ĪSUMĀ:
- Šobrīd nēģi aktīvi dodas uz savām nārsta vietām, neskatoties uz to, patiesais nārsts būs vien maijā.
- Upes nēģis savu jaunību pavada upēs. Bet, kad jau ir pieaudzis, dodas uz Baltijas jūru, kur cītīgi vairāku gadu garumā barojas, piesūcoties klāt brētliņām vai reņģēm.
- Pētnieki ir secinājuši, ka nēģu populācija samazinās, un tam ir vairāki iemesli. Salacas upē zivju migrācijai šķērslis ir Staiceles papīrfabrikas dambis.
- Kaut arī nozvejas žurnāli rāda, ka atsevišķus gadus ir noķerts vairāk, citus mazāk, kopumā nēģu nozveja samazinās.
Nēģu dzīves cikls
Nēģu zvejas sezona ilgts no 1. augusta līdz 1. februārim. Šobrīd nēģi aktīvi dodas uz savām nārsta vietām, neskatoties uz to, patiesais nārsts būs vien maijā. Aleksandrs Rozenšteins, kurš ar nēģu zveju nodarbojas jau 25. gadu, skaidroja, ka brīdī, kad nēģis nāk uz nārstu un iepeld upē, tas pārtrauc baroties, jo barības vads ir aizaudzis ciet. Upē nēģis nārsto vienu reizi mūžā, un pēc nārsta iet bojā.
Upes nēģis savu jaunību pavada upēs. Bet, kad jau ir pieaudzis, dodas uz Baltijas jūru, kur cītīgi vairāku gadu garumā barojas, piesūcoties klāt brētliņām vai reņģēm.
Pēc tam jau atkal dodas atpakaļ uz upi, lai meklētu sev nārsta vietas. Tas dzīvo vietās, kur ir lēnāks upes tecējums un mīksta upes gultne – smiltis un dūņas, kurās upes nēģa mazulis, dēvēts par ņurņiku, ver ieraksties.
"Pati galviņa esot ārā, un to laiku viņš pārtiek no dažādām augu trūdvielām. Pēc trīs četriem gadiem ar lediem, kas iet, un palu ūdeņiem mazie nēģi dodas prom uz līci. Tad, kad viņš ir sasniedzis septiņu astoņu gadu vecumu, nēģis nāk tuvāk krastiem u dodas iekšā uz nārstu," stāstīja Rozenšteins.
Nēģu zvejas rīki – tacis un murds
Rozenšteinam pieder Salacas pirmais nēģu tacis – no egles gatavota īpašas konstrukcijas laipa, no kuras upes straumē iegremdē nēģu murdus. Tača uzstādīšana trim vīriem aizņem divas līdz trīs nedēļas, neskaitot kokmateriālu sagatavošanu. Egli izvēlas, jo tā ir izturīgāka un elastīgāka.
Pirms pāris dienām visos Rozenšteina murdos bija vien septiņi nēģi. Lai nēģis upi sajustu, ir nepieciešama straume un jāpūš jūras vējam, kas to piedzen tuvāk krastam. Nēģis ir aktīvs tikai naktīs, tāpēc tos ķer tumšajā diennakts laikā. Pirms tumsas iestāšanās visi murdi tiek salikti, un no rīta tos ceļ ārā.
Vienā Rozenšteina tacī nēģi iepeld murdos paši, bet nākamajos tačos ir otrs zvejas paņēmiens - atkrišana, kad murdā nēģi tiek iemesti ar straumi. "Jo vairāk būs vietas, kur lašiem nārstot, jo pavasarī būs vairāk vietas nēģiem – tie ļoti mīl vietas, kur rudeņos nārstojis lasis vai taimiņš," norādīja Rozenšteins.
Aizsprosti apdraud nēģu migrāciju
Lielākās nēģu nārsta upes ir Gauja, Salaca, Venta, Saka, Rīva un Roja. Nēģu nozveja ir atļauta 17 upēs, taču nēģi dzīvo arī daudzās mazākās upītēs. Pētnieki ir secinājuši, ka nēģu populācija samazinās, un tam ir vairāki iemesli.
"Migrācijas šķēršļi - dambji, aizsprosti, dažādi cilvēku veidoti akmeņu krāvumi – ir viens no galvenajiem limitējošajiem faktoriem veiksmīgam nēģu nārstam, migrācijai un izplatībai," skaidroja zinātniskā institūta "BIOR" pētniece Patrīcija Raibarte.
Salacas upē zivju migrācijai šķērslis ir Staiceles papīrfabrikas dambis. Jau sen kā tiek meklēti risinājumi, ko darīt ar šo aizsprostu. "Ne cik tālu mēs neesam. Tas nav nēģu pētnieku jautājums, tas ir īpašnieku un valsts – ko valsts grib un ko īpašnieks ir gatavs pieļaut. Tas ir stāsts par naudu, par vēlmi un vai mēs ticam brīnumam, ka, neko nedarot, nēģu kļūs vairāk. Vai arī mēs esam gatavi kaut ko darīt, lai viņu kļūst vairāk," norādīja "Bior" pētnieks Kaspars Aberons.
Pētnieks piebilda, ka nav pamata cerēt, ka kaut kas mainīsies, ja turpināsim izturēties pret upēm tikpat "neganti" kā līdz šim: "Spēkstaciju režīmā nekādi papildregulējumi nav ieviesti, zivju ceļi netiek būvēti, un upju iztaisnošanas sekas netiek samazinātas."
Nēģu monitorings
Kaut arī nozvejas žurnāli rāda, ka atsevišķus gadus ir noķerts vairāk, citus mazāk, kopumā nēģu nozveja samazinās. Ir dažādu veidu monitoringi, kas dod ieskatu par nēģu stāvokli Latvijā. Visinformatīvākais ir nēģu kāpuru skaitīšana. Kāpuri zināmas platībās tiek savākti kastē un iezīmēti.
"Paņemam 12 paraugus 80 vietās visā Latvijā, un mūsu kolēģi matemātiķi, modelētāji ir sarēķinājuši, ka tas ir pietiekami, lai mēs varētu sekot līdzi nēģu izmaiņām," atklāja Aberons.
"Mums ir jāsaprot ne tikai, cik nēģus mēs noķeram – to mēs zinām, jo zvejnieki atskaitās par saviem lomiem. Ir jāsaprot arī, cik nēģus mēs nenoķeram – tāpēc mēs tos iezīmējam. Kad zvejnieki pasaka, cik iezīmētos nēģus ir noķēruši, mēs varam pieņemt, cik daudz viņi nav noķēruši," skaidroja pētnieks.
Šādi zinātnieki uzzina faktus par nēģu migrāciju. Ja laši un taimiņi nārsto tajās upēs, kur dzimuši, tad nēģi nav tik patriotiski. Nozveja ir svarīgs datu avots, lai saprastu kāds ir populācijas stāvoklis, bet tas nevar būt vienīgais, no kā izdarīt secinājumus. Nozveja ir atkarīga arī no tā, vai daba radījusi apstākļus, lai nēģis iepeldētu upē. 1. februārī nēģu zvejas sezona beidzas, bet līdz tam nēģis var dzīvot jūrā, baroties un iepeldēt upē vien pēc tam. Tātad, nozvejas dati rādīs, ka nēģu ir maz. Lai iegūtu informāciju par nēģu populācijas izmaiņām, ir nepieciešams, lai zvejnieki nodotu pēc iespējas precīzākas un godīgākas ziņas par savu lomu.
