Ieguldīšanas higiēna
"Viens aizspriedums cilvēkiem ir, ka investēšana un ieguldīšana ir kaut kas ārkārtīgi sarežģīts, bet īstenībā tie pamata higiēnas jautājumi, manuprāt, ir diezgan elementāri. Pirmais solis vienmēr sākas ar obligāto uzkrājumu, kas ir pensiju otrais līmenis," norādīja Grišins.
Katram būtu jāpārliecinās par to, ka ir izvēlēts vecumam atbilstošs plāns ar pēc iespējas zemākajām izmaksām. Tas ir solis numur viens.
Kā otro soli Grišins dēvēja trešo pensiju fonda līmeni. Viņaprāt, ar trešo soli lielākajai daļai krājēju pat pietiek. Pēc Grišina domām, derētu izvēlēties indeksu fondus, kuros ieguldīt piedāvā teju vai katra lielākā banka. Regulāri, piemēram, uzstādot reizi mēnesī automātisko maksājumu un veicot ieguldījumus trešajā pensiju līmenī vai dzīvības apdrošināšanas uzkrājumā, cilvēks negūs nekādu ātru vai strauju peļņu, taču būs droši ieguldījis ilgtermiņā.
"Tas būtu tāds minimālais mājasdarbs. Tā ir higiēna. Būtībā, kad tu izdari šīs higiēnas darbības, viss pārējais jau ir kā bonusiņš. Ja šis ir izdarīts, tad tu jau vari skatīties apkārt un darīt kaut ko papildus," norādīja Grišins.
Uz viena karjeras ceļa
Par savu karjeras attīstību viņš stāstīja: "Būtībā es esmu izbijis investīciju baņķieris, kurš pārtapa par investoru kaut kādā mērā. Tas, ar ko mēs nodarbojamies uzņēmumā, ko es izveidoju jau pirms 15 gadiem, ir ieguldām un aizdodam Baltijas valstu uzņēmumiem. Lielākoties mēs vērtējam tieši aizdevumus un finansējam mazos un vidējos uzņēmumus."
Līdz ar to viņš diezgan labi pārzina vietējo Baltijas valstu uzņēmējdarbības vidi, bet vairāk tieši no aizdevumu skatupunkta.
Interese par investīciju jomu Grišinam parādījās jau sen. "Kad pabeidz skolu, tad savu taciņu nospraud, un tālāk no tās ir diezgan grūti izkāpt. Es sāku uzreiz ar finanšu jomu – konsultēju uzņēmumus, kā pirkt/pārdot biznesu, piesaistīt kapitālu," stāstīja Grišins.
Pēc kāda laika viņam tomēr izdevās nedaudz mainīt savas karjeras virzienu, jo viņš saprata, ka vēlas ne tikai konsultēt citus par to, ko darīt ar naudu, bet arī pats pārvaldīt finanses un veikt ieguldījumus.
"Tad, domājot par to, kas ir labs ieguldījums un slikts ieguldījums lielākoties tādā reģionālajā prizmā, jo Baltijas valstis zināmā mērā ir diezgan izolētas no Rietumu pasaules, no pasaules kopumā, man laika gaitā sāka būvēties secinājumi par to, kas ir labs ieguldījums un kas ir slikts ieguldījums," stāstīja Grišins.
Nonāca līdz aizdevumiem
"Pirmā lieta, ar ko es ieguldījumu jomā sāku, ir pārvaldīt riska kapitālu vai ieguldījumu fondu. Mēs būtībā meklējām jaunus uzņēmumus, kuros ieguldīt naudu, palīdzēt viņiem augt un pārdot tos tālāk nākotnē. Tad man likās, ka pats grūtākais ir atrast uzņēmumus, kuros ieguldīt. Tas bija vēl pirms visiem tehnoloģiju uzņēmumu bumiem, vairāk nekā 20 gadus atpakaļ," viņš atminējās.
Vienlaikus viņam tomēr izdevās atrast veselu virkni uzņēmumu, kuros ieguldīt un kļūt par līdzīpašnieku, bet tad pienāca lielā finanšu krīze.
"Tad likās, ka ieguldīt bija nieks, salīdzinot ar to, kā ir pēc tam palīdzēt viņiem izķepuroties ārā no dažādām situācijām, kā tos pārvaldīt, kā sastrādāties ar pārējiem līdzīpašniekiem. Tad atnāca pats grūtākais posms – kā no tā ieguldījuma tikt ārā. Tas ir tas, par ko sākumā baigi neiedomājas," stāstīja Grišins, paskaidrojot – sanāk tā, ka esi ieguldījis pavisam mazā uzņēmumā, bet beigās tev ir daļas jau vidējā uzņēmumā, kuru pārdot ir diezgan grūti.
"Rezultātā mans personīgais mācību cikls tajā laikā, kad es to visu sāku, mani aizveda līdz aizdevumiem. Tas lika saprast, ka tev ir vienkāršāk nevis kļūt par līdzīpašnieku biznesā, bet vienkārši aizdot, jo tavas attiecības ar uzņēmumu tad ir vienkāršākas, un tev arī ir vienkāršāk plānot savu atdevi," viņš vērtēja.
Vēl viens secinājums, pie kura Grišins nonācis pieredzes ceļā – ka nav tik svarīgi, kur tu ieguldi, bet gan – kad tu ieguldi.
"Jo tas, kur tu esi ekonomiskajā ciklā, ļoti bieži labāk nosaka to, cik veiksmīgs tu būsi kā investors, nevis tas, kur tu beigās ieguldi. Tā ir interesanta nianse," norādīja Grišins.
Privāti investēt sāka pēc 40
Savukārt par privātajām investīcijām Grišins sāka domāt salīdzinoši vēlu. Lai gan pirmos ieguldījumus viņš veica, vēl mācoties universitātē, tas bijis ļoti epizodiski.
"Es tā metodiski sāku domāt par savu uzkrājumu stratēģiju tikai tad, kad man palika 40. Zināmā mērā tā ir viena lieta, ko es, skatoties tagad atpakaļ, nožēloju, ka es to nedarīju daudz agrāk. Patinot atpakaļ, es droši vien gribētu sākt uzreiz un domāt par savu uzkrājumu politiku jau ar pirmo darbu," atzina Grišins.
To, kāpēc privātās investīcijas, būdams finanšu pasaulē visu mūžu, Grišins nolēma veikt tik salīdzinoši vēlu, viņš skaidroja ar to, ka vienlaikus ir arī uzņēmējs.
"Tad, kad tu esi jau saguldījies, tā teikt, all in savā biznesā, un cīnies, un darbojies par to, tad tavam biznesam vajag sasniegt zināmus brieduma gadus, lai vari pacelties ārā un paskatīties – ok, šis ir iegājis savā ritmā, un man vajadzētu paskatīties, kas vēl ir apkārt, lai visas olas nav vienā groziņā," stāstīja Grišins.
Viņš uzsvēra, ka finanšu pasaulē investīcijām un ieguldījumiem ir jāatvēl pietiekami daudz laika, lai tajos iedziļinātos un saprastu, kas kā strādā. Ieguldīšana kaut kur ir jāizvērtē lēnām un ilgstoši, un tas noteikti nav lēmums, ko pieņemt spontāni vienā vakarā pēc darba.
"Gan jau kādam tas arī tā ir strādājis, bet lielākajā daļā gadījumu, man liekas, tas tikai noved pie naudas zaudēšanas. Būtībā aktīva investēšana, individuālu akciju izvēle vai izvērtēšana prasa nenormāli daudz laika, jo iespēja, kurā izpausties, ir bezgalīga," norādīja Grišins.
Mācības guva caur paša pieredzi
Ienākot privātajā investīciju pasaulē, Grišins sāka ar ieguldīšanu individuālajās akcijās, veidojot pats savus novērtējuma modeļus. Tostarp viņš centās ieguldīt Amerikas tirgū un Ķīnā, bet ar laiku saprata, ka tas nav tik vienkārši.
"Nav vienkāršu biznesu. Tagad, kad mēs ikdienā vērtējam, piemēram, kādas kafejnīcas biznesa modeli, mēs saprotam, ka tur vien ir tik daudz nianšu, tik daudz specifisku lietu. Tad, kad tu kādu gadu pastrādā tajā, tad saproti – okej, kafiju bizness Rīgā darbojas šādi. Bet tas, ka es tagad no malas iešu un izanalizēšu kaut kādu Amerikas uzņēmumu, un varēšu prognozēt kaut ko tā nākotnē vai, nedod Dievs, piecus gadus uz priekšu ar saviem ekseļa pieņēmumiem, kad es pat neesmu redzējis ne pašu uzņēmumu, ne tā produktu… Tas ir diezgan absurdi," skaidroja Grišins.
Ar laiku viņš secināja ne tikai to, ka individuāli katra uzņēmuma modeli izprast no attāluma ir teju neiespējami, bet arī to, ka, esot Latvijā, globālas tendences prognozēt, sajust un ieraudzīt ir diezgan sarežģīti.
"Bet man vajadzēja to pamēģināt – uztaisīt savus modelīšus, paskatīties, kā tas viss nestrādā, un cik daudz vienkāršāk būtu bijis gan laika patēriņa, gan beigu beigās arī ienesīguma ziņā vai nu guldīt savā produktā, ko es tiešām saprotu, attiecīgi aizdot uzņēmumiem, vai vienkārši guldīt indeksu fondā," stāstīja Grišins.
Tāpat, gadu gaitā uzkrājot vērā ņemamu pieredzes bagāžu, viņš nonācis pie secinājuma, ka tas, kas konkrētajā mirklī investīciju pasaulē visiem šķiet kā karstais kartupelis un par ko runā pilnīgi visi kā par ideālo peļņas iespēju, visticamāk, ir jāignorē. Jo tad, ja par to jau runā visi, visdrīzāk ir par vēlu tajā investēt.
Otrs svarīgais secinājums – ieguldījumiem jābūt dažādiem gan nozaru, gan ģeogrāfiskajā ziņā.
"Būtībā viena no tādām manām centrālajām līnijām šobrīd ir tāda, ka es cenšos ievērot to, lai mani ieguldījumi sadalās dažādās kategorijās, no kurām viena ar otru ir ne pārāk cieši saistītas. Viena lieta būtu ieguldīt indeksu fondos, lai pārliecinātos, ka tie ieguldījumi ir pa dažādiem reģioniem kaut vai ģeogrāfiski," stāstīja Grišins.
