Mākslinieks Strunke Kurzemes jūrmalā ar zosi
Bēgļu vidū bija arī mākslinieks Niklāvs Strunke. Viņa mazmeita, arhitekte no Zviedrijas Laila Strunke stāstīja, ka ģimenē par bēgšanas notikumiem niansēs nerunāja, taču īsā versija viņas atmiņās glabājas:
"Mans vectēvs, mākslinieks Niklāvs Strunke ar ģimeni jau 1941. gadā [bija] "listē" un zināja, ka, krieviem atgriežoties, labi nebūs.
Liktenīgajā 1944. gada vasarā ģimene Kauguros, Jūrmalā īrēja vasaras māju un tur viņus sasniedza ziņa par iespēju laivā pārcelties uz Gotlandi Zviedrijā." Vectēvs pirms došanās prom bijis Rīgā, kur, visticamāk, paņēmis savas gleznas, ko pēcāk uz muguras rullī pārvedis pāri Baltijas jūrai, jo naudas vai vērtslietu ģimenei nebija: "Nezināja jau ko gaidīt, šis brauciens bija domāts kā īslaicīga bēgšana, līdz brīdim, kad Latvija atkal būs brīva."
Ģimene rudenī no Kauguriem pa dzelzceļa sliedēm devusies ratos uz Kurzemi. Tur nokļuvuši viņi nakšņoja šķūņos un gaidīja iespēju laivā doties nezināmajā, bīstamajā ceļā. Runājot par gaidīšanas laiku Lailas ģimenē dzīvs ir stāsts par zosi: "Kompānijā, kas gaidīja iespēju kāpt laivās, lielākoties bija mākslinieki, rakstnieki, kultūras pārstāvji, kuri laukos nejutās kā zivis ūdenī, piemēram, nezināja, ko darīt ar zosi.
Ir tāda fotogrāfija, kur Niklāvs stāv ar zosi padusē, jo laikam gribēja Mārtiņus svinēt, bet neviens jau nezināja, kā to zosi nogalināt.
Es domāju, ka tur Kurzemes jūrmalā gāja raibi. Bet visi turējās kopā, bija jābūt klusiem, jo naktī nevarēja zināt, kas brauc garām. Tas noteikti bija dramatiski."
Vēlme izdzīvot un politiski motīvi
1944. gada rudenī ar laivām Zviedrijā nokļuva aptuveni seši tūkstoši latviešu, liela daļa bija tā laika inteliģence un sabiedriskie darbinieki, kuru bēgšanas iemeslos savijas vēlme izdzīvot un arī politiski motīvi, stāstīja Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs. Vismaz divarpus tūkstošu bēgļu nokļūšanu Gotlandē organizēja Latvijas Centrālā padome (LCP).
"To darīja LCP un tās Ventspils sakaru grupas. LCP kā pretošanās kustība dibināta 1943. gada 13 augustā. Pārējie bēgļi Zviedrijā nokļuva, individuāli meklējot iespējas sēsties kādā no bēgļu laivām. LCP mērķis bija evakuēt personas, kuras, pirmkārt, paliekot Latvijā, būtu no padomju režīma apdraudētas, otrkārt, tie bija politiķi, inteliģences pārstāvji, kuru ieguldījums, pārceļoties pāri uz Zviedriju, būtu lietderīgs Latvijas neatkarības idejas uzturēšanas vārdā," skaidroja Neiburgs.
Gotlandieši dzirdēja, kā bombardē Latviju
Ja pieaugušajiem bēgšana bija baiļu pilna, tad bērniem un jauniešiem atmiņās tas drīzāk iegūlis kā piedzīvojums – Laila atstāstīja savas mammas Benitas atmiņas, 18 gadu vecumā dodoties no Ventspils uz Gotlandi: "[Vectēvs no tēva puses] Niklāvs izbrauca no Jūrkalnes, mana mamma Benita – no Ventspils. Viņas ģimene bija zvejnieki, un, kad nāca fronte, vairs nevarēja palikt. Tad mammas tēvs ar brāļiem "sakrāmēja" visus radiņus, ko varēja, savā lielajā zvejas laivā un pārveda pāri."
Lailas mamma Benita bieži stāstījusi, kā laivā dzēra siltu šokolādes dzērienu un drēbes viscaur bijušas mitras:
"Kāds laivai pie masta bija piesējis ķiršu sulu, kas lēnām tecējusi ārā no kanniņas. Mamma bijusi pavisam rozā, kad nonākusi galā.
Cilvēki uztraukušies, kas viņai kaiš."
Laila spriež, ka jaunam cilvēkam atvieglojums pēc bīstamā ceļa iestājies jau sasniedzot cietzemi, jo kaut kāds patvērums bija panākts. "Gotlandieši atvēra savas sirdis, jo, kā viņi atstāstīja piemiņas pasākumos: redzēja ka Latvija deg, dzirdēja, kā to bombardē. Zvejniekiem Zviedrijas austrumkrastā trīcēja logi no Latvijas bombardēšanas. Viņi arī krastā dedzināja ugunskurus, lai laivām vieglāk atrast pareizu krasta vietu."
Atmiņas joprojām dzīvas
Atmiņas par 80 gadus senajiem notikumiem vēl arī Gotlandē ir dzīvas, apliecina nesen notikušie piemiņas pasākumi. Latvijas vēstniece Zviedrijā Ilze Rūse stāstīja, ka tajos valdīja emocionāla gaisotne, pierādot, ka bēgļu ierašanās Gotlandē atstājusi nospiedumu Zviedrijas sabiedrībā: "Domājot par to, kā atgādināt baltiešu bēgšanu no padomju okupācijas, sapratām, ka ir svarīgi par tiem runāt ar šā brīža aktuālo skatījumu.
Mums jāatceras, ka cilvēki atstāja savas mājas, ģimenes, profesijas, arī statusu sabiedrībā, tāpēc, ka viņi citādi nevarēja.
Viena no runām, kas izskanēja Gotlandē, piemiņas pasākumā akcentēja – negribēja braukt projām, bet nevarēja arī palikt."
Ja nepastāv brīvība, demokrātija un valstiskuma klātbūtne, cilvēki ir spiesti atstāt savas mājas, līdzšinējās dzīves un meklēt nedrošu patvērumu, neziņā dodoties projām, uzsvēra Rūse. Tādēļ šoruden piemiņas pasākumiem, kas ļauj atcerēties un neaizmirst baltiešu bēgļu gaitas pāri jūrai uz Zviedriju, visu trīs Baltijas valstu vēstniecības Zviedrijā nosaukumu deva "Pirms astoņdesmit gadiem. Astoņdesmit gadu vēlāk." Tas ļauj palūkoties uz Gotlandes lomu šodien – salu, kas ir vistuvāk Latvijai, NATO valstī.
Šo notikumu pieminēšana arī atgādina mums pašiem, kas esam un kas ir mūsu šodienas vērtības esošajā ģeopolitiskajās situācijā, uzsvēra vēsturnieks Neiburgs.
"Mēs, vēsturnieki, esam apzinājuši gan padomju, gan vācu dokumentus, gan latviešu izcelsmes dokumentus Latvijas, Zviedrijas, Krievijas, Vācijas arhīvos. Kaut kad vajadzētu salikt kopā to bildi un stāstīt, īpaši par jaunām paaudzēm domājot. Ne tikai [pieminēt to, ko] simtgadīgi cilvēki stāsta par astoņdesmit gadu seniem notikumiem, bet [arī] ko stāsta tā laika jaunieši par savām emocijām, sajūtām, izšķiršanos un valstisko piederību – braukt vai nebraukt, palīdzēt latviešiem tikai tāpēc, ka viņi ir latvieši, nevis tāpēc, ka man par to kaut kas būs. Vērtības – palīdzēt līdzcilvēkiem, manuprāt, aktuālas bija toreiz un arī šodien," pārliecināts Neiburgs.
