādēļ, viņa pieļauj – varbūt tāpēc, lai pasaudzētu abas palicējas, kas devās Monikai līdzi. Atvadu vietā visas svinīgi gājušas uz Monikas mērķi, jokojušas līdz pēdējam, centušās uzturēt sava veida jautrību.
Kopā ar Moniku nav arī raudājušas, bet māsai nav izskaidrojuma, kāpēc tā. "Šitam es nevaru atrast izskaidrojumu. Nav. Mēs drīzāk viena otru esam mierinājušas. Kad viena no mums paliek pārāk emocionāla, tad mēs esam viena otru, tā teikt, mierinājušas un vedušas prom no tā. Jo tad, kad tu ieej tādā raudulīgumā, tad ir grūti iziet, un tad mēs viena otrai esam palīdzējušas iziet no tā. Drīzāk tā," sacīja māsa. Viņa pieļāva, ka Monika ir raudājusi kopā ar mammu, varbūt raudāja vakaros vai pa naktīm.
Abas māsas gan daudz runājušas par nāvi. Māsai šķiet, ka Monika tepat vien ir. Arī pašai Monikai šķitis, ka tas tā varētu būt, ka viņa pāries kādā citā eksistences formā.
Pēdējos gadus Monikas dzīve un pasaule faktiski bija vecāku Ķengaraga dzīvokļa 12 kvadrātmetru lielā istabā, 9. stāvā ar bieziem melniem aizkariem, lai nav par daudz saules, lai nav par spožu un nav par karstu. Istaba, kur viņa ar māsu dzīvoja bērnībā.
Mamma ar tēvu viņu pamīšus aprūpēja. Monika istabā arī smēķēja. Lai viss nebūtu vienos dūmos, bija ventilatori, filtri, gaisa atsvaidzinātāji, bet Monikas dienas bija garas, pasēdēt nevarēja, jo sāpēja. Staigāt varēja mazliet, bet grūti un mokoši. "Viņai bija laptops. Tas stāvēja vienkārši uz krēsla pie gultas un viņa guļus tā lietoja datoru, skatījās tur visu ko. (..) Nē, viņa nesēdēja. Viņa guļus to lietoja. Guļus arī pīpēja un guļus dažreiz arī ēda un dzēra," Monikas ikdienu ieskicēja māsa.
Monika vadīja dienas, skatoties filmas, seriālus, pārdzīvoja par notikumiem Ukrainā un domāja par sevi – kā to visu izbeigt. Sarunas par nāvi drīz kļuva vai pašsaprotamas. It kā varēja izlēkt pa logu, devītais stāvs kā nekā, taču vecākiem šajā dzīvoklī būtu jāturpina dzīvot, turklāt var arī nenosisties. Bijusi arī doma par indīgām sēnēm.
Māsa atklāja, ka līdzīgu metodi gadu iepriekš bija izmēģinājusi kāda radiniece ar vēzi pēdējā stadijā, mēģinot noindēties ar sēnēm, ar mušmirēm. "Viņa palika dzīva, un viņai pēc tam palika vēl sliktāk ar veselību. Tā ka viņa vēl pagarināja sev to ciešanu periodu. (..) Tā bija reāla situācija, tāpēc viņa tās sēnes izskatīja ļoti tā… Nu, tas var nesanākt." Tāpat bija izskatīts variants pārdozēt narkotikas, bet nebija pieredzes ar to lietošanu, nebija zināmas devas, nebija zināms, kur tās var dabūt. Tāpat arī ar šo aiziešanas veidu bija bažas, ka var arī nenomirt, un tad būs vēl sliktāk, jo tomēr Monika vismaz kaut ko varēja. Piemēram, nelietoja pamperus.
Māsa, vaicāta, vai Monika nelūdza sadabūt viņai morfiju, atzina, ka lūdza gan, bet kā gan varētu zināt, kādas devas dot. "Kaut ko mēs apjautājāmies apkārt. Pajautājām pazīstamiem ātrās palīdzības ārstiem. Neviens, protams, negribēja iesaistīties, un es arī viņus saprotu."
Un tad aptuveni pusgadu pirms liktenīgās dienas viņa paziņoja, ka nolēmusi iet eitanāzijas ceļu. Par to viņa bija rūpīgi lasījusi, meklējusi informāciju, pati atradusi klīniku Šveicē un... Monikas acīs pēkšņi bija parādījies mirdzums.
Lai arī Šveicē eitanāzija ir likumīga, tas nav gluži tā, ka piezvani, pasaki, ko vēlies, pieraksties un aizbrauc kā uz Gaiļezeru. Tas viss notiek it kā paslepus – nav pieejama klīnikas adrese, nav telefonu, nevar sazināties ne ar vienu. Klīnikas mājaslapā Monika izveidoja savu profilu, kur bija jāievieto savi dati, diagnozes. Ik pa laikam no klīnikas palūdza vēl kādus medicīniskos papīrus. Visam jābūt iztulkotam, un informācija jāpapildina, reaģējot uz klīnikas jautājumiem.
Pakalpojuma cena – desmit tūkstoši eiro. Vispirms pieci, pēc tam – atlikušie pieci. Tikai pēc otrajiem pieciem klīnika sāka nosaukt iespējamos datumus, adresi. Process dīvains, bet Monika riskēja. Daļa naudas bija uzkrāta, daļu ģimene aizņēmās. Monikai nācās ģimeni pārliecināt, ka to vajag, bet ģimenei nācās pieņemt viņas lēmumu. "Tas bija pats grūtākais visā. Es spurinājos pretī un priecīga biju, ka man pase bija beigusies, negāju pasi taisīt līdz pēdējam (..) Mamma viņu visvairāk atbalstīja," atklāja māsa. Tēvs esot uzzinājis pēdējais, kad viss jau bija izplānots un izvēlēti datumi. Klīnika bija piedāvājusi trīs iespējamas dienas – divas novembrī, bet vienu pēc Jaunā gada. Monika izvēlējās 15. novembri. Lidmašīnas biļetēm bija jābūt gan turp, gan atpakaļ, arī Monikai. Tās bija jāaizsūta klīnikai un jāatrāda. Kad viņas bija iereģistrējušās lidostā, saņēma telefona numurus, uz kuriem zvanīt.
Asistētās eitanāzijas veidi ir divi. Viens no tiem ir iedzert nāvējošo kokteili no šampanieša glāzes vai otrs – ievadīt to no sistēmas sev vēnā. Monika bija izvēlējusies otro, jo, ja nu iedzerot visu atlaiž atpakaļ...
Alus un "Papa Roach"
Pienākusi izlidošanas diena. Ar Moniku lido viņas māsa un māsas pilngadīgā meita. Tēvs un mamma ne, pārāk dārgi visiem. Monika ir smēķētāja. Vēl pirms došanās uz izlidošanas zonu, saņemoties un māsai piepalīdzot, viņa pāriet pāri ielai uz Rīgas lidostas smēķētavu. Ir rudens, apmācies. Atvadoties tēvs raud. Viņš nekad iepriekš nav raudājis. Mamma ne, vairs ne. Viņa to ir pieņēmusi. Un jau pēc mirkļa Monika, sēžot ratiņkrēslā, aizslīd pa lidostas plašo gaiteni. Jālido ir divarpus stundas. Monika cenšas iekārtoties, izstiepjot kājas lidmašīnas ejā. Sēdēt viņai ir grūti. Māsa ik pa brīdim masē viņas notirpušo, pa pusei nejūtīgo ķermeni.
2023. gada 13. novembra pirmdiena, Cīrihes lidosta. Vakarpuse, jau krēslo. No Cīrihes tālāk ir jābrauc uz Liestalu, nelielu pilsētiņu pie Bāzeles, kur atrodas klīnika. Viņas ar mašīnu sagaida Monikas māsas draudzenes draudzene. Viņa dzīvo Šveicē, ir apsolījusi palīdzēt. Viņa visu zina. Līdz Liestalai jābrauc aptuveni 50 minūtes. Draudzenes draudzeni interesē, ko īsti nozīmē multiplā skleroze. Monika stāsta. Un drīz viņas ir klāt.
Četrzvaigžņu viesnīca "Engel". Tulkojumā no vācu valodas tas nozīmē eņģelis. Šajā viesnīcā noteica palikt klīnikas pārstāvis. Māsas ir rezervējušas divus numurus. Viens Monikai, otrs – māsai ar meitu. Pirmajā stāvā ir restorāns. Ceturtajā – smēķētava. Moniku tas ļoti priecē un priecē, ka ar rolatoru un liftu līdz tai varēs aizkļūt pati. Ir jāguļ. Rīt priekšā vēl gara diena, diena pirms "tās" dienas. Rīt pulksten 14.00 uz Monikas numuriņu atnākšot klīnikas pārstāvis. Vakarā viesnīcas restorānā māsas iecerējušas svētku vakariņas.
Monikas vienīgās bažas un domas par to, ka tik viņai neatsaka, ieraugot, ka viņa spēj mazliet pati staigāt, ka viņa spēj runāt.
2023. gada 14. novembris, otrdiena. Liestala. Agrs rīts. Līdz pulksten diviem, kad ieradīsies klīnikas pārstāvis, laika daudz. Un Monika ar māsu un viņas meitu dodas iepazīt Liestalu. Pilsētiņa Reinas pietekas Ergolcas krastā, Alpu ielejā. Neliela, pauguraina. Monika cenšas iet pati ar rolatoru. Paiet, atpūšas. Un cenšas atkal. Kad kāda ieliņa iet augšup, māsa viņu, pieturot pie dibena, pastumj no aizmugures. Tā vieglāk. Ir jānopērk suvenīri, ko aizvest vecākiem. Kādus cepumus, sieru. Kādā bērnu grāmatu veikalā māsas aizraujas ar maziem plašu atskaņotājiem. Cik jancīgi, cik brīnišķīgi. Varbūt tādu? Nē, nē, Monika negrib. Kad to spēlēs, tas būs par viņu. Monika negrib iespiesties neviena atmiņās.
Pulksten divos viņš ir klāt. Monikas bažas, ka klīnika vēl var pārdomāt, ir veltas. Klīnikas pārstāvim vajag tikai Monikas parakstu uz pentobarbitāla receptes. To viņš rītdienai izņemšot vietējā aptiekā. Pēc tam viņš aiziet.
Pēcpusdienā Monika paliek numuriņā, bet māsa ar meitu dodas uz netālo Bāzeli. Kādā veikaliņā māsa nopērk Monikai mazu, jauku, rožukronim līdzīgu kaklarotu kā dāvanu drīzajos Ziemassvētkos.
Svētku vakariņās visas trīs ēd steiku, dzer alu un dalās savu jaunību dienu piedzīvojumos. Lai māsas meita zina, kā bija toreiz. Kā ir, kad ir bezrūpīgi un priecīgi. Arī Monika šoreiz dzer alu. Aukstu un ar visu glutēnu. Nu un, ka nedrīkst?
15. novembris, trešdiena. Liestala. Klīnikas pārstāvis bija solījis būt viņām pakaļ 9.30, lai ar auto aizvestu uz klīniku. Ir jāpošas. Monika ir pieticīga. Neuzkrītošs bikškostīms, viegls meikaps. Precīzi 9.30 viņš ir klāt sudrabkrāsas mersedesā.
Monika vaicā, vai vajag līdz ņemt rolatoru. Pārstāvis atbild: "Nē, nē, atstājiet to viesnīcā, es pievedīšu jūs klāt. Ar kājām jau vispār uz klīniku varat aiziet īsāk un taisnāk – pa suņu pastaigu taku. Mēs brauksim apkārt."
Pulksten 9.45 viņas ir klāt. Apkārt nolietotas riepas, garāžas, angāri. Pie ēkas putnu barotava, zem kuras dzīvojas žurkas. Ne izkārtnes, ne mājiena, kas te ir un kas te varētu būt. "Te kādreiz bija fotostudija," klīnikas pārstāvis paskaidro.
Ieejot iekšā, paveras liela, gaiša un tīra telpa. Pie sienas milzīgs gobelēns. Vispirms pie galda neliela saruna, paraksti un piekrišanas. Klīnikas pārstāvis jautā, ko darīt ar pelniem pēc tam. Var izkaisīt Reinā, Alpos vai nosūtīt uz Latviju... un Monika izvēlas. Līdzās stāv līdzjūtīga māsiņa. Viņa pēc brīža Monikas plaukstā ievadīs katetru. Jau citā, mazākā telpā turpat blakus.
Monika ir apgūlusies gultā. Viņas kreisajā rokā ievietos katetrs, kas ir savienots ar sistēmu, kurā ir pentobarbitāls. Labā roka brīva, lai viņa vēlāk varētu atvērt sistēmas ventili. Māsa sēž līdzās uz krēsla. Meita ir atvadījusies un izgājusi. Māsas atkal dzer alu. Iedzer un klausās mūziku. Un arī pēdējā laika Monikas mīļāko…
Monika liek saprast, ka pietiks. Pamāj, lai māsa iet. Māsa pieceļas un iet...
Pulksten 10.23 Monika pagriež ventili…
Pulksten 10.26 oficiāli iestājas nāve…
Pulksten 10.40... oficiāli iestājas pilnā nāve…
Pēc tam māsai ar meitu ir mazliet vēl jāuzgaida. Atnāk vietējais policists un pataloganatoms, lai apstiprinātu nāves faktu. Drīkstot arī vēl ieiet, atpazīt viņu, atvadīties, bet māsa izvēlas to nedarīt.
Monika bija izvēlējusies, lai viņu izkaisa Reinā. Viņa bija peldētāja. Viņa bija drosmīga...
Šodien ir pagājis gandrīz gads. Māsa, vaicāta, cik mierīgi par to var runāt ar saviem tuviniekiem, radiem, atzīst: "Nu jau varu." Viņa nav domājusi, kāda varētu būt piemiņas diena Monikas nāves gadadienā, jo "piemiņa ir katra diena".
