Vēsturiskā pierobežas pozīcija bijusi vienmēr
Ričards ir uzaudzis galvaspilsētā, bet viņa senču saknes dziļi sakņojas Ludzas novadā jeb pašā Latvijas-Krievijas pierobežā. "Baba Ernestīne, mammas mamma, ir no Ņukšiem. Tur es principā esmu braucis katru vasaru bērnībā. Dzīvojies. Mamma joprojām uztur arī savu latgalisko identitāti."
Arī pats Ričards vien nedaudz pāri divdesmit gadu vecumā, šobrīd studējot vecākajā un vienā no prestižākajām universitātēm, ir pievērsies savām saknēm. "Kad biju mazāks, es atceros to, ka mamma gribēja, lai es runāju latgaliski, bet es kaut kā stūrgalvīgi izvairījos no tā.
Un varbūt tagad tā Latgales pētniecība vai interese par Latgali ir kā atbilde tai nevēlēšanai iepriekš kaut kā saistīt sevi ar Latgali."
Šobrīd Ričards latgaliešu valodu sauc par svarīgāko latgaliskās identitātes aspektu. Bet uz pierobežu viņš skatās kā uz īpašu reģionu, pēta salīdzinošo literatūru, impērijas un pēcpadomju robežas.
Jau kopš vidusskolas Ričardu interesē vēsture, īpaši 20. gadsimta vēsture, kurā joprojām ir gana daudz baltu plankumu, par kuriem cilvēki neraksta. Šobrīd Ričards gatavo rakstu, ko cer drīzumā publicēt, par Latgales kultūras nedēļu 1958. gadā, kas bija lielākais latgaliešu kultūras pasākums Latvijā pēckara gados. "Un par Latgales identitāti, kura tiek mobilizēta kaut kādos politiskos nolūkos."
Šī kultūras nedēļa reāli nebija par Latgales identitāti, bet gan par tādu politisku gājienu, saka Ričards. Viņš uzskata – Latgale iespiestā pozīcijā bijusi jau gadsimtiem ilgi. "Ne tikai varbūt tagad, kā mēs domājam, par pierobežu starp Krieviju un Latviju, bet arī varbūt pagātnē, kad mēs runājam par Padomju Savienību, par Padomju Savienības rietumu robežu, kas ir robeža starp impēriju un impērijas citu daļu. Kāda ir Latgales loma kā, pieņemsim, poļu-lietuviešu lielvalsts ziemeļu pierobežai.
Tā vēsturiskā pierobežas pozīcija vienmēr ir bijusi, un, man liekas, tas tāds vēsturisks fakts, kas vienmēr jāņem vērā, pētot Latgali."
Latgale vienmēr kā iekšēji citādais
Ričards ir jauns pētnieks, kas arī savu nākotni saista ar pētniecību. Šobrīd viņam tuvāka ir postkoloniālisma teorija, caur kuru viņš skata arī Latgales identitātes jautājumu, Latgales vietu un lomu mūsdienu Latvijā, Latgales kā pierobežas stāvokli.
"Un es saprotu to, ka šī te ideja par to, ka starp Latviju un Latgali arī ir kaut kādā ziņā šīs koloniālās attiecības, varbūt ir nepierasta un jauna, jo parasti mēs skatāmies koloniālismu tieši varbūt Latvijas un Padomju Savienības kontekstā. Ka Latvija ir bijusi tā valsts, kuru kolonizēja Padomju Savienība, tāpat kā Latviju kolonizēja Krievijas impērija un tā tālāk. Bet tajā ziņā, ka mēs bieži aizmirstam ieskatīties, kas mums notiek iekšpus valstī, ka joprojām eksistē diezgan liela nevienlīdzība."
Ričards saka – aiz tās nevienlīdzības arī slēpjas tas, kā mēs citādi runājam par mūsu citādo, par latgaliski citādo, par to, ko mēs paši esam izveidojuši par citādo.
"Un tas nav kaut kāds varbūt jaunums, par ko es rakstu. Par to ir rakstījuši arī iepriekš pētnieki, piemēram, Deniss Hanovs par to ir rakstījis, ka, pieņemsim, Ulmaņa laikā, kad Kārlis Ulmanis veica šo latviskošanas politiku gan ekonomiski, gan politiski, bet arī kultūras ziņā, ka tas bija moments, kurā Latgale beidzot atgriezās šajā te pilnajā Latvijas valsts ķermenī. Un ka šis bija vienmēr tas iekšēji citādais, un Ulmaņa politika to padarīja par tādu Latvijas pēdējo reģionu. Latvija ir spēcīga, ja Latgale ir spēcīga Latvijā. Bet Latgalei jābūt latviskai, Latgale nevar kaut kā ar kultūras autonomiju vai arī valodu izcelties. Visam bija jābūt homogēni. Bet, kā arī Hanovs raksta, šis Ulmaņlaiku veids varbūt kā mēs iztēlojāmies Latgali arī ir pārnests uz mūsdienām."
Ričards saka – tas brīdis izveidoja ļoti stabilu veidu, kā mēs iedomājamies un kā mēs domājam par Latgali, ka iztēlojamies Latgali kā reģionu, kurš vienmēr mums jātur aizdomās par kaut ko, reģionu, kurš ir citāds, jo tas ir tas reģions, kurš mums ir jālatvisko. "Latgale ir tas reģions, ko īpaši izdalām, kurš ir jālatvisko."
Turam aizdomās cilvēkus
"Tagad, kad es to vairāk pats sev esmu pieņēmis un varbūt arī cenšos par to citiem stāstīt, man liekas, ka tā attieksme lēnām mainās, bet, lai gan ir ļoti grūti pateikt, vai vispār Rīgā tā attieksme ir kaut kā izmainījusies, jo tas parasti iznāk ārā kaut kādās konkrētās situācijās, kad, pieņemsim, tu pasaki kādam, ka esi latgalietis, un tad sākas jautājumi – no kura ciema tu esi, vai arī, kā tur Latgalē ir – vai tur tiešām visi ir krievi, kā tas ir dzīvot uz robežas, jo tā ir tā kā bīstama vieta."
Ričards atzīst – mūsdienās Latgales un pierobežas traktējumam nāk klāt arī šis bīstamības apzīmējums. To vairāk vai mazāk kultivē mediji un tas ir veidojis to stabilo iespaidu par Latgali. "Ka Latgale ir pierobeža un sevišķi pēc 2014. gada pierobežu mēs traktējam kā bīstamu. Un šī bīstamība atkal parādās tajā, kā mēs runājam par Latgali, un tas, ka mēs turam aizdomās cilvēkus. Pierobeža ir slēgtā zona."
Pašam Ričardam nešķiet, ka bīstamība reāli eksistē, bet šī bīstamība ir daļa no tā veida, kā tiek runāts par Latgali.
Pirmais Latgales latviešu kongress iedibina Latvijas kā vienotas valsts ideju, un Latvija kā neatkarīga valsts nevarēja izveidoties bez Latgales. "Tātad Latgale vienmēr ir bijusi svarīga daļa latviešu identitātē. Bet tajā brīdī, kad mēs uztveram Latgali par tādu neatņemamu identitātes sastāvdaļu, bet turpinām runāt par Latgali kā neattīstītu, citādu, mēs atkal nonākam kaut kādā paradoksā, ka, lai gan šī daļa mums ir svarīga, mēs no viņas kaut kā atgrūžamies, atgrūžam kā tādu transplantātu."
Un, Ričardaprāt, runājot par Latgali kā par citādu, un arī komentāros internetā šāda veida retoriku turpinot, mēs šo citādo padarām par realitāti. "Tā citādība rodas no tādiem runas aktiem, citējot filozofu Ostinu, kurus, visu laiku runājot, mēs padarām par realitāti."
Mazās balsis literatūrā
Lai arī 2018. gadā priekšvēlēšanu laikā vēl būdams vidusskolēns Ričards bija izveidojis saviem vienaudžiem domātu platformu, kas skaidro vēlēšanu sistēmu, tagad viņš tomēr politiku sauc par virspusēju skatījumu tām problēmām, kuras eksistē. Tāpēc studēt viņš izvēlējies literatūru.
"Literatūra man liekas bieži ir vieta, kur parādās šīs mazās balsis – šīs balsis, kuras bieži mēs nedzirdam, balsis, kuras mēs ignorējam. Mēs varam redzēt, kā tās balsis runā ar mums dzejā, prozā, teātrī, mākslā. Tas ir unikāls izteiksmes līdzeklis, kā mēs varam pietuvināties tam, kas ir sirdī un prātā tiem cilvēkiem, kuru vēstures mēs gribam ierakstīt iekšā vēsturē. Ja vēsture tā abstrakti ļauj skatīties uz šīm dzīvēm, literatūra mums ļauj pietuvināties šiem cilvēkiem. Un tas cilvēciskais ir tomēr svarīgāks."
Ričards pēta, kā citi autori arī citās pasaules vietās skatās uz pierobežu.
"Tās pierobežas pieredzes kaut kādā ziņā arī ir līdzīgas, ka tas pierobežas stāvoklis ir tāds unikāls stāvoklis, kurā būt, jo tas nozīmē tādu atrašanos starp divām vietām.
Ka tu īsti neesi varbūt simtprocentīgi vienā vietā, ne īsti arī otrā vieta. Tu vari domāt pats, ka esi vienā vai otrā, bet tas, kā tu tiec uztverts šīs starppozīcijas dēļ, ir tas, ka tu neesi ne viens, ne otrs. Tad kas tu esi? Šie identitātes jautājumi visu laiku tiek cilāti, un tie kļūst par svarīgiem tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajos pierobežas stāvokļos."
Latgale kā Latvijas totālais, citādais
Viņaprāt, ir svarīgi runāt par latvisko un latgalisko un par to, vai tas ir vai nav jānodala. "Jo Latgale ir Latvijas sastāvdaļa, latgaliskā identitāte ir arī Latvijas sastāvdaļa. Tajā pašā laikā, vai latgaliskā identitāte tiek redzēta kā Latvijas sastāvdaļa?"
Mēs no Latgales perspektīvas varam domāt, ka tā ir, bet vai, pajautājot kādam Rīgā, pajautājot kādam valdībā, cik ļoti svarīga ir Latgale, un kāpēc tā ir svarīga, vai nonāksim pie tā paša secinājuma, jautā Ričards.
Viņš, ielūkojoties interneta komentāru retorikā, uzskata – attieksme pret Latgali nav izmainījusies. "Un tas tiek redzēts kā pilnīgi kaut kas cits, kā tas Latvijas totālais, citādais. Un tāpēc ir ļoti grūti varbūt nodalīt, bet tajā pašā reizē, lai mēs kritiski sāktu runāt par šīm lietām, pretoties šai citādības pozīcijai, kurai ir lielākoties tikai negatīvas sekas, ir jānodala."
Un pirmais, ar ko jāsāk, ir publiski jāparāda, kā tiek runāts par Latgali, kā tiek komentēts publiskajā vidē, politiskajā vidē, mediju telpā, uzskata Ričards.
"Jo mainīt savu domāšanu mēs nevaram, ja mēs neredzam to, pie kā mēs esam vainīgi,
un man liekas, valoda man kā cilvēkam, kas studē literatūru, ir tas loģiskais solis."
Tāpat Ričards uzskata, ka latgaliešu valoda būtu jāmāca skolā, un īpašu vērību skolā jāpiegriež būtu arī Latgales vēsturei, kas līdz šim praktiski skolas programmā izpaliek. "Tas mums ļautu iztēloties vai kaut kā mainīt uzskatus par Latgali. Ir konkrētas vēsturiskas kondīcijas, noteikti vēsturiski apstākļi, kas ir izveidojuši mums domas pa Latgali. Šeit ir tas vēsturiskais izklāsts par Latgali, kur būtu svarīgi zināt katram latvietim." Vēsturi viņš labprāt vairāk redzētu arī ikdienas dzīvē. "Uz katra stūra, lai būtu kaut kāda mini vēsture, jo Latgalē šīs te mikro vēstures ir ļoti daudz. Piemēram, kaut vai Ņukšos baznīcā ir altāris no 17.–18. gadsimta. Es, piemēram, par to nezināju, jo tā mikro vēsture tur nav ierakstīta tajā mūsu lielajā vēstures grāmatā. Man prasītos, lai būtu vairāk šis uzsvars uz to vēsturi un vēstures bagātību, daudzveidību."
Kam būtu jāsper pirmais solis?
Par to, ko paši Latgalē vai pierobežā dzīvojošie varētu darīt, lai uzskatus par citādo Latgali mainītu, Ričards saka: "Pieņemsim, kolonizētajās valstīs, kaut runājot par sešdesmitajiem gadiem, neviens neietu un neprasītu kolonizētam cilvēkam no Ganas, ko viņš var izdarīt, lai veicinātu sarunas ar britiem, kuri tikko ir dekolonizējuši valsti. Es domāju, ka te ir konkrēta upura, vai labāk teikt, kolonizētā-kolonizētāja attiecības, kurās varbūt no latgaliešiem, tiek sagaidīts solis, kāda pretimnākšana, bet vai tas ir vēsturiski taisnīgi šo nastu likt uz latgaliešiem. Man liekas, dažādos citos kontekstos tas pat nebūtu jautājums, un, man liekas, ir svarīgi atcerēties par šiem citiem gadījumiem. Un padomāt par to, kuram būtu jāsper pirmais solis, kuram būtu jāaicina uz sarunu."
Runājot par nākotni, jaunais pētnieks, Hārvarda universitātes students Ričards uzskata, ka Latgales kā reģiona vai pierobežas atšķirība nav jānolīdzina, jāpielīdzina pārējai Latvijai, bet gan jāizceļ. "Es gribētu redzēt Latgali, kurā mēs svinam šo daudzveidību – gan etnisko, gan reliģisko –, ka tas kaut kā tiek uzsvērts, vai arī, ka tas ir kaut kas, ar ko mēs lepojamies. Jo man liekas, Latvijā kā tādā ļoti homogēnā valstī mēs izlīdzinām tās atšķirības, kas starp mums ir, arī Latgales gadījumā. Bet man ļoti prasītos tas, ka mēs uzsvērtu, ka šī ir tā vieta, kur notikušas tik daudzas lietas vēstures gaitā, šī vēsture ir tik dažāda."
