Droši vien man sarunas ievadā jāpiesaka arī jūsu amats – Zāļu valsts aģentūras Zāļu drošuma nodaļas vadītāja. Pirms pāris nedēļām, man vadot "Brīvo mikrofonu", piezvanīja viens kungs un teica, viņš nupat ir dzirdējis, ka Ilze Viņķele ir kļuvusi par Zāļu drošuma nodaļas vadītāju. Vai tad viņai ir ķīmiķes izglītība, vai tad viņai ir ārsta izglītība? Es kungam skaidroju, cik nu ātrumā to var, ka es zinu, Ilzei Viņķelei ir izglītība sabiedrības veselības jautājumos. Bet kungam apsolīju, ja es satikšu Ilzi Viņķeli, viņai pavaicāšu, vai viņai ir atbilstoša izglītība un zināšanas, lai vadītu Zāļu drošuma nodaļu. Tad nu man ir šī iespēja jums to pavaicāt.
Paldies par labo jautājumu! Man ir šāda gan izglītība, gan arī profesionālā pieredze, lai es varētu šo nodaļu vadīt. Patiešām darbu es ieguvu, startējot konkursā, pirmoreiz mūžā esmu civildienestā, esmu ierēdne, kandidāte vēl. Sabiedrības veselības izglītība ir visnotaļ atbilstīga maniem tiešajiem darba pienākumiem, jo Zāļu drošuma nodaļa strādā arī ar iedzīvotāju izglītošanu un informēšanu, lai cilvēki spētu atpazīt blaknes vai veselības notikumus, ko izraisa zāles. Teiksim, nevēlamus veselības notikumus, un arī par to ziņot. Tas ir arī darbs ar ārstiem, ar ekspertiem, kuri savukārt iedrošina pacientus ziņot par šādām blaknēm, un tās ir būtībā sabiedrības veselības izglītošanas programmas, kas ir tieši tas, ko es esmu apguvusi.
Bet, ja kāds tagad nevar sazvanīt, piemēram, savu ģimenes ārstu un nolemj zvanīt Ilzei Viņķelei, lai konsultētos, vai galvas sāpju gadījumā lietot tās zāles vai citas, tā laikam īstā adrese nebūs, kam zvanīt?
To neatbildēšu ne es, ne arī manas kolēģes, kas ir farmaceites un ārstes, jo šāda kompetence ir tikai sertificētam ārstam, kas var būt cilvēka ģimenes ārsts. Tāpat ir iespēja izmantot [vienoto ģimenes ārstu] tālruni, kas ir, ja es nemaldos, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta [NMPD] paspārnē, kur var sazvanīt profesionālus, kvalificētus ārstus, kuri var konsultēt pacientu gadījumos, ja ģimenes ārsts nav pieejams.
Tas, protams, ir privāts jautājums, uz to var arī neatbildēt, bet, ņemot vērā visu kovida laiku, jūsu laiku ministres amatā un pēdējos gadus, tiesāšanos, – vai arī pašai ir nācies ķerties pie zālēm? Pirmās man prātā nāk nervu zāles vai miega zāles.
Vai nu tas manu senču radītais ģenētiskais komplekts vai, ej nu zin' Dieviņš vai nedieviņš, man ir…
Vai kuršu ķoniņu saknes.
Vai kuršu ķoniņu dieviņi mani ir patiešām svētījuši ar pagaidām ļoti labu veselību savam vecumam un īpaši bez miega traucējumiem. Pat pie vislielākajiem stresiem tā ir mana apzināta izvēle – gulēt ļoti maz. Šķiet, ka tā diena tad paiet… Tā var pavilkt dienu garāku. Saprotu, ka tas ir nepareizi un tā nedrīkst ieteikt, arī kā sabiedrības veselības speciāliste es nedrīkstētu ieteikt cilvēkiem gulēt četru–piecu stundu miegu, bet miega zāles un, paldies Dievam, antidepresanti nebija vajadzīgi, bet psihoterapija bija vajadzīga gan. To es nevis atzīstu – tas nav nekas tāds, kas būtu īpaši jāslēpj, bet esmu ļoti pateicīga savai terapeitei. Tā man palīdzēja tikt no tās vietas, kurā nav pamata zem kājām, līdz brīdim, kad var sākt atsperties atkal.
Šāda palīdzība bija vajadzīga jau ministres amatā vai pēc tam, kad tas viss beidzās un sākās tiesu darbi?
Ministres amats, vispār ministra darbs, vienalga, vai tas cilvēkam ir bijis sapņu darbs, vai tas tā ir gadījies, nu neatkarīgi no tā, kā cilvēks nokļūst darbā valdībā, lai arī cik viņš būtu pārņemts ar sevi, un mēs esam redzējuši vairākus uz formu, nevis saturu tendētus cilvēkus, jebkurā gadījumā tas darbs nāk ar stresu. Jo tā atbildība, vai tu esi apzinātāks vai mazāk gudrs, vienalga to atbildību nevar nejust. Es arī esmu no tā visa komplekta ļoti stresa noturīga, ar augstām darba spējām un ar tādu īpatnību, ka man tieši stresa apstākļos šķiras lēmumu pieņemšana. Bet tas stress bija pilnīgi citādāks. Tas bija stress, kas ir tā pozitīvā stresa ietvaros, ar ko vēl var tikt galā ar sportiskām aktivitātēm, draugiem, atbalstu, pastaigām dabā ar suni un tā tālāk. Savukārt tas stress, kas nāca pēc kriminālapsūdzības uzrādīšanas, tas bija tajā robežā, kas sāk nogalināt.
Pavisam droši, ka gan pie kovida, gan tiesāšanās stāsta mēs vēl nonāksim, bet raidījuma beigu daļā. Es labāk sākšu ar laiku, kad stresa nebija vai tas bija gluži citādāks. Diez vai, kad Ilzei bija 10 vai 12 gadi, viņa sapņoja par ministres krēslu.
Nē, es nesapņoju.
Es sākšu ar vienu mākslas darbu. Rēzeknes 5. vidusskolas sestās klases skolnieces Ilzes Vidiņas gleznotu zīmējumu "Manas pilsētas ielas vasarā". Šo es atradu žurnālā "Zīlīte" 1985. gada jūlijā. Ilze, vai oriģināls pie jums vēl ir?
Nē, nav.
Tad šī ir vienīgā liecība?
Šī ir vienīgā liecība, jā.
Tad to es jums nodošu, bet, kas ir interesanti, es te tajā zīmējumā pamanīju… Tas ir 1985. gads, un, ko es redzu – vai nu tas ir afišas stabs, vai kas...
Tas ir afišas stabs.
Bet tam apakšā ir auseklītis. Ilze, 1985. gads, kāds auseklītis? Kā cenzūra šo izlaida cauri?
Pirmkārt, varbūt "Zīlīti" necenzēja. Otrkārt, varbūt neieskatījās. Bet, ja jūs jautājat, kā es tajā vecumā un tajos gados to varēju iedomāties, tad man ir jāsaka paldies manai ģimenei, kas arī visdziļākajos padomju laikos… Arī tam, ka mans paps ir bijis ārkārtīgi aktīvs cilvēks, tas laikam iedzimst. Lai gan būdams izsūtītais, tomēr, ārstējot Rēzeknes rajona partijas komitejas priekšsēdētāju, viņš ļoti ieguva viņa uzticību, un papam piedāvāja tiem laikiem priekš izsūtītajiem ārkārtīgi spožu karjeru. Viņš vadīja Rēzeknes un rajona slimnīcas. Neskatoties uz to, mums ģimenē nekad, kā es dzirdu citiem cilvēkiem, arī mana vecuma cilvēkiem, arī latviešiem ir bijis, kad ģimenē nav runāts par izsūtīšanu, mūsu ģimenē tas bija vienmēr līdz detaļām zināms. Mums ar brāli bija stāstīts, un mēs bijām audzināti tajā, ka padomju laiks kādreiz beigsies, ka tas vispār nevar turpināties, ka tam nav ne ekonomiska, ne ideoloģiska pamata. Tas, kas bija grūti, bija grūti dzīvot tādā sava veidā divdabībā, jo, lai arī ģimenē par to atklāti runāja, bija skaidrs, ka par to nedrīkst runāt ne īsti ar draugiem, ne kur nu vēl skolā vai bērnudārzā. Tas, ko es šobrīd ļoti novērtēju, ka mums nav vairs tādas nepieciešamības. Mums un mūsu bērniem vairs nav šis nošķīrums, vismaz ideoloģiskais, ko jūs drīkstat runāt mājās un ko skolā.
Pabeidzot stāstu par šo zīmējumu, es atrodu tā laika periodikā, ka ne viens vien jūsu zīmējums ir publicēts. Ir stāsti arī par to, ka Ilze Vidiņa piedalījusies dažādos konkursos un uzvarējusi, un olimpiādēs. Tā bija tāda liela aizraušanās?
Es esmu absolvējusi Rēzeknes bērnu mākslas skolu. Man bija brīnišķīgs klases audzinātājs, nu jau tai saulē esošais dzejnieks un gleznotājs Antons Kūkojs. Kādu brīdi es ļoti nopietni apsvēru iespēju mācīties mākslas, bet tad, jāsaka, ka es, tāds mājas bērns būdams, nobijos, kad bija jābrauc stāties rozentāļos. Tad es neiestājos, bet daudzas manas bērnības un jaunības atmiņas ir saistītas ar brīnišķīgo republikas olimpiāžu laiku, kad es tiešām bieži braucu uz Rīgu kā Rēzeknes olimpiāžu uzvarētāja. Tad viena no tādām skaistākajām brīvības sajūtām bija mākslas dienas, kas bija Pēterbaznīcā. Tas bija tāds mākslas notikums, kas ir atstājis iespaidu uz visu manu dzīvi.
Iespaidu noteikti ir atstājusi arī uzaugšana Rēzeknē 70.–80. gados. Tādu mazu ieskatu, kāda tolaik bija dzīve vienai latviešu ģimenei Rēzeknē, man palīdzēja gūt arī viens periodikā atrastais raksts. Tās ir "Čikāgas Ziņas", 1989. gada maijs, un tur ir publicēta intervija ar jūsu mammu Mariju Vidiņu. Stāsts ir par to, ka 1989. gada janvārī Minsterē viesojās "Helsinki 86" grupas vadītāja Jura Vidiņa kundze Marija. Sava apciemojuma laikā viņa tikās ar PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienības) pārstāvjiem, Gunāru Meierovicu, un tad šis "Čikāgas Ziņu" žurnālists ir īsi intervējis jūsu mammu. Viņš, piemēram, vaicā: "Vidiņas kundze, zinot jūsu vīra darbību Latvijā, paceļas jautājums, kā jūs un jūsu 17 gadus jaunā meita Ilze dabūjāt atļauju apciemot radus Rietumos?" Tālāk jūsu mamma stāsta par Gorbačova atkusni un tā tālāk, un tad ir jautājums: "Jūs ģimenē audzināt divus bērnus, 17-gadīgu meitu Ilzi un 14-gadīgu dēlu Kasparu, vai jums ir kādas ikdienas problēmas?" Jūsu mamma atbild: "Būtu labāk, ja jūs jautātu, vai vispār mums ir vēl kaut kas cits kā problēmas. Strādāju Rēzeknes pilsētas slimnīcā no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā kā māsa psihonarkoloģiskajā kabinetā, darba laikā man ir pilnīgi neiespējami atstāt slimnīcu. Ar saviem bērniem sazinos un viņus audzinu telefoniski, bet daudzām mātēm telefonu nemaz nav. Pēc darba ir jāiepērk ģimenei pārtika, un tas nozīmē apmeklēt vairākus veikalus. Pēc sešiem vakarā bieži jau, piemēram, maize un piens ir izpirkti. Strādājošās mātes savus mazos bērnus atstāj bērnudārzos, bet lielākā problēma ir, ka trūkst vietas latviski runājošos bērnudārzos. Tad esam spiestas bērnus nodot krievu bērnudārzā." Lūk, tāds mazs ieskats tajā sadzīvē, kāda bija Rēzeknē 80. gados.
Izņemot to, ka maize un piens ir beidzies, tas ne ar ko daudz neatšķiras no strādājošu mammu ikdienas šobrīd. Īpaši, ja mēs runātu par solo vecākiem. Tad, es domāju, tā bilde ir vēl skarbāka. Toreiz, lai vai kā, visi bija salīdzinoši vienādi nabadzīgi un tās iespējas bija mazākas. Es domāju, ka šobrīd, esot solo ģimenē, ir vēl grūtāk, nekā mums toreiz bija. Bet tie stāsti… Jā, mums mamma strādāja psihonarkoloģiskajā kabinetā. Es starp skolām un pēc tam, kad strādāju vidusskolas laikā Rēzeknes slimnīcā par sanitāri, jo domāju, ka, iespējams, ir jāstudē medicīna, es diezgan daudz laika pavadīju pie mammas kabinetā. Iespējams, tas ir arī veidojis manu izpratni par psihiskās veselības un atkarību ārstēšanas ārkārtīgo nozīmi un to, cik vientuļas ir ģimenes un cilvēki, kuriem kāds no tuviniekiem vai viņi paši cieš no tā, jo es uzaugu, redzot tos stāstus. Tie bija laiki, kad vēl, piemēram, cilvēkus ar alkohola atkarību sūtīja uz Olaini uz diviem gadiem, uz tādu kā cietumu. Bija šausmīgi necilvēcīgas tās metodes. Bet, jā, tie stāsti, ka mūs ar brāli krāva ragaviņās, un tad mamma vēl pēc garajām stundām gāja uz mājām tādas patronāžas veikt. Esmu redzējusi arī tos bērnus, kas ir ģimenēs ar atkarībām, kuri ir vieni, nelaimīgi. Bet diemžēl tas ir ļoti līdzīgi arī tagad.
Nu Rēzekne nebija arī tā latviskākā pilsēta. Bērnībā pagalmā jums bija krievu bērni, krievu draugi daudz? Krievu valodu ātri iemācījāties?
Krievu draugi, jā. Krievu valodu arī, jā, protu, cik es sevi atceros, jo tā bija tāda kā darba valoda, spēļu valoda pagalmos. Bija laiki, kad es runāju bez akcenta krieviski, bet nu tas ir prom. Man būtu žēl zaudēt valodu, jo karš beigsies un Krievija būs demokrātiska, un valoda paliks, un tā ir viena valoda, ko es zinu no bērnības. Man negribētos to pazaudēt ideoloģisku apsvērumu dēļ.
Kad jūs pirmoreiz uzzinājāt, ka ir bijuši tādi Ulmaņa laiki? Ka ir tāds sarkanbaltsarkanais karogs?
Tāpat – cik vien es sevi atceros.
"Brīvo Eiropu", "Amerikas Balsi" klausījāties?
Tā, ka līdz tracināšanai atceros to čarkstēšanu un to vecāku nēsāšanos ar to vefiņa radio pa māju, un kušināšanu. Viss tas bija. Mēs paši ar brāli esam palīdzējuši arī jau pārmaiņu laikos žurnālu "Ausekli" drukāt, ar vienu pirkstu rakstāmmašīnai tās kopijas spaidīt. Tā ka, jā, es domāju, ka es esmu laimīga ar to, ka mēs vienmēr esam auguši tādā salīdzinoši brīvā noskaņā.
Mans nākamais stāsts tieši būs no Atmodas gadiem, Atmodas sākuma. 1988. gada aprīlī trimdas izdevumā "Laiks" ir Ivara Žukovska raksts par to, kā varasiestādes pie Brīvības pieminekļa izrīkojās ļoti rupji. "Dakteris Vidiņš atbrauca uz Rīgu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš atbrauca kopā ar savu meitu Ilzi, tā ir sešpadsmitgadīga skolniece, viņi nolika ziedus pie pieminekļa apmēram pulksten 18.35, tad izspraucās cauri cilvēku pūlim uz Ļeņina un Raiņa ielas krustojumu. Tur Vidiņu un Āboliņu saņēma miliči un brutāli, ar varu izlaužot rokas, iebāza mikroautobusā un aizveda. Ilze bija paspējusi paņemt no tēva tīkliņu, kurā bija videokamera, un aizskrēja pa ielu, bet miliči viņu panāca, iebāza "Volgā" un apmēram divas stundas vadāja pa pilsētu, visvisādi draudot. Piedraudēja aizvest uz mazgadīgo noziedznieku koloniju, jo viņa, lūk, klīstot pa ielu. Piedraudēja, ka viņu vadās līdz vēlai naktij un tad aizvedīs uz Ķengaragu, kur esot daudz bandītu, tur viņu tad arī palaidīšot, tur viņu piekaušot un izvarošot, ja viņa neteikšot, kā Vidiņi ir atkļuvuši Rīgā no Rēzeknes. Pēc tādas vadāšanas ap pulksten 10.00 vakarā viņu aizveda uz milicijas iecirkni Ķengaragā, kur ieveda istabā, kurā jau bija viņas tēvs." Jūs šo visu pieredzējāt savām acīm.
Arī ar saviem matiem, varētu tā teikt, jo patiesi, kā Žukovska kungs precīzi aprakstījis, tas stāsts, ka paps iedeva to videokameru, lai… Vai tie bija miliči, vai tie bija VDK (Valsts drošības komitejas) darbinieki, viņi, kā saka, apliecības nerādīja, to es jums nevarēšu komentēt… Es biju laba skrējēja, gargabalniece, Rēzeknes arī kaut kāda tur pusčempione, un es vienkārši skrēju prom cauri parkam, Vērmaņdārzam, un man šķita, ka es esmu atrāvusies. Es tur tā kā līkumoju, un man bija tas plāns doties pie tantes, papa māsas, kas dzīvoja Tērbatas ielā, un tad man šķita, ka esmu atrāvusies, gar Saktas puķu tirgu. Tad tur brauca garām "Volga", un viņi atvēra durvis, un tādi vīri izleca ārā. Tas ir tas, ko es saku par savu spēju orientēties stresa situācijā, jo tad jau nebija nekādas apmācības ārkārtas gadījumiem, bet man šķita, ka pareizākais ir mēģināt pievērst cilvēku uzmanību, un es tai pavasarī vienkārši nogāzos uz ietves un sāku šausmīgi kliegt. Tā, ka man pašai ausis aizkrita ciet, jo es cerēju, ka kāds varbūt pienāks. Man bija gari, kupli, skaisti mati, un tad tie ar netika smādēti, jo patiešām mani ierāva tai "Volgā" iekšā. Bet tas, ko es atceros, ka tās dusmas bija tik šausmīgas, man nebija bail nevienu brīdi. Man likās, es viņiem varētu acis izskrāpēt. Viss šķita tik netaisnīgi, un patiešām viņi braukāja un stāstīja, bet es vienkārši teicu, ka es ar viņiem vispār nerunāšu, un prasīju, kur ir mans paps? Tad, kad mūs aizveda uz to iecirkni, neatceros, kas tas bija par iecirkni, ne es arī Rīgu tik labi zināju, es redzēju, ka tur ir paps, un, kā paps man atstāstīja, es esot kliegusi, ja viņš runās ar tiem miličiem, tad es atteikšos būt viņa meita. Nu tā ļoti dramatiski. Viņi man teica, lai es atdodu to videokameru, un es biju aptinusi to somu ap roku un teicu, tad viņi var raut ar visu roku nost. Vienu vārdu sakot, diezgan tā…
Tie, kas jūs sagrāba, miliči vai čekisti, viņi runāja latviešu valodā?
Latviski runāja.
Mūsu pašu bāleliņi…
Klausoties tagad un lasot kādreiz sociālos tīklos, piemēram, vērtējumus par to, kas krieviem būtu Krievijā tagad jādara, lai cīnītos pret Putina režīmu, man reizēm šķiet, ka es esmu dzīvojusi citā Latvijā padomju laikos. Jo tas, ar kādu patosu cilvēki stāsta, ka pie mums gan ir bijis savādāk, un tad es domāju – Rēzeknē nebija citādāk, Rēzeknē bija tieši tāpat kā tagad Krievijā – neviens nerunāja, neviens neuzstājās, neviens neprotestēja, bija pietiekami pakļāvīgi varai. Tā man šķiet tāda sevis maldināšana – mēģināt iestāstīt, ka mēs esam padomju laikos kā tauta kopumā šeit visi bijuši ārkārtīgi gatavi cīnīties pret okupāciju. Kaut kā tas nebija redzams.
Tālāk vēl viens stāsts no Rēzeknes. 1988. gada 18. novembris. Pirmā reize, kad daudzmaz brīvi var iziet ielās, un ir arī sarkanbaltsarkanais karogs. Mazs citāts no trimdas laikraksta "Brīvā Latvija": "Ziņojums no Rēzeknes. Rēzeknē gājienu rīkoja "Helsinki 86" ar LNNK. Pēc kavēkļiem, ko radīja pilsētas izpildkomiteja, gājiens varēja notikt. Pulksten 18.00 no izpildkomitejas nama, kur agrāk stāvēja Rēzeknes "Māra", kādi 200 cilvēki devās uz kapiem, kur apglabāti brīvības cīnītāji. Tur runāja Aivars Provējs, Ilze Vidiņa un no "Helsinki 86" – Strūbergs. Marija Vidiņa aicināja rīkot piketus pret tagadējo partijas vadību, pret viņu nedemokrātisko rīcību. Tālāk sekoja aizlūgums baznīcā. Viss pasākums beidzās labi, nekādu provokāciju nebija." Tā bija tāda viena no pirmajām reizēm, kad jau varēja nebaidīties?
Tad jau bija droši, jā, tie bija salīdzinoši droši laiki.
Te mēs redzam, ka arī jūsu vecāki, jūsu mamma un tētis, visās šajās aktivitātēs ārpus saviem darba pienākumiem veltīja diezgan daudz laika.
Jā. Tad, kad paps bija pieņēmis lēmumu iestāties "Helsinki 86" grupā, viņš ļoti tālredzīgi nebija ar ģimeni konsultējies, pieļauju, mēģinot izvairīties no mammas aicinājumiem būt racionālam un apzināties, ko tas ģimenei var nozīmēt. Bet beigās visi bija vienoti. Mamma arī ļoti atbalstīja tēva politiskās aktivitātes.
Jūsu mammas vairs šobrīd nav starp mums, bet es atradu vienu stāstu no 90. gadiem, kur jūsu tētis Juris raksturo tos 80. gadus un arī jūsu mammas raksturu. Te ir viens citāts. Tas apakšvirsraksts ir "Dumpīgā Marija". Jūsu tēta stāsts: "Es jums vienu gadījumu pastāstīšu. Tas bija 1987. gadā. Man jau bija tieši sakari ar "Helsinki 86". Ap Jauno gadu vienā vēlā vakarā atnāk galīgi piedzērušies družiņiki un milicis Sedovs. Ienāk un momentāli lien virsū. Esot atnākuši pārbaudīt, kā es medību ieročus turu. Marija uzreiz šiem – kas jums te vajadzīgs, ar kādām tiesībām jūs te nākat? Burtiski izdzina ārā gan to družiņiku, gan milici ar visiem pagoniem. Man pat tā savādi kļuva. Tad jau viņa ne no vella nebaidās." Tāds ir jūsu tēva stāsts par jūsu mammu.
Nu, es esmu izspļauta savu vecāku meita, un es esmu lepna par to.
Ilze, sarunas turpinājumā palūkosimies vairākus arhīva fragmentus. Pamatā no Latvijas Televīzijas, no "Panorāmas" arhīva. Kad ierakstīju jūsu vārdu meklētājā, parādījās 483 sižeti. Tas ir turklāt pa visai īsu laika posmu – kopš 2010. gada, kad jūs aktīvāk sākāt darboties politikā.
Tas jau gandrīz vai pēc spama izskatās. (smejas)
No šiem gandrīz 500 sižetiem pāris esmu atlasījis, kas raksturo gan jūsu laiku politikā, gan pašu politisko vidi. 2010. gadā Ilze Viņķele startē 10. Saeimas vēlēšanās no "Vienotības", un jūs piedalāties arī pirmsvēlēšanu debatēs Latvijas Televīzijā. Tās ir debates par labklājības jautājumiem, ir kandidāti no dažādām partijām, izskan arī dažādi brīnumi. Debašu noslēgumā publicētajā telefonaptaujā skatītāji jūs ierindojuši otrajā vietā, bet pirmajā – Ainars Baštiks. Šo vērojot, jāsecina, ka politiķa karjera ir kā amerikāņu kalniņi. Tu vari būt reitinga augšgalā, bet tu vari arī ļoti pamatīgi krist uz leju. Šīs savā ziņā laikam jums arī bija kā ugunskristības. Vai tas laiks ir prātā?
Tas laiks saistās ar tādu pārsteigumu, ka es pēkšņi nonācu… Nu, ne gluži pēkšņi, jo man šķiet, ka mana tā politiskā karjera ir bijusi, cik nu tā var būt, harmoniska, proti, kā es mēdzu teikt – no puķu meitenes. Tu izej visu to ceļu – tu sāc kā asistents, kā palīgs, mācies, vēro, skaties un arī audzē to savu profesionālo kapacitāti un zināšanas, un tad tu nāc ar idejām, un vai nu tevi vēlētājs pamana, vai ne. Man tas bija jocīgi, ka es esmu tādā kā pieaugušo grupā ar lielajiem vārdiem – Sandru Kalnieti, Ģirtu Valdi Kristovski, Robertu Zīli un tā tālāk. Arī ar skaidru apziņu, ka mans stils jeb mana būtība politikā būs tāda, kāda es arī esmu jebkur citur. Es nemelošu. Es neteikšu lietas, kas ir tīkamas tikai tādēļ, lai noskaņotu [vēlētājus] pret sevi. Es teikšu skarbo patiesību, ja tas būs nepieciešams, un es nebūšu populiste. Tas ir bijis… Man pašai šķiet, ka es to savu apņemšanos politikā, lai ko tas ir beigās maksājis, esmu spējusi noturēt.
Dosimies pāris gadus uz priekšu. 2014. gads. Es nedaudz gribu ielūkoties tajā, kas tolaik notiek jūsu partijā "Vienotība", kurā gluži tāda vienotība nevalda. 2014. gads, ir "Vienotības" kongress, un redzu, ka tolaik Sandra Kalniete publiski žurnālistiem saka, ka "partijā arvien noteiktāk iezīmējas oficiālā jeb pareizā līnija, un tos, kuri atsevišķos jautājumos domā citādāk, mēģina apklusināt. Ja šie cilvēki neliekas mierā, tad konservatīvākais spārns lielā vienprātībā tos pastumj malā. Liberāldemokrātisko cilvēku aktīva izstumšana "Vienotībā" nav tālredzīga, turklāt tā aizbiedē modernāk noskaņotos vēlētājus. "Vienotībai" kļūstot arvien konservatīvākai, mazinās cerības piesaistīt jaunās paaudzes cilvēkus." Te ir stāsts arī par jūsu attiecībām ar Solvitu Āboltiņu, ar Inu Druvieti un vēl virkni cilvēku. Vēl pāris gadus vēlāk, 2016. gadā, nonāk jau pat līdz jautājumam par jūsu un Lolitas Čigānes izslēgšanu. Bet tās konflikta pagales diezgan deg jau arī 2014. gadā.
"Vienotība" bija, manuprāt, ārkārtīgi daudzsološa un ar lielu potenciālu apveltīta politiska partija tajā laikā, kurā tā bija kā tāda demokrātiska un pietiekami plaša platforma aktīviem politikā esošiem cilvēkiem ar ideoloģiju no tādas mēreni konservatīvas līdz mēreni liberālai. Tas bija "Vienotības" spēks. Bet to dažādu apsvērumu un apstākļu dēļ, arī diezgan daudz personisku un spēcīgu personību ambīciju dēļ neizdevās ne vien attīstīt, bet arī nosargāt. Kādā brīdī man un domubiedriem šķita, ka tāda partijas privatizācija nav gluži tas, uz ko mēs esam nākuši, un mums ir tieši tādas pašas tiesības kā vecbiedriem mēģināt argumentēti savu pozīciju pārstāvēt.
Te mēs nonākam līdz 2016. gada 15. februārim. Notiek "Vienotības" valdes sēde, un ir jautājums, vai divas 12. Saeimas deputātes – Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni – izslēgt no valdes. Arī Solvita Āboltiņa piedalās šajā sēdē. "Panorāmas" sižetā dzirdam gan jūsu vērtējumu, gan Solvitas Āboltiņas, un nu te var just, ka gruzd pamatīgi. Vai tiešām tā bija, ka, ja Solvita Āboltiņa ienāk kabinetā, tad gluži tā kā tad, kad prezidents ienāk, vajadzēja piecelties?
Domes sēdēs tas bija. Jā, tur skaitīja dzeju un teica – godināsim pieceļoties. Bet nu kaut kad jau tas ir jāstāsta, jo man šķiet, ka to ir labi zināt plašāk nekā tikai iesaistītajiem, jo tā ir sava veida mācība par to, kā organizācija var izvirst. Jā, bija situācija, kurā pēc "Maximas" traģēdijas, pēc šī lielveikala sabrukšanas, Valdis Dombrovskis atkāpās, un ar metodi, kas varētu būt nekaitīgāks un manipulējamāks premjera kandidāts, tika izraudzīta Laimdota Straujuma un ieņemta atpakaļ valdībā Zaļo un Zemnieku savienības pārstāve. Tā bija auksti izkalkulēta, skaidra spēle ar mērķi vismaz pamēģināt Solvitai Āboltiņai iegūt prezidenta nomināciju. Viņa spēlēja meistarīgi, un viņa ir, jāsaka, granddāma. Lai kā mums atšķirtos viedokļi par vērtībām un stilu, es noceļu cepuri viņas priekšā, jo šobrīd Latvijas politikā nav tāda mēroga spēlētāju, un es nezinu, kad vēl būs. Viņa kā granddāma bija sev to spēli salikusi. Bet man šķita tā motivācija… Varbūt pretvalstiska būtu nedaudz par skaļu teikts, bet ambicioza un… Zinot, ka tur bija gatavība maksāt gandrīz jebkuru cenu, lai tikai pamēģinātu šo kombināciju izspēlēt, tas noteikti nebija valsts interesēs. Jo tās robežas un tā gatavība maksāt jebkuru cenu var būt tik augsta, ka šis vairs to ieguvumu un zaudējumu balansu neiztur. Mums bija ļoti atklāta saruna ar Solvitu Āboltiņu, kurā viņa arī izstāstīja, ka viņai ir tāds mērķis, ka viņa uzskata, ka tā ir viņas pēdējā iespēja uzspēlēt lielo spēli. Tad, kad es saviem kolēģiem to Saeimā atstāstīju, kas mēs tur bijām, kā mūs tur sauca – sešinieks, tad Andrejs Judins man toreiz teica, ka viņš nekad nav mani pieķēris melojot, bet viņam īsti neticas, ka tāda saruna mums ir varējusi būt. Tad es teicu, ka mums ir jāiet visiem kopā pie Solvitas, un es Solvitai arī teicu, ka neesmu savu kolēģu īpašniece – vai nu tu izstāsti viņiem pašiem savus apsvērumus, vai ne. Tad pēc tam kolēģi, kad mēs bijām jau kopā tajā sarunā, un arī Andrejs teica – piedod, ka es tev neticēju. Tad jau tur nav kompromisa iespējas pie šāda spēles izklājuma. Jā, laikam vēsture ar vēl lielāku distanci tikai parādīs, vai tā aktīvā iestāšanās un viena cilvēka politisko ambīciju apmierināšana par tādu cenu, kas nav samērīga, ir bijis pareizs lēmums vai ne.
Vēl, Ilze, mēs šodien sarunā, protams, nevaram nerunāt par kovida laiku. 2019. gada 23. janvārī, tas ir vēl gads pirms kovida, jūs apstiprina veselības ministres amatā. Es skatos, ka tas pirmais gads no publikas viedokļa ir vairāk tādu pozitīvu ziņu gads. Tur ir atbalsts jaunajiem mediķiem, bērniem vairs neliks sudraba plombas zobos, Onkoloģijas centrā jaunas uzņemšanas telpas, zaļais koridors vēža pacientiem, uzlabojumi mamogrāfijas izmeklējumos, beidzot arī psihiskās veselības jautājumu aktualizēšana, un tad pienāk 2020. gada pavasaris un pirmās ziņas no Ķīnas par šo jauno vīrusu. Turpmāko gadu laikā atrodami simtiem stāstu "Panorāmā" par vakcīnām un visu citu, un par to noteikti varētu sarakstīt ne vienu vien grāmatu. Es izvēlējos tādu apļa kompozīciju. Paņēmu pašu pirmo sižetu, kurā jūs pirmo reizi nākat sabiedrības priekšā un stāstāt, ka tāds kovids ir, un pēdējo sižetu, kas ir jūsu tiesāšana par šo kovidu. Viss sākās ar premjera [Krišjāņa] Kariņa aicinājumu – mazgāsim rokas, un noskaņojums, kā redzams sižetā, bija visnotaļ mierīgs. Arī jūs norādāt, ka lielam satraukumam nav pamata. Kā mēs zinām, drīz vien šie mierinājuma vārdi beidzās.
Pasaule sabruka. Jā, te mēs redzam, kādās ilūzijās vai nezināšanā mēs bijām, jo tur nu gan šī bija situācija, kurā neviens nezināja. Nu neviens nezināja sākumā vispār, kā tas vīruss izplatās, bet pēc tam ar ārkārtīgu sniega bumbas ātrumu tas viss aizvēlās un, jā, nokļuva tur, kur nokļuva.
Trīs teikumos, ja būtu paškritiski jāpaskatās uz to kovida gadu, kas būtu tas, kur jūs teiktu, ka tagad jūs darītu savādāk?
Skolas netaisītu ciet, tas būtu viens. Nu mēģinātu pārliecināt kolēģus epidemiologus vai darītu to kaut kā citādāk, jo tā ietekme, ko mēs redzam tieši uz bērniem un jauniešiem, un studentiem… Par to mēs vēl, es nezinu – kā, bet maksāsim bargu cenu.
Būtu daudz cietāka un nepiekāpīgāka, nekavējoties jūgt kopā epidemioloģiskos pasākumus ar finansiālā atbalsta pasākumiem cilvēkiem, jo, nu, tas arī... Bet tas gan bija uzreiz skaidrs, tur bija ideoloģiskas atšķirības. Ja valdība ir pārsvarā no turīgiem cilvēkiem, kas var kaut vai gadu bunkurā dzīvot un nepieredzēt trūkumu, tad tā spēja būt empātiskiem un saprast [ir maza], ka šis ir ļoti mazs cilvēku slānis Latvijā, kuri var tā izdzīvot, un, ja mēs aizliedzam viņiem strādāt, mums ir varbūt pat dienu iepriekš jau jāspēj piedāvāt adekvātu finansiālu kompensāciju. Un trešais…
Nu par tiem diviem jau tad man bija skaidrība, ka vajag tā darīt, bet tur kaut kādu apsvērumu pēc es ne tik aktīvi par to uzstāju. Bet trešais, ko es mainītu ar šīs dienas informāciju, kas tobrīd nebija pieejama, protams, būtu par vakcīnu iepirkumu un uz kuru vakcīnu likt.
Ko jūs darītu savādāk ar šīs dienas skatu?
Nu, ar šīs dienas skatu, kad mēs zinām, ka "Moderna" un "Pfizer" ir labākas vakcīnas, tad ar šīs dienas skatu pirmajā pasūtījumā sūtītu vairāk nevis "AstraZeneca", bet "Moderna" un "Pfizer".
Bet, kā es teicu, lai būtu šajā kovida stāstā apļa kompozīcija, jāpiemin arī, ar ko tas viss jums beidzās, un beidzās ar stāšanos tiesas priekšā. 2023. gada 19. jūnija "Panorāmas" sižetā stāsts par to, ka tiek uzklausīts pēdējais liecinieks tiesvedībā, kurā par bezdarbību vakcīnu pasūtīšanā apsūdzēta bijusī veselības ministre. Kā pēdējais no lieciniekiem ierodas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Viņš tiesai norāda, ka līdz galam neizprot apsūdzību, jo Ilze Viņķele jau esot atbildējusi par savu darbību, zaudējot amatu. Vēlāk, jau 2024. gada pavasarī, Rīgas pilsētas tiesa pilnībā attaisno par valsts amatpersonas bezdarbību apsūdzēto bijušo ministri Ilzi Viņķeli. Raugoties šo tiesvedības procesu un redzot premjeru Krišjāni Kariņu, vai šis ir tas gadījums, par kuru es raidījuma ievadā minēju jūsu teikto, ka esat politikā pieredzējusi gļēvu vīrieša rīcību?
Šis ir viens no spilgtākajiem. Bet, runājot par apļveida kompozīciju, nu, tā karma dara savus brīnumdarbus.
Karma lido, ja?
Tā apļveida kompozīcija ir ne vien man, bet arī diviem šajā sižetā pieminētajiem varoņiem – Kariņam un [Jānim] Patmalniekam. Redzēs, kā viņu apļa kompozīcija beigsies.
Skaidrs, ka tas, uz ko jūs tēlaini norādījāt, ir lidojumu stāsts. Kad pirmoreiz informācija parādījās par Kariņa lidojumiem, vai jūs pie sevis nodomājāt par to bumerangu un kā tas dzīvē notiek? Vai bija tāda kā atriebības sajūta?
Nav. Brīžos, kad tāpat ir ļoti grūti, varu no pieredzes teikt, ka atriebības vai tāda dusmu uzturēšana atņem jau tāpat maz esošos spēkus. To lepnību var atļauties, manuprāt, tikai tad, ja tu esi salīdzinoši labā situācijā. Bet, dzirdot to stāstu par Kariņa lidojumiem, nu, vienkārši… Tur ir tas, ka es jau teicu, es zināju, bet arī… tu esi aizšauts, aizšauta tāda, vienalga, vista vai putns, varbūt kāds drusciņ cēlāks – aizšauta žubīte, teiksim tā. Nu ko es varu daudz kladzināt un teikt, un stāstīt cilvēkiem, kāds Krišjānis Kariņš kā cilvēks un kā politiķis patiesībā ir? Nu tas tā arī ir – kas klausīsies, tas tā diezgan nožēlojami izklausās. Bet pats fakts, un kādēļ Krišjānis Kariņš pieminēja, ka viņš nesaprot, kāpēc mani tiesā? Tāpēc, ka viņš ļoti labi apzinājās, ka es varēju liecināt citādi. Es varēju darīt tā, kā viņš ir darījis visas savas politiskās karjeras laikā – tu pastājies malā un pasaki – pag, pag, es taču neko nezinu. Nu kā – valsts sekretārs, [Jurijs] Perevoščikovs, vienalga, Svens Henkuzens, Jānis Citskovskis. Sauciet, ņemiet katalogu un sauciet visus, kas ir bijuši vainīgi, kopā ar šo cilvēku strādājot, kur beigās izrādās, ka viņš vakar piedzimis un pēkšņi netīšām šeit piedalījies. Tā ir cilvēka izvēle – vai tu met zem tanka tos, kuri ar tevi tai smagajā brīdī bijuši. Iespējams, ja es būtu liecinājusi citādāk un domājusi, ka es tagad sākšu novelt vainu uz valsts sekretāru vai saviem kolēģiem, iespējams, es nebūtu apsūdzēta. Bet vai es varētu pati ar sevi pēc tam dzīvot – visdrīzāk nē.
Vēl pavisam īsi – ja jūs kādreiz rakstīsiet savus politiskos memuārus, tajos noteikti būs arī epizodes par Krišjāni Kariņu un jūsu sadarbību kā starp premjeru un ministri. Vai ir tāda viena spilgta epizode, par kuru jūs šodien arī ar mums varētu padalīties, kas varbūt raksturo vispār tās jūsu attiecības, kādas kovida laikā bija, kas varbūt vēl nav publiski izskanējusi?
Jā, ir vistrakākais kovida laiks, trūkst masku. NMPD Liene Cipule ir atnākusi uz ministriju un pateikusi, ka viņa netiek galā ar to pienākumu un nevar sagādāt rezerves Latvijas slimnīcām. Edgars Labsvīrs uzņemas tādu kā pašnāvniecisku misiju mēģināt sadzenāt pa pasauli maskas. Mēs nolemjam, ka ar maskām apgādās arī privāti praktizējošos ārstus, jo šajā gadījumā nav jāšķiro, bet, protams, ka vispirms slimnīcas. Un Krišjānis Kariņš arī klapato par to, lai viņa kundzei būtu maskas viņas privātpraksē, bet Nacionālajam veselības dienestam (NVD) nevedās tik ātri, jo nevar tās maskas atmuitot, tur trūkst kaut kādu sertifikātu un vēl kaut kā. Un tad viņš katru dienu, mums katru dienu pusi dienas kopā ir sapulces, un tad vēl vakarā tādā mazā formātā vai nu mēs divatā, vai ar to pašu Citskovska kungu kopā pārrunājam katru dienu dienas aktualitātes. Un viņš man visu laiku prasa, nu kur tās maskas, kur tās maskas, nu kad tai sievai tās maskas…
Kariņš prasa…?
Kariņš prasa, un tad mums ir kārtējā sapulce no rīta, jo mēs strādājām klātienē Veselības ministrijā, un mēs faktiski neizgājām no turienes – tas kodols, kas mēs bijām kādi astoņi cilvēki, un zvana premjers, un viņam vēl balss trīc, un saka: mana sieva atkal ir zvanījusi uz NVD un viņai nav varēts iedot maskas. Un tad …. kādēļ – patiešām tā, ka tagad tā balss trīc dusmās, viņš knapi var parunāt… "Un tad man ir tev jautājums, kādēļ es esmu premjers, ja es pat to nevaru nokārtot?". Uz ko es atbildēju – uz šo jautājumu tu vari atbildēt sev tikai pats, un kāds ir tavs priekšlikums? Vai tu gribētu, lai mēs uztaisām NVD vienu nodaļu vai kādu speciālu cilvēku, kas apkalpos tavas kundzes privātpraksi? Tā kā tas ir viens, manuprāt, piemērs, kas atspoguļo, kur kurš stāv un tās vērtību sistēmas. Es saprotu – ģimene ir ļoti svarīga, un ir skaidrs, ka arī mediķiem kovida laikā ir jārūpējas arī par savu drošību. Bet, nu mīļie draugi, tie mērogi…
Sarunu beigsim ar šo kovida stāstu, bet beigsim uz tādas muzikālas nots. 8. maijā notiek tāds karantīnas disko, bet arī pats šis disko ar skandāla pieskaņu, jo tajā izskan viena dziesma ar burtu f, sabiedriskajā radio nevarēsim to dziesmu atskaņot…
Bet tā dziesma ir brīnišķīga.
Dziesma brīnišķīga, bet nevarēsim to atskaņot, tāpat kā nevarēsim parādīt tur to pirkstu, ko jūs tur parādījāt, jo arī tad mēs tādā pašā skandālā iekļūtu kā jūs toreiz.
Bet jūs nevarat to pirkstu parādīt, jums būtu speciāli jātaisa stopkadrs. Tādēļ, ka tas pirksts bija kā...
Tas bija kaut kāds zibsnis?
Tas bija tā kā zibsnis, tā meitene ir Sofija Takere, es iesaku, tā dziesma brīnišķīga, un viņa dziedāja par to, kā, es domāju, jutās visa pasaule tai brīdī, tai kovidā, un tā nu dejojot… Bet turpmāk, es domāju, man ir baigā mācība, ja iet uz dejām, lai kādu neaizvainotu, ir jāvelk dūraiņi.
