Uzreiz iedeva dzīvokļa atslēgas
Andra un Kristīnes kopdzīve un kopīgu ģimenes plānu kalšana sākās ļoti strauji. Kristīne spilgti atceras kādu reizi randiņu periodā, kad abi sēdējuši kafejnīcā un garām pagājis mazs bērniņš, kuram Andris palīdzējis nokāpt pa trepēm. Kristīne atminas: "Es toreiz nodomāju – cik forši, tu noteikti būtu labs tētis, turklāt es tev to uzreiz arī pateicu!" Andris savukārt esot atbildējis, ka Kristīne noteikti būtu laba mamma – diezgan "traka" saruna vienam no pirmajiem randiņiem! Kristīnei tas šķitis maģisks mirklis.
Tā viņai esot bijusi pirmā reize, kad vispār iedomājās, ka varētu gribēt bērnus, veidot ģimeni, turklāt tieši ar Andri.
Kad abi sāka satikties, Andris ļoti drīz uzstāja, ka jāsāk dzīvot kopā, uzreiz iedeva Kristīnei sava dzīvokļa atslēgas. Kristīne gan atzīst: "Toreiz es gan vēl spurojos pretī, man tas šķita par ātru, bija pagājuši labi ja divi mēneši. Es vēl sev noīrēju dzīvokli, kuru tu taču arī brauci palīgā iekārtot, bet beigās nepaliku tur nevienu pašu nakti…" Andris iepriekš esot bijis tāds "trakais" – to Kristīnei teikuši arī viņa draugi, braucis ar mocīti sacensībās… Kristīne sākumā nav gribējusi ielaisties: "Tu man likies tāds dauzoņa, nevarēju īsti saprast, kāds esi, bet toreiz, kad garām gāja mazais bērniņš, tavs dauzonīgā puiša tēls manās acīs sašķīda. Redzēju, ka būsi lielisks tētis…" Andris bērnu radīšanu uztvēra kā milzīgu atbildību: "Nebiju iepriekš to iecerējis, bet pienāca laiks, kad sapratu – jānes savs vēstījums tālāk, gribas redzēt bērnus augam."
Abi bija kopā deviņus mēnešus, kad saprata, ka nu jau ļoti vēlas pēcnācēju. "Ja mums kaut kas ienāk prātā, tas ātri materializējas," saka Andris, un Kristīne piebilst: "Jaunajā gadā toreiz ķīniešu laternā ielikām zīmīti, ka nākamo gadu vēlamies sagaidīt jau trijatā, un pēc trim mēnešiem uzzinājām, ka mums būs bērns!"
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio oriģinālpodkāsts "Normāla ģimene" vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Raidierakstu klausies lielākajās straumēšanas vietnēs, kā arī Latvijas Radio mājaslapā un mobilajā lietotnē: https://ej.uz/LR_NormalaGimene
► Kā tapa otrā sezona, lasi šeit.
Nest tālāk dzimtas vārdu un vērtības
Kad piedzima pirmais dēliņš, Kristīne uzreiz "iekāpa savas mammas kurpēs": "Es sajutos tik ļoti piederīga gan viņai, gan citām savas dzimtas sievietēm, kas ir auklējušas un mierinājušas bērnus naktīs, cēlušās, pārdzīvojušas… es ar viņām visām dziļi emocionāli savienojos." Savukārt Andris toreiz secināja: "Bērnā redzu to, kā pats jutos bērnībā – sanāk vēlreiz izdzīvot savu bērnību, bet jau apzinātā stāvoklī; jo tos pirmos gadus jau aizmirstam, taču caur bērniem varam tos atklāt sev no jauna, tajā ir īsta burvība."
Dzimta, dzimtas vārds, dzimtas vērtības – tie ir vārdi, kas nemaz tik bieži neizskan jaunu vecāku sarunās, bet Kristīne un Andris, divu mazu dēliņu vecāki, runā pat par dzimtas turpināšanu un saviem nākotnes mazbērniem. Kristīne norāda: "Es ļoti apzinos, ka puiši nesīs tālāk dzimtas vārdu, dzimtas vērtības. Sieviete ir tā, kas rūpējas par emocionālo un garīgo vidi, bet par vērtībām un to, kādai jābūt ģimenei, ir atbildīgs tēvs, jo viņš ir ģimenes galva, vismaz mūsu gadījumā tu tāds esi. Svarīgi, lai puikām ir stingrs pamats. Vajadzētu jau arī meitiņu–peciņu, bet nekas, no dēliem mums būs vedeklas, tad mazmeitiņas…" Visi parasti smejoties – vai neesat mazliet par jaunu, lai domātu par mazbērniem, bet pāris skaidro – tāpat kā attiecību sākumā domāja par bērniem, tad tagad domā tālāk – par dzīvi ar mazbērniem.
Nepalaist garām mirkļus
Kristīne un Andris spriež, ka daudzus noteikti interesē, kā pāri ar bērniem nonāk līdz domai par mājmācību. "Tagad, pateicoties Covid-19, mājmācība ir kļuvusi ja ne populāra, tad cilvēki vismaz zina, kas tas ir, bet, kad piedzima mūsu dēliņš, es vispār nezināju, ka kaut kas tāds eksistē – likās, ka izglītību var iegūt tikai skolā," atceras Kristīne. Bet Andris piebilst: "Es laikam zaudēju uzticību skolai kā mācību iestādei… Ne jau skolotāji tur vainīgi, bet viss tas kopums – man likās, ka tas ir neiedomājami garlaicīgi." Abiem bija svarīgi, ka ir vienisprātis, jo, kā saka Kristīne, "ir daudzas ģimenes, kur tikai viena pusīte grib mājskolot – tad ir arī daudz diskusiju…"
"Kaut dzirdējuši par mājmācību ir, daudzi nesaprot, kā tas notiek. Domā, ka bērns ir četrās sienās ar to vienu vecāku, kas māca," saka Kristīne. Abi arī sākumā svārstījās, un spiediens no apkārtējiem bija milzīgs – pilnīgi visi esot bijuši neizpratnē, reaģējuši ar neticību. Andris saka: "Bija noriebies arī tas darba princips – sēdi tikai birojā, dauzi pa taustiņiem, projektē mājas, bet pats nepiedalies īsti tajā visā, nedari neko tādu, kur redzams tiešā veidā, kur aiziet enerģija…"
Datora darbs viņu esot "noēdis", gribējās izmainīt vidi. Kad pieteicās bērns, abi nolēma arī aiziet no algota darba.
Pēkšņā atteikšanās no drošības spilvena var šķist pretrunīga, taču abiem par galveno mērķi kļuva redzēt, kā izaug viņu bērni. Kristīne saka: "Es pirms tam strādāju ļoti aizraujošu darbu, man bija interesanti, bet, kad pieteicās dēls, sapratu, ka neesmu gatava sūtīt viņu uz bērnudārzu, jo gribu būt ar viņu kopā, pati piedzīvot viņa pirmos soļus, iemācīt viņam visu jauno." Andris papildina: "Iedomājies, viņš sāk staigāt, tas ir tāds sajūsmas pilns mirklis! Bet, ja tas notiek bērnudārzā, tu atnāc, un auklīte tev saka – viņš staigāt iemācījās pie mums…"
Abi saprata, ka negrib, lai Andris mājās ir tikai vakaros vai ka ar bērnu kopā pavada tikai 10 pirmās tā dzīves dienas, kas ir oficiālais tēvu atvaļinājums. "Varbūt kāds cits pāris tādā veidā izbēg no depresijas?" prāto Andris, taču Kristīne ir pārliecināta: "Par citiem vispār nevaram spriest, runājam tikai par sevi, jo katram ir savi mērķi, savs stāsts, mēs nezinām, kas citiem ir labāk un pareizāk."
Kristīne un Andris vēlējās sākt darīt kaut ko kopīgu un salika savas prasmes kopā, lai izveidotu ģimenes uzņēmumu. "Galvenais tajā bija, ka uzreiz sākām domāt, ko varētu darīt kopā ar bērniem, – uzreiz jau varēja redzēt, cik viņi ir radoši," atceras Andris. Lai gan reizēm šādi sanāk strādāt pat ilgāk un smagāk nekā sešas vai astoņas stundas birojā, tomēr ģimene ir kopā, un bērni kopā ar vecākiem iemācās strādāt, komunicēt ar citiem cilvēkiem. "Tā ir dzīves skola!" saka Kristīne. "Mums nekad nebūs iespējas salīdzināt, kā būtu bijis, ja bērni ietu parastā skolā, bet ticu, ka pieaugot viņiem būs vieglāk un drošāk pieņemt lēmumus – vecākajā dēlā to var redzēt jau tagad."
Dzīve busiņā
Sākumā Kristīne un Andris ar bērniem ļoti daudz ceļoja, brauca līdzi sporta komandām ar savu busiņu un filmēja; tas bija abu kopīgais darbs. "Paši bijām sev priekšnieki," saka Kristīne. Šādus projektus ģimene reizēm uzņemas joprojām, bet pirmā reize bija, kad vecākajam dēlam bija gads un trīs mēneši. "Gribējām ceļot, bet ilgāku laiku. Dzīvojām Jūrmalā, bet šaurā teritorijā ar mazu pagalmu, un ļoti vēlējāmies "paplašināt apvārsni" – un tieši saņēmām piedāvājumu, kas ļāva vienlaikus ceļot un strādāt!" skaidro Kristīne. "Labi, ka nenobijāmies," piebilst Andris. Abi esot dulli un atbalsta viens otra trakās idejas. Bieži šis tas neizdodas, bet par to vispār nepārdzīvo, dzīvo tālāk.
Toreiz bija tikai divas nedēļas, lai pieņemtu lēmumu. Abiem bija busiņš, bet saprata, ka tam jākļūst par mājām, – tajā iemeta matraci, drēbes, pannas un katlus… "Toreiz biju ļoti zaļi domājoša," saka Kristīne. "Esmu vēl aizvien, bet toreiz izmantojām mazgājamos autiņus dēlam, gatavoju biezenīšus mājās, gribēju turpināt visu tāpat, nepāriet uz veikala pamperiem." Taču braukt busiņā ar mazgājamiem pamperiem bērnam, ja nav izlietnes, bija visai ekstrēmi, un abi saprata, ka ir kaut kāda robeža, kad var piekāpties.
Abi ir pārliecināti – arī pavisam mazs bērns daudz gūst no ceļojuma.
"Varbūt neatcerēsies piedzīvoto, bet personība taču veidojas, viņš bija tik atvērts pasaulei, svešiniekiem," atceras Andris. "Ja vecāki izvēlas neņemt ceļojumos līdzi bērnu – jā, ir it kā laiks sev, bet tajā pašā laikā… esat jau šķirti, kad bērns ir dārziņā un vecāki darbā, un tad arī ceļojumā nepaņemt līdzi? Beigās sanāk, ka nemaz varbūt vairs nepazīsti savu bērnu!"
Ko iemācās mājās?
"Busiņa braucienos sapratām, ka spējam iedot bērniem tik interesantu un piepildītu dzīvi, ka būtu sajūta, ka nolaupām viņiem bērnību, ieliekot viņus bērnudārzā," uzskata Kristīne. Taču pirmais jautājums visiem, kas interesējas par mājmācību, ir – bet kā tad ar socializēšanos? Kristīnei šķiet šausmīgs tas priekšstats, ka mājskoloti bērni sēž pie galda ar mammu četrās sienās un netiek nekur ārā. Andris gan piebilst, ka "varbūt tā arī kādam mājskološana notiek."
Lai spētu apmācīt bērnus, Kristīne ir daudz lasījusi. Psiholoģijas un pedagoģijas grāmatās teikts, ka nav jāmāca tikai "plika teorija", bet jāļauj piedzīvot caur sajūtām, emocijām, pieredzi. Tikai tad informācija nogulsnēsies. No savām skolas gaitām Kristīne atceras tieši "pliko teoriju", bet saviem bērniem piedāvā tieši pieredzi – visu izdzīvot un mācīties caur to. "Es vēlos dēliem iemācīt to, ko protu pats, lai viņi man gribētu palīdzēt nākotnē," saka Andris.
Praktiskā izglītošana abiem ir arī par uzticēšanos bērniem – skaidrs, ka viņi radīs nekārtību, bet tas jau ir tas mācību process. "Puišiem patīk gatavot ēst, vakariņas gandrīz vienmēr ir "uz viņiem" jau tagad, septiņu un četru gadu vecumā. Es palīdzu izvēlēties receptes, parādu, kā sagatavot, bet viņi slēdz iekšā plīti, maisa, un, jā, ēdienā reizēm būs olu čaumalas un virtuvē viesulis, bet tā jau ir tā mācīšanās," saka Kristīne. Svarīgi, ka pats sev nebur galvā ainiņu, cik viss būs skaisti, tīri un perfekti, bet saproti – lai bērns iemācītos, citādi nevar. Andris priecājas, ka jaunākajam dēlam patīk paņemt ēvelīti un padarboties, turklāt viņam nemaz ātri neapnīk, kas mūsdienās esot reti. Kristīnei šķiet, ka ātrā fokusa maiņa diemžēl saistīta arī ar skolu – 45 minūtes, un jau nākamais priekšmets.
Kristīne saka: "Jā, mājmācība Latvijā ir oficiāla un legāla, taču vecākiem, kas to izvēlas, jābūt apzinātiem, jāpieiet procesam ar milzu atbildību, jo neviens tavā vietā neizvērtēs, kādi ir panākumi." Mūsdienās informāciju iegūt esot ļoti vienkārši, bet vecākiem jābūt pacietīgiem, jāsaprot, ka bērnam tas viss ir jauns. "Nedrīkst pārspīlēt un piespiest, jādod impulss, lai gribētos iemācīties pašam. Kad mācījāmies rakstīt, sākām rakstīt vēstules – sākumā tev," Kristīne saka Andrim. "Pēc tam sākām rakstīt manai mammai, viņa arī sūtīja vēstules atpakaļ, un tas uzreiz bērniem bija interesanti, gribējās tās izlasīt."
Abi kopā ar bērniem veic arī dažādus mājas darbus. "Mēs strādājam smagu fizisku darbu, ir liela teritorija, ko apkopt, bieži esam noguruši, bet, domājot par bērniem, nekad neteiksim, ak dievs, kā man noriebies strādāt – jo kā tad mēs viņus programmējam… bet mēs arī neslēpjam no bērniem savas emocijas," saka Andris.
Abi neuzskata, ka mājmācība ir vienīgais pareizais ceļš visām ģimenēm. "Mēs nemūžam neteiktu citiem, ka mājmācība – tas ir labi, bet skola – slikti; ir jāsaprot, kas katram der!" saka Kristīne. Viņa gan uzskata, ka "sistēma ir nežēlīga. Esam bijuši tajā, un tā tevi izžmiegs līdz pēdējam." Taču, lai mājskolotu, nepietiek bērnu tikai izņemt no skolas – tas ir komplekss process, jārūpējas arī par ēdienu, piemēram, nevar bērniem dot tikai junk food, ja grib, lai viņi ir adekvāti un nerīko histērijas.
Andris ir pārliecināts, ka nevarētu vairs iekļauties citiem ierastā darba ritmā, un domā, ka noteikti ir daudzi, kas, iespējams, negrib darīt to, ko dara šobrīd: "Ir vērts darīt kaut ar bailīti no tām trakajām idejām, kas pašam rodas, uzņemties kaut ko vairāk…" Bet Kristīne saka: "Dzīve vispār ir traka, kāpēc lai mēs neīstenotu visus savus sapņus… turklāt mēs visu laiku maināmies, neesam šobrīd tādi, kādi bijām iepriekš, un tas tikai tāpēc, ka sakām vairāk "jā", nevis "nē"!"
► ĀTRIE JAUTĀJUMI KRISTĪNEI UN ANDRIM
Kuram ir jābūt galvenajam pelnītājam ģimenē?
Kristīne: Nav svarīgi, kurš tieši pelna, svarīgāk, ka abi saprot, ka nauda ieiet ģimenes kopbudžetā. Ka nav "mana" vai "tava" nauda, bet tiek apmierinātas visu pušu vajadzības. Ideāli, protams, ka abi var dot pienesumu.
Andris: Šim jautājumam nav vienas noteiktas atbildes, jo par materiālo pasauli atbild abi partneri. Labi, ja abi uzņemas atbildību un spēj apvienoties, lai ģimenes materiālo labklājību liktu priekšplānā; abiem vecākiem ir pienākums šāda veida prasmes nodot tālāk bērniem.
Vai ģimenes pienākumi ir jādala vienlīdzīgi vai pēc kādiem citiem kritērijiem?
Kristīne: Manuprāt, tomēr pastāv sieviešu un vīriešu darbi, ja vien lomas nav sadalītas citādāk. Tīri fizioloģiski sievietēm piemīt lielāka empātija rūpēties, gādāt… savukārt vīrietim sargāt, virzīt, bīdīt.
Andris: Kaut kādā mērā pasaulē viss jau ir sadalīts. Sieviete var sniegt to, ko nevar vīrietis, un, ja bērniem ir nepieciešams arī vīrišķais skats uz pasauli, tad abas puses savienojas un veido kopumu.
Kāpēc uz ielas mammas ar bērniem neievēro, bet tētiem ar bērniem uzsmaida un bieži tētus uzslavē?
Kristīne: Pārāk ilgus gadus vīrietis ir ticis veidots tā, lai viņš savu laimi un piepildījumu rastu ārpus ģimenes… Šobrīd laiki mainās un vīrieša nozīme veselīgā ģimenē tiek novērtēta vairāk, tāpēc tīri instinktīvi mēs, sievietes, atmaigstam, kad redzam vīrieti, kurš rūpējas par bērniem, – jo tas apliecina vīrieša spēju būt ne vien spēcīgam, bet arī maigam un gādīgam.
Andris: Sabiedrībā ierasts, ka par bērniem pēc dzemdībām rūpējas mātes, tāpēc, ja pastaigā ar bērniem dodas vai jebkādā citā veidā bērniem laiku velta vīrietis, tad tiek pieņemts, ka vai nu viņš ir atvaļinājumā vai bezdarbnieks, vai devies bērna kopšanas atvaļinājumā, jo viņam ir lielāka alga. Tādēļ arī viņu vairāk ievēro – tas ir kaut kas neredzēts, un, kad to ierauga, viņš saņem komplimentus.
Kāpēc Latvijā visbiežāk sastopamā ģimene ir solo mamma ar bērnu/bērniem?
Kristīne: Tam ir ļoti dažādi faktori, bet galvenokārt tāpēc, ka jau no mazotnes cilvēki tiek mācīti sasniegt individuālos mērķus, veidot dzīvi ārpus ģimenes. Ģimene kā vērtība un vienots "organisms" joprojām nav vērtība Latvijā un citviet pasaulē.
Andris: Daudzi vīrieši, iespējams, ir pārāk vāji un nespēj uzņemties šo milzīgo atbildību un laika ieguldījumu – veltīt sevi ģimenei un bērniem. Tāpat ģimenes struktūras vērtība ir mazinājusies. Kaut kas mūsos ir tik ļoti sadrumstalojies, ka vīrietis ar sievieti bieži nespēj būt reālā kopdzīvē. Un tās ir solo mammas, kas uzņemas tik drastisku atbildību, jo nav jau variantu – trūkst īstu vīriešu, jo ir problēmas ar alkoholu, azartspēlēm, daudz ko citu.
Kāpēc cilvēki bieži ir skeptiski noskaņoti pret mājskološanas ideju?
Kristīne: Nezināšana rada bailes, neuzticību. Ja cilvēki vairāk uzzinātu un izzinātu mājskološanas ideju, tad rastos arī lielāka izpratne un pieņemšana.
Andris: Tāpēc, ka viņi par to neko nezina. Un tie, kas nezina neko par to, kas notiks rīt, ir drīzāk pesimisti, nekā optimisti. Tāpēc arī doma par mājmācību īsti līdz galam nav noformulējusies prātā – ko tas prasa un ko tas dod, tāpēc arī vairāk tiek saskatītas negatīvās, nevis pozitīvās iezīmes.
