Bebrs ir daudz līdzīgāks cilvēkam, nekā pirmajā acu uzmetienā varētu šķist. Gluži tāpat kā cilvēks, bebrs iekopj savas mājas, teritoriju un vidi sev apkārt, veidojot to piemērotu savām vajadzībām.
"Tā rezultātā viņš ap sevi pulcina arī daudzas citas sugas, kas gūst labumu no viņa pārveidotās vides. Kā arī es teiktu, ka, runājot par populācijas organizāciju, lielākā daļa bebru dzīvo ģimenēs, kas arī ir nedaudz līdzīgi mūsu modelim," stāstīja Ozoliņš.
Tāpat bebrs ļoti daudz pa sauszemi staigā uz divām pakaļkājām, bet priekšķepas nereti izmanto, lai kaut ko pieturētu vai nestu. Bebri arī savā starpā sazinās, patiešām ļoti daudz runājoties, un viņu sarunas sastāv no ļoti plašas skaņu signālu un tembru valodas, stāstīja zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Inta Lange.
"Bebrs tiešām ir tāds dzīvnieks, no kura mācīties, kā saimniekot, kā darboties, kā strādāt," zooloģe secināja.
Zinot visas šīs līdzības, šķiet, ka cilvēkiem par bebriem vajadzētu būt sajūsmā, taču tā nebūt nav. Katru gadu par bebru sastrādātajiem postījumiem sūdzas gan mežsaimnieki, gan lauksaimnieki, gan to māju saimnieki, kas atrodas ūdens un mežu tuvumā.
"Pastāv neliela pretruna starp to, kā mēs, cilvēki, vēlamies savu vidi un apkārtni pārveidot, un to, kā tas gadu miljonos ir iedzimis bebru uzvedībā. Jā, viņš šādā veidā iezīmē savu ģimenes teritoriju, kas ļoti bieži ietilpst mūsu apsaimniekotajā telpā. Visgrūtāk sadzīvot, protams, ir ar dambju būvniecību," atzina Ozoliņš.
To, kā uzbūvēt savām vajadzībām piemērotu dambi, bebrs ir apguvis instinktīvi miljoniem gadu laikā. Pat turēts telpā bez ūdens, jebkurš bebrs censtos kaut kādu dambi izveidot, norādīja Ozoliņš.
"Pats galvenais [dambju veidošanas mērķis] ir aizsardzība no lielajiem plēsējiem. Bebru priekšteči tā nedarīja, bet tie dzīvoja sausākā klimatā un tiem bija ļoti sarežģīta, spirālveida ieeja alā, lai pasargātu sevi un savus pēcnācējus no plēsējiem – tie nevarētu ielīst un izpostīt viņu migu," stāstīja Ozoliņš.
Klimatam kļūstot vēsākam un mitrākam, bebru veidotā aizsardzības sistēma nedaudz mainījās – par galveno aizsardzības līniju kļuva ūdens slānis.
Mūsu laikos bebrs savu alu rok tā, lai tās ieeja vienmēr atrastos zem ūdens, lai uz viņa mājvietu varētu nokļūt, tikai spējot ilgstoši ienirt zem ūdens.
Taču klimats arī Latvijā var būt diezgan mainīgs. Tur, kur ūdens ir gana daudz pavasarī, vasarā var būt vien sausa vieta. Ja nu ūdens ap bebra mājvietu netek pietiekami?
"Ja tas tā nenotiek, tiek būvēts dambis. Tas bebru glābj visvairāk un vismainīgākajos vides apstākļos, jo, pateicoties dambim, viņš var apdzīvot upju ūdensteču augšteces un nodrošināt tur stabilu ūdens līmeni, ko nebūt viņš nevar garantēt lielajās upēs, kuru [ūdens] līmenis mainās uz augšu un leju," skaidroja Ozoliņš.
Tā ir fenomenāla aizsardzības spēja, vērtēja pētnieks. Lai nodrošinātu savu drošību un uzbūvētu vajadzīgā izmēra dambi, bebrs liek lietā savus zobus, nograužot tuvējās apkārtnes lielākus un mazākus kokus, kas vienlaikus kalpo arī par bebra pārtikas avotu. Bebri ēd gan koku mizu, gan atvases, dzinumus un lapas.
"Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, vai bebrs posta vai tieši otrādi – ceļ, tad man šķiet, ja mēs paskatāmies uz to izveidoto "bebrāriju" jeb uzpludināto, nopludināto un nosacīti jau viņa izveidoto biotopu, tad, salīdzinot ar citām vietām, tur ir ļoti daudz dzīvības," pauda Lange.
Bebra mājvietu savām vajadzībām izmanto ļoti daudz citu dzīvu radību. Tur mājo gan ūdens putni, gan zivis, gan citi dzīvnieki, piemēram, ūdri, taču cilvēkiem bebra klātbūtne var nepatikt un pat traucēt.
"Protams, no cilvēku ekonomiski saimnieciskā viedokļa tas var drīzāk nepatikt, bet atceramies padomju laikus, kad arī upes taisnoja tāpēc, lai iegūtu daudz vairāk taisnas zemes, nevis palieņu pļavas vai citas vietas. Kokus arī visi grib redzēt skaistus, rindā vienādi augošus, bet bebrs, protams, kaut ko nograuž, kaut ko nē, kaut ko nopludina vispār," analizēja Lange.
