Diāna šogad šķēpa mešanā izcīnīja zelta medaļu Parīzes paraolimpiskajās spēlēs. Šī bija viņas trešā dalība paraolimpiskajās spēlēs, un viņa jau iepriekš bija guvusi ievērojamus panākumus. Neskatoties uz sarežģīto bērnību un izaicinošajiem pusaudžu gadiem, Diāna pierādīja gan sev, gan citiem, ka ar smagu darbu var sasniegt augstas virsotnes.
Cīnītāja jau kopš paša sākuma
"Mana bērnība nebija diez ko jauka, nav ko īsti atcerēties, jo neviena atmiņa ar mammu man nav bijusi. Laikam vienīgā ir no dienas, kad man bija kādi četri pieci gadi un mēs devāmies uz tā laika Rīgas fotostudiju. Mēs uztaisījām kopīgas fotogrāfijas, un tās ir vienīgās, kas man dzīvē ir palikušas no mammas," stāstīja Diāna.
Diāna ar prieku atceras došanos kopā ar māsu uz cirku, taču tās arī ir vienīgās pozitīvās atmiņas no bērnības.
"Bērnība ir tāda, kāda ir. Mammas mēs neizvēlamies. Es mīlēju mammu tādu, kāda viņa bija, bet, protams, kad man kādreiz būs savi bērni, es noteikti viņus audzināšu atšķirīgi un centīšos darīt tā, lai es viņiem atmiņā paliktu ar labām lietām, nevis tikai ar sliktām," pauda Diāna.
Mamma bija alkoholiķe, kurai Diāna īsti nerūpēja: "Kad mamma palika stāvoklī, viņa mēģināja tikt no manis vaļā. Laikam es jau [mammas] vēderā esmu bijusi pietiekami spēcīga, lai nāktu šai pasaulē. Tas ir ceļš, kas man bija jāsāk jau no mammas vēdera līdz pat šai dienai."
Kļuva par pieaugušo 13 gadu vecumā
Arī Diānas turpmākā dzīve nav bijusi viegla. Viņai bija vien 13 gadi, kad māsa cieta autoavārijā, kurā salauza mugurkaulu un kaklu, un Diānai vajadzēja uzņemties par viņu rūpes kā pieaugušam cilvēkam.
"Tā ka man pusaudžu gadu arī īsti nebija. Es nezinu, kā tas ir – iet uz randiņiem pusaudžu vecumā, aiziet uz kino un darīt lietas, kas pusaudzim pienāktos. Man bija skola, mājās jāgatavo ēst, jāmazgā drēbes, jārūpējas par māsasmeitu un māsu. Vienīgais brīvais laiks bija kāda pusotra stunda dienā, kad paspēju aizskriet uz treniņiem. Tā man bija laimes sajūta. Varbūt, esot basketbola treniņā, sajutos kā pusaudzis," stāstīja Diāna.
Vienlaikus Diāna uzsvēra, ka par saviem apstākļiem nesūdzas un neko no šiem gadiem nenožēlo, jo skarbā situācija nozīmēja arī to, ka viņa ļoti agri iemācījās parūpēties par sevi, saviem tuvajiem un mājvietu. Viņa lepojas arī ar savām prasmēm virtuvē.
"Sabiedrībā es noteikti varētu sevi saukt par dzelzs lēdiju, jo cilvēki nekad nav redzējuši manas skumjas vai tādas bēdīgās asaras.
Jā, ir emocijas sportā bijušas un tādas asaras, bet tās nav saistītas ar to, kas ir noticis manā dzīvē. Es atzīšos – mājās esmu raudājusi, bļāvusi spilvenā, kāpēc ar mani notiek šīs lietas. Es nezinu kāpēc, bet ar katru no mums notiek kas tāds, kas ir jāizraud, jāizbļauj, un tad atkal ar paceltu galvu var doties uz priekšu," pauda Diāna.
Viņasprāt, lai arī cik slikta vai skarba situācija šķistu no ārpuses, ir jāprot uz to paskatīties citādi. Dzīve vienmēr kaut ko mums māca, un no negatīvā arī iespējams mācīties. "Laikam jau tā dzelzs lēdija es būšu mūžīgi mūžos," ar smaidu secināja Diāna.
2012. gada 5. maijs
Pēc tam, kad Diāna sastapa savu pirmo mīlestību, viņa nolēma doties viņam līdzi uz Itāliju un vēlāk arī Vāciju, kur draugs tajā brīdī spēlēja basketbolu. Šāds solis bija ārkārtīgi smags, jo nācās pamest gan māsu, gan māsasmeitu.
Aizbraucot uz Vāciju, viņa iemācījās valodu un sāka strādāt. Tā Diāna tur pavadīja desmit gadus.
"Tā nebija īsti laimes zeme, kur dzīvot, bet es guvu lielisku pieredzi it visā un sapratu, ka tomēr mājās ir vislabāk," stāstīja Diāna.
Viņas pašas dzīvē liktenīgā diena pienāca 2012. gada 5. maijā. Pusdienlaikā, kad Diāna pa autobāni Vācijā devās pie draugiem uz citu pilsētu, lai apmeklētu basketbola spēli, notika avārija.
"Sieviete priekšā nobremzēja, un man nekas cits neatlika, kā, nospiežot sajūgu, kas var būt bija kļūda, un bremzi, ieslīdēt viņas mašīnas aizmugurē. Tādu lielu buču iedevu. Paldies Dievam, sievietei nekas nebija, un man it kā arī nekas nebija. Es izkāpu no mašīnas, jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet nodomāju, ka varbūt tas ir tāds stresa brīdis, jo tā bija mana pirmā avārija mūžā," stāstīja Diāna.
Notikuma vietā viņa pat atteicās no ātrās palīdzības pakalpojumiem, taču nākošajā dienā pēkšņi vairs nevarēja izkāpt no gultas.
"Mani aizveda pie daktera, dakterim izstāstu, kāda bija situācija, un viņš uztaisīja divas blokādes, neuztaisot ne rentgenu, ne magnētisko [rezonansi], un ar to viss stāsts sākās. Pamazām sāka atteikt kreisā kāja, pēc tam ar laiku labā kāja, un es nevarēju vairs pastaigāt. Apmēram pusgada laikā pilnībā iesēdos ratiņkrēslā," stāstīja Diāna.
Iznākums varēja būt citāds
Iemeslus, kāpēc tā noticis, neviens ārsts Diānai tolaik paskaidrot nevarēja. Izskanēja versijas, vai tik šī problēma nav psiholoģiska. Tikai 2018. gadā, kad Diāna vērsās tieši pie muguras smadzeņu speciālistiem un pētniekiem Vācijā, ārsti viņai noteica diagnozi.
Izrādās, avārijas brīdī tika radīts slēpts lūzums, kas spieda uz Diānas muguras smadzenēm un nerviem.
"Ja būtu uztaisīta magnētiskā [rezonanse], tad redzētu to visu, un, jā, apmēram trīs četrus mēnešus man būtu jāpaguļ uz cietas virsmas nekustīgi, lai kauli saaugtu, jo, mēģinot staigāt un vingrojot, es tikai sliktāku to visu padarīju. Dakteris teica, ka 80% – es būtu staigājusi," stāstīja Diāna.
Tagad ir pagājuši jau 12 gadi, kopš viņa pārvietojas ratiņkrēslā. Lai savu jauno dzīvi aptvertu un ar to aprastu, viņai vajadzēja apmēram divus gadus.
"Tajā brīdī man bija jautājumi – kāpēc ar mani, ko es tādu esmu izdarījusi? Ļoti jocīgi liekas, ka mana māsa cieta autoavārijā, lauza kaklu un muguru, mans brālis ir pabijis ratiņkrēslā, un arī es," stāstīja Diāna.
Pieņēma sevi un jauno situāciju
"Man sevi pieņemt varbūt bija vieglāk nekā cilvēkiem, kas nav bijuši tajā vidē. Es jau iepriekš biju tajā vidē, jo māsa bija ratiņkrēslā. Es redzēju, kā cilvēki dzīvo. Kā viņi cenšas savu dzīvi uzlabot, lai varētu būt neatkarīgāki. Jā, ir kaut kādi ierobežojumi, bet ar to dzīve nebeidzas," stāstīja Diāna.
Izkļūt no bedres Diānai palīdzēja arī drauga atbalsts un ratiņbasketbols, taču pielāgošanās pārmaiņām tāpat nav bijusi viegla.
"Pieņēmu sevi tādu un tagad esmu traka blondīne, eju kā buldozers visam cauri un dzīvoju laimīgu dzīvi īstenībā," secināja Diāna.
Lielu lomu viņas dzīvē vienmēr ir spēlējis sports. Diāna jau trīs reizes piedalījusies paraolimpiskajās spēlēs, izcīnot Latvijai milzīgus panākumus. Šogad Parīzē tā ir zelta medaļa šķēpa mešanā. Taču arī šis sasniegums nav nācis viegli.
"Ceļā līdz Parīzes zeltam man gāja ļoti grūti, jo pirms Parīzes paraolimpiskajām spēlēm es nezināju, vai braukšu, vai vispār turpināšu ar sportu nodarboties, jo pēc Tokijas paraolimpiskajām spēlēm apmēram pusotru gadu es neko nedarīju. Sauksim to par profesionālo izdegšanu. Es negribēju redzēt ne šķēpu, ne disku, ne lodi, ne trenažierus, ne vispār sporta zāli kā tādu," atklāja Diāna.
Vienu brīdi viņa pat bija gatava oficiāli paziņot, ka karjeru beidz, jo psiholoģiski Tokijas paraolimpiskās spēles no sportistes bija prasījušas pārāk daudz. Apmēram trīs mēnešus pirms lielā notikuma viņas treneris Vācijā paziņoja, ka vairs nestrādās ar Diānu, un tas bija milzīgs šoks.
"Jāsaka paldies manai fizioterapeitei, pieņemtajai mammītei, kā es saku, – Signei Rinkulei. Bez viņas es nebūtu tur, kur es esmu tagad, jo viņa reāli Tokijas paraolimpiskajās spēlēs vilka aiz matiem ārā no visa. Mēs raudājām, smējāmies, bet izdzīvojām tās spēles, paldies Dievam," stāstīja Diāna.
Sports ir viņas aicinājums
Lai gan pēc Tokijas Diāna pateica, ka pietiek, un saņēma no Latvijas paraolimpiskās komitejas pat norādījumus doties uz bezdarbniekiem, ja jau viņa nolēmusi beigt karjeru, pēc pusotra gada sportiste savas domas tomēr mainīja.
"Vīrs arī mani bakstīja – nu, ko tu tagad darīsi? Es teicu, ka iešu par kasieri strādāt, ja vajadzēs, pelnīšu naudu tādā veidā. Bet tomēr laikam tas sports manī ir iekšā, kopš es sevi atceros, un bija jāsāk meklēt treneris," stāstīja Diāna.
2022. gada novembrī Diāna kopā ar savu jauno treneri Arnoldu Strengu uzsāka smagu treniņu procesu. Trenējās Diāna negribīgi, katru dienu sevi piespiežot, taču viņa izpildīja kvalifikācijas normu un nodrošināja sev biļeti uz pasaules čempionātu.
"Līdz pasaules čempionātam gāja kā pa amerikāņu kalniņiem, brīžiem visam gribējās punktu likt, bet kaut kā saņēmos un izdarīju. Kad pasaules čempionātā šķēpā es izcīnīju zelta medaļu, sapratu, ka nemaz jau tik slikti nav, ka es varu turpināt, un tas ir mans aicinājums. To es māku, un tas man ir jādara," stāstīja Diāna.
Līdz Parīzei nonākt tāpat nebija viegli. Arī šis sagatavošanās process prasīja daudz smagu treniņu un vairākus lūzuma punktus. Treneris savā ziņā ir arī psihologs, atzina sportiste.
"Līdz zeltam esmu tikusi kopīgi ar savu komandu un ģimenes atbalstu. Protams, līdz tam bija maziņš kritums diskā, kas man bija ļoti emocionāli grūti. Beigās zelts ir kā dubultuzvara. Kad medaļu paņem rokās, un tā ir vissmagākā no visām olimpiskajām medaļām, kas man ir, tad saproti, ka darbs ir atmaksājies," secināja Diāna.
Viņa atklāja, ka met acis arī uz Losandželosas paraolimpiskajām spēlēm, kas notiks pēc četriem gadiem, taču uzsvēra, ka līdz tām vēl pa maziem solīšiem jānonāk.
No pirmdienas līdz piektdienai katru nedēļu viņai ir divi treniņi dienā, no kuriem katrs ir divas trīs stundas ilgs. Papildus tam klāt nāk nodarbības pie fizioterapeita un, ja vajag, arī pie sporta psihologa. "Atpūta? Atpūtīšos, kad būšu pensijā," noteica Diāna.
