Taņa kopā ar savu māsu un viņas bērniem Latvijā ieradās no Ukrainas pilsētas Korostenas. Viņi ir septiņu cilvēku liela ģimene, kas šobrīd patvērumu raduši Rāmavas Depkina muižā. Nupat kā Taņa saņēmusi ziņas, kas šobrīd notiek viņas mājās Ukrainā.

“Netālu no mūsu pilsētas, 10 kilometru attālumā, bija tik spēcīgi sprādzieni, ka mūsu piecstāvīgā māja ir sagrīļojusies. Mēs iepriekš tur slēpāmies vai nu vannas istabā, vai gaitenī.

Briesmīgi iedomāties, ka sienas grīļojas, un tur ar maziem bērniem paslēpušies,” stāstīja Taņa.

Korostena atrodas 180 kilometru attālumā no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas. Dodoties bēgļu gaitās, ģimene ar mazajiem bērniem vispirms nonāca Polijā. Ceļš pa Ukrainu bijis gana ilgs. Visi braukuši ar autobusu, kuram logi bijuši tikai priekšā un aizmugurē. Ik pa brīdim uz ceļa nācies apstāties armijas kontrolpunktos.

“Stāv liels vīrietis. Atver autobusu. Prasa, cik jūs esat? Pārskaitīja mūs. Pats stāv un raud. Viņam ir ierocis, bruņu veste, bet viņš vienkārši nevar valdīt asaras. Uz to ir grūti noskatīties,” atzina sieviete.  

Taņa stāstīja, ka māsas bērni Latvijā jūtas labi. Viņa nevienam nenovēlēja izjust kara šausmas, ko Krievijas iebrukumā dēļ Ukrainā piedzīvojusi viņas ģimene.

Krievijas militārās lidmašīnas lidojušas pāri viņas mājai tik zemu, ka jutusi pat degvielas smaku.

Psiholoģiskas sekas no karadarbības Taņa un māsas bērni izjūtot vēl tagad. Viņa stāstīja, kā, nonākot drošībā Polijā, uz trokšņiem reaģējusi četrgadīgā Alīna.

“Viņa izdzirdēja automašīnas signalizāciju. Skrēja, kur acis rāda. Knapi viņu panācām. Viņa kliedza – sirēnas, sirēnas, tūlīt sprāgs, slēpieties. Vēl viens gadījums – es dzirdēju, kā mašīnai spēcīgi aizver durvis. Man tas izklausās pēc sprādziena. Es saprotu, ka vienkārši aizcērtas durvis, pat redzēju to. Bet reakcija ir, ka kaut kur ir jābēg, jāslēpjas,” stāstīja Taņa.

Rāmavas Depkina muiža jau no kara sākuma pie sevis izmitina Ukrainas bēgļu ģimenes. Muižas saimniece stāstīja, ka divām ģimenēm jau izdevies Latvijā atrast pastāvīgu mājokli: “Šobrīd sāk jau notikt cilvēku rotācija. Kopumā jau 24 cilvēki pie mums nonākuši.”

Lielākoties tās ir sievietes ar bērniem. Divām ģimenēm, kas bija daudzbērnu ģimenes, atļāva arī vīriem doties līdzi.

Taņa izteica milzīgu pateicību visiem cilvēkiem, kas viņas ģimenei snieguši palīdzīgu roku šajā grūtajā brīdī. Viņas tālākie plāni šobrīd ir miglā tīti. Ukrainā viņa strādājusi par bērnu auklīti un palīdzējusi veciem cilvēkiem ikdienas gaitās.

“Ja šeit būtu tāds darbs, tad man patīk būt par surdotulku. Es mīlu kurlmēmus cilvēkus un žestu valodu. Žesti ir vienādi Latvijā un Krievijā, bijušajās Padomju Savienības valstīs. Es varētu tulkot. Problēma ir tā, ka no krievu valodas es varu pārtulkot, un latviešu kurlmēmie mani sapratīs, bet, ja skanēs latviešu valoda, es nevarēšu pārtulkot. Man tad ir jāiemācās latviešu valoda,” skaidroja Taņa.

Taņa un viņas ģimene Latvijā jūtas labi. Tikai sāp sirds, ka Ukrainā palikuši viņas radinieki un iemīļotie kaimiņi. Tie ir gados vecāki cilvēki ar veselības problēmām, kuri paši saviem spēkiem bēgļu gaitās nevar doties.