Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
Viņa skaidro, ka
cilvēks neirobioloģiski konfliktu uztver kā apdraudējumu un ķildas laikā visi smadzeņu procesi un ķermeniskās reakcijas ir vērstas uz to, lai pasargātu mūs no briesmām.
Tāpēc karstā viedokļu apmaiņā šķiet, ka emocijas pārņem prātu, jo patiesi – domas nefokusējas uz to, kas būtu labākais ilgtermiņā, bet gan koncentrējas uz akūto situāciju un meklē veidus, kā no tās izkļūt. Pirmie impulsi parasti liek cīnīties, bēgt vai sastingt. "Te ir vietā arī teicieni par karstgalvību, jo tiešām tajā brīdī cilvēks nevar objektīvi novērtēt situāciju un adekvāti reaģēt ar tādu uzvedību, kas viņam būtu pozitīva ilgtermiņā," norāda Morica, skaidrojot, ka tāpēc bieži vien arī nākas nožēlot to, kas strīdā pateikts vai izkliegts.
"Gudrākais piekāpjas varētu būt par to, ka nav jēga karstajā strīda brīdī censties pierādīt savu taisnību, jo tas vienkārši nav iespējams,"
pauž Morica. Tātad tā drīzāk ir nevis atteikšanās no saviem uzskatiem vai vērtībām, bet gan lēmums pārtraukt konkrētā konflikta risināšanas stratēģiju, lai meklētu produktīvāku sarunas ceļu. "Tādā brīdī, iespējams, labākā taktika ir vienkārši izelpot, paņemt pauzi un atgriezties pie sarunas brīdī, kad abi cilvēki ir nomierinājušies," atgādina Morica.
Izvēlies sarunas taktiku!
Par taisnības pierādīšanu Morica saka: "Vai tiešām vienmēr tas ir vajadzīgs? Varbūt daudz vairāk var iegūt, mēģinot saprast – kāpēc otrs cilvēks tā saka, kas ir viņa pozīcija un kādi ir iemesli?" Ikvienam cilvēkam ir vēlme būt sadzirdētam, taču, kā uzsver Morica, tas nenozīmē, ka mums uzklausītajam jāpiekrīt. Bet, cenšoties iedziļināties otra nodomā, saruna, visticamāk, uz priekšu virzīsies krietni produktīvāk.
Publiskajā telpā redzamās viedokļu apmaiņas var iedalīt trīs formās – dialogi, diskusijas un debates, skaidro Morica, aicinot jau iesākot sarunu saprast, kāds ir tās mērķis un formāts. Kamēr diskusija un debate ir drīzāk mētāšanās ar viedokļiem kā tenisa bumbiņām, kur katrs argumets tiek atsists ar citu, dialogs ir saruna ar mērķi saprast, ko otrs cilvēks domā, veidot kopīgu izpratni un caur šo procesu veiksmīgāk formulēt arī savu viedokli par konkrēto tēmu. "Man liekas, ka tieši šis ir veids, kur mēs iekšēji pieņemam nostāju, ka man nav jāpierāda sava viedokļa pareizība, bet mans mērķis ir labāk saprast otra cilvēka apskatāmo jautājumu un arī savas domas," stāsta Morica.
Biedrības "Centrs MARTA" vadītāja Iluta Lāce stāsta, ka, "lai saruna būtu kvalitatīva, cilvēkiem, kuri tajā piedalās, jābūt atvērtiem sadzirdēt vienam otru", taču, lai tas būtu iespējams, "ir jāvienojas par to, ka lietas, par kurām mēs runājam, mēs saprotam vienādi". Iestājoties pret vardarbību, centrs veic lielu skaidrojošo darbu par to, kas vispār ir vardarbība, akcentējot tās dažādās formas un izpausmes. Atvērtība nozīmē arī gatavību atteikties no saviem aizspriedumiem un stereotipiem, atgādina Lāce.
Kamēr terminiem jābūt vienotiem, sarunas manierei – elastīgai. Visas uzrunātās organizācijas komunikāciju ar politikas veidotājiem un sabiedrību veic dažādās formās – formālas sēdes, konferences, emocionāli stāstu vakari, krāšņas akcijas, atvērto durvju dienas – tie ir tikai daži notikumi organizāciju kalendāros. Apvienības "Pilsēta cilvēkiem" pārstāve Gunita Piterāne atzīst, ka "tas ir svarīgi, ka mums ir tik dažādi šie izpaušanās veidi, jo arī iedzīvotāji ir ļoti dažādi".
Kad nepiekāpties?
Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa, reflektējot par sakāmvārdu, saka:
"Man tas izklausās pēc tāda pasīvi agresīva teiciena, ar kuru parādīt savu pārākumu un iziet no situācijas, to līdz galam neatrisinot".
Reizēm varbūt ir vērts to tā arī atstāt, taču ir gana daudz situāciju, kurām tādu punktu likt nevajag. Runājot par "Pilsēta cilvēkiem" darbību, Piterāne skaidro: "Mūsu mērķis ir padarīt pilsētvidi ne tikai patīkamāku un ērtāku iedzīvotājiem, bet arī daudz drošāku. Tas nozīmē, ka mēs cīnāmies par cilvēku drošību un dzīvību. Te ir tā situācija, kur mēs vairs nevēlamies piekāpties."
Morica atgādina, ka
nepiekāpties ir normāli: "Vajag normalizēt to, ka sabiedrībā ir dažādi cilvēki, ar dažādām pārliecībām un uzskatiem.
Paldies Dievam, ka tā, jo tas apliecina, ka mēs dzīvojam demokrātiskā telpā." Līdz ar to iespēja saglabāt savu viedokli ir viens no brīvas sabiedrības simptomiem. Taču nedrīkst aizmirst, "mēs nevaram pateikt, ka viena vērtības ir svarīgākas nekā cita vērtības. Mums jāspēj sadzīvot šajā kopīgajā vērtību telpā."
Daļa no šādas vērtību kopdzīves ietver arī to aktīvu aizstāvēšanu, kas ir ikdienas darba pamatā uzrunātajām organizācijām. Stāstot par motivāciju iesaistīties pilsoniskajā aktīvismā, to pārstāves piemin personīgo vērtību nozīmi – tās ir katra aktīvista kodolā un dod spēku gadiem ilgi strādāt, lai panāktu pārmaiņas sabiedrībā. Taču tā ir tikai degviela mašīnai, kas ir galvenais dzinējspēks – zinātniski fakti, kuri norāda, ka varam dzīvot drošākā, ilgtspējīgākā, iekļaujošākā un cieņpilnākā sabiedrībā. Brizga-Kalniņa skaidro: "Mēs dabas situāciju vērtējam, skatoties uz datiem, izmantojot zinātnisku informāciju, nevis pārlaižot aci pāri pļavai. Un tas parāda to, ka šī kopējā situācija ir tiešām satraucoša – nav neviena scenārija, kas parādītu, ka nākamās paaudzes dzīve būs labāka nekā mūsu."
Skatoties no malas, var rasties neizpratne, par ko tad tie aktīvisti nemitīgi protestē. Taču, ik dienu risinot konkrētas problēmas, tās izgaismojas daudz precīzāk, nekā ieraugām starp ziņu virsrakstiem. Piterāne stāsta: "Kad mēs katru dienu darbojamies šajā jomā, mēs, protams, redzam situācijas daudz intensīvāk nekā parastais rīdzinieks. Viņiem bieži vien liekas, ka, ja tur tā ir, tad varbūt tā arī ir jābūt, bet, kad ir uzaudzētas zināšanas un pieredze, tad zini, ka nē, tā nav jābūt!"
Kompromisi ir pārmaiņu pamatā
"Tāds ideālais scenārijs politisko kompromisu pasaulē nevar tikt sasniegts," saka Brizga-Kalniņa, skaidrojot, ka jautājumos, kas saistīti ar dabu, ideālo stāvokli sasniegt nevar, tāpēc jādodas uz priekšu, meklējot vidusceļus. Arī Lāce norāda, ka "ir ļoti daudz gadījumu, kur tu saproti, ka ir lēmumu pieņēmēji, kuri ir gatavi kaut ko pavirzīt vienā jautājumā, bet nav gatavi pavirzīt citā, taču tas nenozīmē, ka es atkāpjos".
Lielas pārmaiņas veido mazāku kopums, un katrs solis ir būtisks. Lāce kā piemēru min Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas kovenciju – parakstīšanai to atvēra 2011. gadā, Latvija to izdarīja tikai piecus gadus vēlāk, un, pēc ilga skaidrošanas darba, kurā aktīvu lomu ņēma arī "Centrs MARTA", vien 2023. gadā Saeima konvenciju ratificēja. "Tas nav vienas dienas jautājums! Tas ir ceļš, bet tas atmaksājas!" tā Lāce.
Ejot šo ceļu, bieži nākas sadurties ar pretimnācējiem, kuri nav labvēlīgi noskaņoti, un tad ir svarīgi nezaudēt mugurkaulu.
Starp jautājumiem, kas apšauba aktīvistu darbību, stabilitāti palīdz noturēt jau iepriekš minētais dzinējs – faktos balstīta pārliecība. Brizga-Kalniņa skaidro, ka patiesībā tas palīdz uzturēt možumu: "Mēs paši jūtamies, ka esam uzraugs politiķiem vides jautājumos. Varbūt kaut kādā ziņā šie skeptiķi, kas īsti nemīl vides organizācijas, kaut kādā ziņā mūs notur tādā tonusā".
Izeja no sarunas strupceļa
Reizēm sarunas noiet no ceļa un saķeras emociju un argumentu biezoknī, vairs netiekot uz priekšu. Lai izķepurotos no šāda stāvokļa, Morica ierosina sākt ar abpusēju vienošanos par atrašanās vietu, proti, atzīt, ka esam nonākuši strupceļā. Tad vēlams paņemt nelielu pauzi – reizēm tās ir desmit minūtes, taču citreiz vajadzīgas vairākas dienas, lai nomierinātos, atpūstos un apkopotu domas. Atgriežoties pie sarunas, pirmais uzdevums ir izrunāt, kas tad īsti notika. Un te būtiskākais ir censties faktu, kas notika, nesaistīt ar otra cilvēka vērtējumu.
"Mēs varam runāt, strīdēties, bet neteikt, ka tu esi muļķis. Kad otrs cilvēks tiek vērtēts, tā vairs nav saruna, tas tikai vedīs uz nākamo strīdu,"
uzsver Morica.
Reizēm risinājumu neizdodas atrast un sarunas attopas tiesneša priekšā. Brizga-Kalniņa stāsta par vēsturisko Satversmes tiesas lēmumu aizvadītajā pavasarī, kad tā atzina normu, ar kuru samazināts galvenās cirtes caurmērs, par neatbilstošu Satversmei. "Jau no paša sākuma mēs redzējām, cik tur ir daudz neatbilstību ilgtspējas principiem, atrunāšanās, atrakstīšanās un vēlme izbīdīt šo procesu, un darīt to necaurspīdīgā veidā" – viņa norāda, ka tas motivēja vides organizācijas vairākus gadus virzīties uz mērķi.
"Ja jūs domājat, ka jādara tā, un mēs domājam, ka jādara citādi, tad, lūk, lai nāk Satversmes tiesa un kā neitrāls spēks arī pasaka – kā,"
stāsta Brizga-Kalniņa par ilgstošās diskusijas izšķiršanu.
Taču jebkurā sarunā svarīgi ir nodomi, un cīņa pašas cīņas dēļ nekur tālu neaizvedīs. Birzga-Kalniņa stāsta, ka cita tiesību aiztāvēšana nemaz nav vienkāršs jautājums, it īpaši, ja šis cits pats ar saviem vārdiem nevar neko pateikt, kā tas ir dabas gadījumā: "Jā, iekšēji, privāti, esmu lūgusi atļauju jūrai un mežam, vai es varu darīt to, ko daru." Katram uzmanot un uzlabojot savu diskusiju taktiku, iespējams, aizvien vairāk publiskajā un privātajā telpā karstasinīgie strīdi pārvērstos par cieņpilnām sarunām, nemaz necenšoties atrast vienu pašu gudrāko.
