Sporta trenere Marija Dubas no Kijivas pašlaik dzīvo Valmierā kopā ar saviem bērniem, kā arī rūpējas par vairākiem jauniešiem, kuru vecāki palikuši Ukrainā. Sieviete pastāstīja, ka brīdinājumi par iespējamiem īpaši nežēlīgiem krievu karaspēka uzbrukumiem šajās dienās radījuši satraukumu un skumjas.
"Neesam savās mājās, pat nedaudz paraudājām no paša rīta. Bet mums šī diena ir ļoti svarīga, mēs svinam šos svētkus, 31. gadadiena jau kopš mūsu neatkarības. Ļoti gribas mājās," stāstīja ukrainiete.
Atgriezties dzimtenē ir ģimenes lielākais sapnis, lai gan Marija pamazām apgūst latviešu valodu un arī bērni 1. septembrī sāks skolas gaitas latviešu skolā. Sporta trenere novērojusi, ka Valmierā maz cilvēku lieto krievu valodu.
"Mēs par to nemaz neskumstam. Mēs jūs ļoti labi saprotam. Jūs esat latvieši, un jums ir jārunā savā valodā. Ukrainā Doneckas reģionā, kur sākās visi nemieri, tur bija ļoti spēcīga propaganda un tur tiešām bija cilvēki, kuri kliedz: “Putin, nāc mums palīgā!” Pēc tam tie cilvēki ļoti nožēloja, viņi brauca pie mums uz Kijivu, brauca uz Rietumukrainu, viņi mainīja savu attieksmi. Es esmu satikusi cilvēkus, kuri atzīst – es kļūdījos. Bet tagad jau ir karš. Man ļoti negribas, lai jums tā notiktu," stāstīja Marija.
Šajā dienā viņa kopā ar saviem bērniem un daudziem citiem Latvijā dzīvojošiem ukraiņiem dosies uz “Arēnu Rīga” just līdzi Ukrainas basketbola izlasei cīņā pret Itāliju.
"Visi ukraiņi sabrauks uz šo maču, būsim vienā zālē, jutīsim līdzi, it kā mēs būtu Kijivā, sporta pilī," uzsvēra Marija.
Ukrainas Neatkarības dienu atzīmē arī šovasar atvērtajā ukraiņu restorānā "Sho" Bigauņciemā, viesiem galdā ceļot ukraiņu nacionālo ēdienu – sālītu speķi un kokteili karoga krāsās. Restorāna administratores Olhas Škurho ģimene Latvijā ieradusies no Severodoneckas. Viņa pastāstīja – ģimene jau 2014. gadā bija spiesta pamest mājas Doneckas apgabalā.
"Ir sāpīgi, bailes, mēs ļoti pārdzīvojam, ir grūti atklāt visu šo sajūtu miksli, kas valda, jo ir nācies pamest savu valsti. Mēs nevarējām nebraukt, jo mums ir bērni, tāpat arī vecāki, atvedām arī dzīvniekus," pastāstīja sieviete.
Latvijā ģimene ir apņēmības pilna strādāt, lai šeit nopelnītu, bet, kad varēs, ģimene atgriezīsies dzimtenē. Ar tur palikušajiem Olha regulāri sazinās.
"Tic uzvarai, tic nākotnei, tic mūsu nācijai, mūsu cilvēkiem. Tas ir lepnums un nacionālā vienotība. Sociālajos tīklos visi ievieto ziņas, sūta fotogrāfijas viens otram ar Ukrainas skatiem, šie ir svētki, kas mūs vieno. Mēs it kā esam tālu viens no otra, bet tajā pašā laikā esam kopā un vienoti," stāstīja Olha.
Arī citi televīzijas uzrunātie ukraiņi atzina – lai gan Latvijā visi ir laipni un palīdz, ļoti gribas mājās. Viņiem ir svarīgi, lai bērni varētu atgriezties un augt savā, drošā valstī.
