Mazdārziņa saimnieces dienasgrāmata
Mani sauc Ieva Dravniece, un jau astoto gadu kopā ar ģimeni saimniekoju mazdārziņā Kazas sēklī Rīgā. Šovasar ar savām dārza uzvarām un sakāvēm dalīšos arī ar LSM.lv lasītājiem!
Ačgārnais dārzkopja gads
Sākot ar netipiski silto maiju, turpinot ar jūniju, kad viss ziedēja vienlaicīgi, – viss liek uz šo vasaru atkal un atkal raudzīties kā kaut ko neparastu. Un tagad, septembra beigās, šķiet, ka tā ir nebeidzama. It kā piedzīvotas divas sezonas pēc kārtas.
Rudens noteikti ir laiks, kad darbi mazdārziņā samazina savu tempu. Un neviļus šajā rudens ievadā atskatos uz padarīto vai nepadarīto.
Šis gads visnotaļ bijis spēcīgs, taču ir vairāki mazi darbiņi, kas palikuši nepadarīti, un siltais septembris ļauj tos pabeigt ar mierīgu prātu. Piemēram, šķūnītim bija jāatjauno jumts, kas bija kļuvis nu jau ūdenscaurlaidīgs. Smejoties vīram sacīju: "Man ir nedaudz bail, ka, turpinoties šādam siltam laikam, es varētu sākt gribēt realizēt visus plānus, kas mums paredzēti nākamajam gadam."
Tagad septembrī mēs ēdam zemenes no pašu dobes! Tā vēl nekad nav bijis, ka zemeņu stādi ne tikai vēlreiz uzzied, bet pat paspēj nobriedināt ogas.
Viss augusta sākumā sētais pēc postošajiem plūdiem un vētras ir izaudzis un sakuplojis. Plūcam zaļumus, salātus un redīsus. Joprojām marinējam kabačus un patisonus. Siltumnīcā atrodam vēl pa kādam tomātam, taču mitro un vēso septembra nakšu dēļ tie gatavojas nu jau daudz lēnāk.
Puķu dobēs zaļos snīpjus izbāzuši nelaikā pamodušies pavasara ziedu asniņi. Arī tiem ilgstoši siltais laiks sajaucis galvas.
Sīpolpuķu stādīšanas laiks
Jā, šogad visiem dārzu saimniekiem septembrī tiek vēl pa vienam vasaras mēnesim, taču zinu, ka šādi laikapstākļi var krasi mainīties. Tāpēc šis ir tas laiks, kad sagādāju un sagatavoju sīpolpuķu sīpolus stādīšanai un nepacietīgi gaidu oktobri, lai varētu tos likt zemē. Krokusus var stādīt arī agrāk – tieši tagad!
Tulpju sīpolus, kurus izraku jūnija beigās, noceļu no skapjaugšas, nošķiroju nost bojātos un pacilāju tos kā zelta monētiņas. Katru gadu tomēr nopērku vēl pa kādam sīpolam klāt, lai kuplinātu pavasara ziedoni maijā. Ja sakrīt piemēroti laikapstākļi, cenšos katru gadu tulpes stādīt oktobrī, savā dzimšanas dienā. Un dāvanā ciemiņiem arī lūdzu dāvināt tieši tulpju sīpolus, jo nekas mani nespēj iepriecināt tik ļoti, kā to ziedēšana pavasarī!
Šogad, tāpat kā citus gadus, tulpes stādīšu pēc savas nu jau tradicionālās receptes: pērku vēso toņu tulpju sīpolus – violetus, rozā, laškrāsas un baltus; saberu tos vienā lielā grozā un kā izlozē samaisu visus kopā. Tad stādu starp ziemcietēm un gaidu maiju.
Pati sīpolpuķu stādīšana ir neliela izturības spēle, bet tas noteikti ir tā vērts, ja esi īsts pavasara ziedu fans. Katrs sīpoliņš ar mazas lāpstiņas palīdzību jāieceļ savā bedrītē. Un, ja kolekcijā ir ap 200 šādiem sīpoliņiem? To noteikti nevar darīt steigā. Šajā īpašajā tulpju stādīšanas dienā man patīk palūgt ģimenei brīvdienu un doties uz dārzu vienai. Tad varu meditatīvā mierā, dzerot piparmētru tēju, atrast visas brīvās vietas puķu dobēs, kur pavasarī vēlēšos, lai uzzied brīnišķās tulpes.
Dārznieka atkarība
Puķu dobēs augi nu jau vairāk nozied, nekā uzzied. Dažas rozes gan vēl pumpuros, un ir bijuši gadi, kad līdz pat novembrim vēl turpina ziedēt.
Šis ir arī jaunu ziemciešu stādu stādīšanas un arī pavairošanas labākais brīdis. Un brīdis, kad doties pie mammas, vīramātes, draudzenes, apmeklēt stādaudzētavas, lai atrastu sen izsapņotus augus, kurus vēlies ieviest arī savā dārzā. Šajā laikā bieži izskan klasiskais teiciens – man dārzā nav vietas, bet šos septiņus stādus nevaru nepaņemt. Un, ja pie mammas vai draudzenes stādus vēl gadās dabūt par baltu velti! Jā, dārzs un augi ir sava veida atkarība, jo katru gadu gribas vairāk un vairāk.
Katrs rudenī iestādītais augs ir brīnišķīgs pārsteigums pavasarī. Būs ieaudzis atvēlētajā vietā un pārziemojis vai ne? Un katrs no tiem arī nonāk dārzā ar kādu īpašu stāstu, ir kāda mīļa cilvēka dāvāts. Piemēram, mārrutka stādiņš, kuru dāvināja draudzene, ir neatņemama piedeva gurķu un kabaču marinējumiem. Divi sausseržu stādi, kurus dāvinātāja nosauca manā un vīra vārdā – par Ievu un Ralfu, lai mēs varētu atšķirt sievišķo un vīrišķo augu. Jauka kaimiņiene atnes veselu kaudzi ar peoniju un īrisu gumiem, zinot, ka man ļoti patīk puķes. Vīrs no komandējuma atved kādu, viņaprāt, simpātisku augu. Mamma izrok no vectēva dārza mazu ērkšķogas 'Dzintariņš' stādu, jo bērnībā šīs ogas bija manas mīļākās. Vai arī kāds pilnīgs svešinieks, sociālajos tīklos redzot manas bēdas par nopuvušajiem kannu gumiem, ar pakomātu atsūta man savus.
Un, kad dārzs kļuvis par fantastisku pasaku un stāstu valstību, no tā vairs nav iespējams atteikties.
Šogad gan esmu bijusi prātīgāka un augus meklēju, vairāk vadoties pēc mūsu dārza specifikas – augstajiem gruntsūdeņiem un plūdu riska. Septembra sākumā mūsu dārzu papildināja dažādi jauni īrisi un graudzāles. Pievienojās arī krāšņā sudrabsvece, un daļu iestādītā jau esmu piemirsusi.
Arī tas pieder pie lietas, jo pavasarī, kad visādi brīnumi lien ārā no zemes, spēj tik priecāties un galu galā arī atpazīt tos.
Nebeidzamie āboli
Mūsu dārzā ir divas ļoti vecas ābeles, kuras nav ne reizi satikušas arboristu un, godīgi sakot, tās te vairāk pilda saulessarga lomu. Bet sezonās, kad ir ābolu pārpilnība, man to kļūst žēl. Un tāds gads arī ir šis. Ābolu ir tiešām daudz.
Katru gadu cenšamies pa kādam ābeles zaram paretināt un izkniebt ūdenszarus, kas tai atņem spēku. Taču šķiet, ka šie koki ātri atjauno zaudēto, jo zari ir augļu pilni. Atbrauc uz dārzu ar domu, ka varbūt beidzot derētu pasēdēt, palasīt grāmatu, paslinkot, bet pedantiskais dārznieks manī bļauj: "Ej salasi no zemes ābolus, tik neglīti tie guļ un baro lapsenes!" Tā nu metu tos ķerrā un mazliet sūkstos. Un tā katru reizi. Šķiet, ka tie nokrīt un atkal atjaunojas. Vienkārši nebeidzami daudz!
Taču mūsu āboli ir gardi un visu rudens sezonu varam vākt no koka lielākos. Rudenī, ja dārzā ir ābolu gads, mēs citus augļus neēdam un arī veikalā nepērkam. Vislabprātāk bērni tos ēd svaigus vai ieceptus ābolmaizē. Cepam cepeškrāsnī, pievienojam saldējumu un aplejam ar karameles mērci.
Beigu sākums
Ja godīgi, ļoti gaidīju šo laiku, kad gaiss kļūs dzidrāks un vieglāk elpojams. Atsākoties mūsu meitas Noras skolas gaitām, šķiet, ka iezīmējas neredzama robežlīnija, kas vēsta, ka vasara beigusies un jāpārslēdzas citā režīmā. Ziedi, kuri sēti martā, loloti istabā uz palodzes, izgājuši visu attīstības ciklu, sasniedzot savu mērķi – Zinību dienas pušķi, visdrīzāk jau novītuši, guļ kādā atkritumu kaudzē, lēni satrūdot. Visam ir sākums un beigas.
Un nav nemaz tik viegli atvadīties no visa tā, kur esi ieguldījis tik daudz laika un darba. Iespējams, dažkārt pat pārāk. Varbūt tāpēc, ka dārzs ir dzīvs. Lai cik mazs vai liels – pilns dzīvības!
Mans vīrs Ralfs vienmēr jūsmo par rudeni un nāves pieskārienu it visam šajā laikā. Sapuvušie āboli, trūdošās lapas, ugunskura smārds, rīta migla un pirmās salnas, kas mijas ar atmiņām par agro celšanos, vēl rīta tumsā mērojot garo ceļu uz skolu.
Vēl pieminēšanas vērti ir rudens vēstneši – miķelīši. Balti, zili, rozā, smalkziedu un lielziedu ar dzelteniem vidiņiem. Čīkstenes jau nedaudz izgāzušas savus augumus un ir apņēmības pilnas ziedēt līdz pirmajam sniegam. Rudbekijas atdarina oranžo septembra sauli. Sausserža saldi smaržojošie ziedi pārtop ugunīgi sārtās un indīgās ogās. Kā sēnes mežā puķu dobēs pēkšņi uzzied krokusiem līdzīgās vēlziedes.
Viss ziedošais, sprāgstošais, čalojošais pierims. Un es pateicībā par šajā sezonā piedzīvoto vēl kavēšos dārzā, apstaigājot katru mazo kaktiņu. Plūkšu rudens ziedus vāzei, vērošu gājputnus pāri Rīgas debesīm. Ugunskurā čuguna katlā uzvārīsim siltu zupu. Tas ir septembris. Rudens. Vēl viena dabas cikla beigu pats sākums.
