Gatavo kopš bērnības
Inga izaugusi Tukuma novada Milzkalnē. Lai gan viņa dzīvoja lauku mājā – viensētā, ģimene neturēja nedz govis, nedz cūkas vai citus mājlopus, jo vecāki strādāja pilsētā.
Bērnībā Inga neapmeklēja bērnudārzu, bet gāja līdzi vecākajam brālim uz Milzkalnes skoliņu, kurā bijušas vien trīs klases. "Klasītes bija apvienotas, tur bija ļoti maz bērnu, bet man tur, protams, bija ļoti interesanti, vecākie bērni mani lutināja. Man liekas, ka man bija vien četri ar pusi gadi, kad es sāku jau lasīt. Aizgāju uz pirmo klasi jau ļoti labi sagatavota," stāstīja Inga.
Skolas gados Inga bija ļoti daudzpusīgs bērns – dejoja tautas deju kolektīvā, apmeklēja teātra pulciņu un ļoti labi mācījās. Viņa jau no agras bērnības ļoti daudz gatavoja ēdienus.
"Pirmsākumi mīlestībai pret gatavošanu nāk no bērnības. Atceros, ka mamma, kad man bija kādi septiņi astoņi gadi, uzdāvināja man tādu grāmatiņu – "Jaunā pavāra ABC". Es pēc tās grāmatas sāku gatavot ēst, jo mamma strādāja Tukuma universālveikala pārtikas nodaļā un ļoti vēlu nāca mājās. Tāpēc man ēst gatavošana un gardumu cepšana vienmēr bijusi tuva," stāstīja Inga.
Meža maizi cep jau vairāk nekā 40 gadus
Ingas sapnis bijis studēt žurnālistiku, bet vidusskolas pēdējā klasē viņa iemīlējās un tūlīt pēc izlaiduma arī apprecējās. Visai ātri viens pēc otra piedzima bērni.
"Mans vīrs bija kandavnieks, un mēs sākotnēji pirmos divus gadus dzīvojām Kandavas pilsētā pie viņa vecākiem, viņiem bija liela māja. Bet man ļoti gribējās kaut ko savu. Tā kā vīrs strādāja mežniecībā, šī bija mežniecības māja, un tad, kad Latvija kļuva neatkarīga, mums bija iespēja nopirkt šo māju," stāstīja Inga.
Kopš tā brīža Inga dzīvo "Dārziņos". Tur uzauguši viņas bērni, un tur viņa pati jūtas vislabāk. Tā kā ēka atrodas mežu ielokā, arī savu cepto maizi Inga dēvē par meža maizi.
"Kad atnācu uz šejieni dzīvot, ieraudzīju, ka te ir maizes krāsns, un atradu bēniņos arī abru un lizi. Sapratu, ka te kādreiz saimnieki ir cepuši maizi. Vīra vecmāmiņa teica – kādas problēmas, aizej uz veikalu, nopērc rudzu miltus, un es iemācīšu tev maizi cept. Viņa atbrauca, iemācīja man maizi cept, un no tā laika es cepu maizi," stāstīja Inga.
Krāsns, kurā Inga cep maizi, būvēta reizē ar māju – 1938. gadā. Senā maizes krāsns tiek kurināta ar pašu mežā sagādātu malku. Vietas tajā pietiek 12 nelieliem vai deviņiem lieliem maizes klaipiem.
"Es sevi definēju kā saimnieci, kura cep maizi pēc sentēvu paražām, bet, protams, cepu arī mūsdienu maizes, jo ģimenē mums katram garšo atšķirīga maize. Cepu arī saldskābmaizi, vieglu rupjmaizi ar sēklām, īstu formas maizīti, baltmaizes bageti ar zaļumu sviesta pildījumu un lielās, pītās baltmaizes ar sezama sēklām pa virsu," uzskaitīja Inga.
Viss mūžs vienā darba vietā
Lai gan maizi Inga cep jau ļoti sen, par mājražotāju viņa kļuva vien pirms pāris gadiem. Jau vairāk nekā 30 gadus ikdienā Inga strādā dzelzceļa nozarē. Darbu stacijā viņa sākotnēji uzsāka kā komercdarbiniece, pēc tam bija stacijas dežurante, bet 16 gadus arī stacijas priekšniece.
Savu darbu stacijā viņa joprojām nav pametusi un šobrīd ir Sabiles stacijas priekšnieces vietniece, taču mūsdienās darbinieku stacijā ir ārkārtīgi maz, jo viss tiek digitalizēts un modernizēts.
Jau daudzus gadus viņas darbā ik pa laikam notiek štatu samazināšana. Tieši tas mudinājis Ingu domāt par kādu papildu nodarbi, ar ko nopelnīt.
"Dzelzceļš tiek modernizēts, cilvēku vajag arvien mazāk, kā jau visur, un attiecīgi pastāv draudi, ka tu jebkurā brīdī vari zaudēt darbu. Tāpēc mani bērni mani ik pa laikam mudināja – tev vajadzētu kaut ko padomāt.
Protams, nostrādāt teju visu mūžu vienā darba vietā un saprast, ka ir jāmeklē kaut kas cits, nav viegli. It īpaši tad, kad tev ir gadu tik, cik ir," atzina Inga.
Inga stāstīja, ka viņai paveicies – meklējot informāciju valsts iestādēs par to, kā savu darbošanos un maizes cepšanu oficiāli noformēt, viņai telefona otrā klausulē vienmēr gadījušies ļoti pretimnākoši cilvēki.
"Tā es ļoti ātri un veiksmīgi visu sakārtoju. Protams, brauca arī Pārtikas un veterinārais dienests uz mājām visu izvērtēt, bet man visa produkcija tiek termiski apstrādāta, virtuve ir atbilstoša, ūdens un higiēna atbilstoša. Pilnīgi noteikti es varu teikt jebkuram – tur nav, no kā baidīties un par ko uztraukties," stāstīja Inga.
Mīlestību pret maizi nodod citiem
Pašas cepto maizi Inga ved gan uz tirdziņiem, gan tirgo dažādos mājražotāju pasākumos. Katru gadu viņa piedalās Mājas kafejnīcu dienās, kuru laikā pie sevis uzņem pat 170–180 cilvēkus. Savā virtuvē Inga vada arī meistarklases, kurās nelielām kompānijām māca cept maizi.
"Cilvēki atbrauc uz trīs četrām stundām pie manis, veido paši savus rudzu maizes klaipiņus, un mēs izcepam tos šeit maizes krāsnī. Cilvēki ir laimīgi par šādu pieredzi, it sevišķi bērni. Kā bērniem mirdz acis! Viņi nevar sagaidīt, kad varēs to savu klaipiņu pagaršot," stāstīja Inga.
Inga izaudzinājusi trīs meitas un sagaidījusi jau astoņus mazbērnus, bet viņas lielākais vaļasprieks ir ceļošana. Savos ceļojumos viņa ļoti iedvesmojas dažādām jaunām receptēm un garšām.
Sevišķi tuvas Ingai ir Vidusjūras zemes, īpaši Itālija, tāpēc senajā maizes krāsnī regulāri tiek cepta arī fokača, bet virtuvē gatavots bazilika pesto.
"Es vienmēr saku tā – brauciet ceļojumos, bet dzīvojiet Latvijā. Nekur nav tik labi kā šeit. Tie, kas saka, ka te nav ko darīt, ka te nevar naudu nopelnīt, tiem es atbildu – es kādreiz nemācēju cept maizi, bet iemācījos. Katram novēlu iemācīties kaut ko, kas tevi padara par labāku cilvēku," pauda Inga.
