Sarunā ar Ilzi un Edgaru, par spīti lielām skumjām, izskan arī daudz labu vārdu gan par tuvākiem un tālākiem līdzcilvēkiem, gan vienam par otru.
Vecāki arī atklāti runā par meitas slimību. 2021. gada ziemā viņi pamanīja, ka meita ir daudz vairāk nogurusi, sāka sūdzēties, ka sāp roka. Sākumā domājuši, ka varbūt traumēta, braucot no kalniņa.
"Kad tev bērns ir ļoti enerģisks, visu grib darīt un piedalīties, pēkšņi saka – es esmu nogurusi, ejam mājās, es nevaru uzvilkt ragaviņas, nāc man palīgā –, tas mums lika aizdomāties, jo mums ar Edgaru parasti ir tā, ja bērni paliek mierīgi, zini, ka tūlīt būs slims," stāsta Ilze.
Izmeklējumi atklājuši, ka meitai ir audzējs smadzenēs. "Tas nav onkoloģisks, bet viena šūna, kas turpinājusi augt tad, kad viņai jābeidz augt. Līdz ar to iepriekš to nevarēja konstatēt, bija uzaudzis tik liels, ka sāka ietekmēt nervu sistēmu," skaidro Ilze.
Audzēju izoperēja, bet sākās blaknes, kuru novēršanai bija vairākas operācijas, taču vienā naktī meitai bijuši divi insulti.
"Rezultāts, ar kuru mēs šobrīd dzīvojam un ar kuru Elīžuks ļoti labi cīnās, ir insulta sekas," turpina Ilze. "Man kā cilvēkam sprinterim tagad ir cilvēks, kurš māca maratonu. Tas ir lēns process, bet es esmu bezgala laimīga, ka medicīniskais stāvoklis ir stabils un visā ikdienā, kurā domājam par viņas labbūtību, mums vēl nav jādomā, ka medicīniski kaut kas būtu jārisina. Tas daudz ko atvieglo."
Stāstot par savām vecāku sajūtām, Ilze atzīst, ka tad, kad meitai bijuši insulti, viņa fiziski jutusi sevī, kā salūst viņas sirds. Sāp fiziski, ne tikai emocionāli. Protams, uzreiz domas, vai pati kaut ko izdarījusi nepareizi, varbūt nepamanījusi, par vēlu reaģējusi... Nākamā doma – ja meitiņa aizies, vai es biju laba mamma. Tad sāc vainot Dievu... un paralēli sāc meklēt risinājumus, lai situāciju uzlabotu, tad Dievu vainot pārstāj un sāc meklēt risinājumus un lēnām pielāgoties.
"Tagad ir pagājuši divarpus gadi, var teikt, ka es sāku to lēnām pieņemt, un tās zaudējuma skumjas, kas uznāk, vairs nav katru dienu. Varbūt ir reizi nedēļā, kad ir jāparaud, bet tās skumjas nekad nepāries," uzskata Ilze.
"Mēs zaudējām Elīzu, kāda viņa bija iepriekš, gan arī kaut kādas domas, kāda dzīve varētu būt pēc tam. Mums vairs nav ne tas, ne tas. Mēs esam ar trešo bērnu savādāki, bet nav tā, ka varētu par to runāt bez briesmīgajām skumjām. Pieļauju, ka tās skumjas pāries, kad viņa atgūs prasmi runāt un kad atkal būs klātesoša. Varbūt.
Esmu pieņēmusi, kamēr Elīza būs te un gribēs cīnīties, mēs būsim viņai blakus un darīsim visu, ko varam palīdzēt un piedāvāt – terapijas, dakteri, ikdienas rūpes. Neskatoties, ka katru dienu daudz mīļojam. Mīlestība ir puse no panākumu atslēgas. Ja viņai to vajag, mums te ir jābūt."
Edgaru Samīti kādreiz vairāk pazinām kā aktieri, kovida laikā viņš apguvis arborista amatu un tagad hobijs kļuvis par pamatdarbu, bet teātris par hobiju.
Ilze atzīst, ka vispirms viņa ir mamma trim bērniem, bet strādā arī fondā "Dots". Kādreiz domājusi, ka viņai būs sava izdevniecība, kur izdos klasisko literatūru. Dzīve visu sakārtoja citādi.
Ilze un Edgars ir trīs bērnu vecāki: Alise mācās vidusskolā, Elīzei ir deviņi gadi, jaunākais ir Matīss Vilhelms.
Ilze stāsta – kopš Elīza saslima, ir izveidota vesela komanda, kas palīdz veseļoties. Viņa ir priecīga un gandarīta, ka cilvēki, kas palīdz veseļoties meitai, ir ļoti atsaucīgi, jūt līdzi un patiesi grib palīdzēt.
Ilze atklāj, ka sākumā mēģinājusi dalīt – trīs dienas strādā un pārējās ir mājās, bet sapratusi, ka tas neder, ka labāk ir strādāt un arī izvēdināt galvu, būt arī kādā citā lomā, ne tikai mammai.
"Tas man ļauj saglabāt veselo saprātu un vairot izdzīvošanas instinktu. Plus vēl es esmu daudz adekvātāka un mierīgāka, kad atgriežos mājās un varu pilnvērtīgi pieslēgties tām," stāsta Ilze.
