Savulaik bijusi gan kultūras, gan īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās, gan arī 7. Saeimas un 9. Saeimas deputāte, arī Saeimas ģenerālsekretāre, Rīgas Latviešu biedrības domes locekle, vadījusi Latvijas Institūtu, A. Čaka biedrības un O. Vācieša biedrības biedre. Ja visu to aptver, šķiet, visprecīzāk būtu Kārinu Pētersoni dēvēt par sabiedrisku darbinieci, jo viņa, balstoties mūsu nacionālās kultūras pirmsākumos – jaunlatviešu tradīcijā –, ir darbojusies ļoti dažādās, mums visiem nozīmīgās jomās.
X stundas ugunskristības
Politikā Kārina nokļūst pēkšņi un, šķiet, neplānoti – Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija vadītājam Anatolijam Gorbunovam vajadzēja gudru, un, jaunajai Latvijai dzimstot un vēloties ieiet rietumvalstu sabiedrībā, – valodas protošu palīdzi. Gorbunovs to ieraudzīja jaunajā angļu filoloģē Kārinā, kura turklāt cēlusies no Pirmās Latvijas brīvvalsts inteliģences, stājas un kultūras. Viņa – izcilā dramaturga un Dailes teātra režisora, Eduarda Smiļģa līdzgaitnieka Pētera Pētersona meita un pirmās Latvijas brīvvalsts dramaturga Jūlija Pētersona mazmeita.
Nepagāja ilgs laiks, kad liktenis jauno sievieti iesvieda vēsturiski nozīmīgu notikumu virpulī, un ne velti: 1991. gada puča laikā jaunā Augstākās Padomes prezidija vadītāja palīdze nodemonstrēja pārsteidzošu attapību, drosmi un spēju racionāli reaģēt ārkārtas situācijā. Kad krievu bruņutehnika jau dārdināja Vecrīgas bruģi, kad reti kurš balstījās pārliecībā, ka Latvijas valsts tikko svaigi nobalsotā neatkarības deklarācija spēs realizēties dzīvē, kad deputāti meklēja pēc gāzmaskām un citiem drošības aksesuāriem, jauniņā Kārina nedomāja par savu drošību. Klusā apņēmībā viņa steidza angliskot neatkarības deklarāciju, lai līdz X stundai to aizfaksētu Zviedrijas konsulātam Latvijā – kā mūsu valstiskās suverenitātes apstiprinājumu Rietumu sabiedrībai. Pēc gadiem viņa par šo laiku un Anatoliju Gorbunovu sarakstīs grāmatu.
Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības vadītāja un pasaules lielās sievietes
Šobrīd Kārina Pētersone ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības vadītāja, joprojām arī dažādu kultūras biedrību un sabiedrisku projektu valdēs, – un, šķiet, ne tāpēc, ka viņu saista amati. Šķiet, viņa ir no tām lielajām sievietēm, diplomātēm un līderēm, kam ir pieredzē, zināšanās un inteliģencē balstīts redzējums. Viņas zina, kā lietām vajag notikt un prot tās virzīt. Ja tas neizdodas, viņas var doties prom. Krēsli un amati nav pašmērķis, bet gan loģisks rezultāts iepriekšējam dzīves gājumam.
Interesanti, ka literārajā darbībā – savos tulkojumos no citām valodām – Kārina bieži izvēlējusies grāmatas tieši par pasaules līderēm: gudrajām sievietēm ar savu pasaules filozofiju. Arī raidījumam "Daudz laimes, jubilār!" Pētersone dāvina vienu no saviem tulkojumiem: grāmatu par Mišelu Obamu. (Mišela Obama: "Izaugt" ("Becoming"), 2018; "Zvaigzne ABC", 2019 – red.)
Tautas kinoaktieru studija un sapņi par skatuvi
Nav nekāds brīnums, ka, dzīvojot teātra vidē, arī jaunajai Kārinai, Runča – tā draugu un arī daudzu teātrim pietuvinātu cilvēku vidū tika mīļi dēvēts režisors Pēteris Pētersons – meitai radās sapnis par skatuvi. Viņa stājas Tautas kinoaktieru studijā, tiek uzņemta un mācās tur kopā ar nākamajām aktrisēm Katrīnu Pasternaku, Esmeraldu Ermali, arī daudziem citiem, kuri – līdzīgi kā Kārina – nekļūst par skatuves māksliniekiem, taču allaž būs pateicīgi Arnoldam Liniņam, Ainai Matīsai un citiem studijas augstākā ranga pasniedzējiem, kas jaunajos studistos ielika ne tikai aktiermeistarības prasmes, bet arī augstu vērtību paradigmu.
Krusttēva sveiciens jeb "kad no aktiera nāk joki"
Ne velti un ne nejauši – arī sveicēju kārtā raidījums "Daudz laimes, jubilār!" izvēlējies aktieru cunftes pārstāvi, kas – diezgan aizdomīgi! – uzdodas par Kārinas krusttēvu. Un kā lai nebūtu aizdomīgi? – kur ir redzēts, ka krusttēvs ir savas krustmeitas vecuma kungs? Viņa vārds ir labi zināms: Varis Vētra – pēdējos gados priekšroku dodams mūziķa, nevis aktiera profesijai, viņš arī raidījumā krustmeitai velta romantisku āriju itāļu valodā, pavadījumu spēlējot uz ģitāras.
Kad Varis turpina, apgalvojot, ka "Kārina ir dzimusi vasaras viskarstākajā laikā" – tad ir skaidrs, ka "no aktiera nāk joki", jo, lai arī šogad septembris ir vasarīgi silts un kļuvis par temperatūras rekordiem līdz šim bagātāko mēnesi šogad (19. septembris ir Pētersones dzimšanas diena), tomēr par vasaras laiku saukt to laikam gan nevarēsim.
Krusttēva un krustmeitas stāsts
Taču tas viss, protams, nav svarīgi, jo pieder pie bohēmiska sveiciena atmosfēras, tāpat kā amizantais stāsts par to, kā Varis Vētra kļuvis par Kārinas krusttēvu. Mēdz teikt, ka bērni savus vecākus neizvēlas. Ja mēs paliekam pie šīs teorijas, tad, visticamāk, varam izdarīt arī nākamo secinājumu: bērni neizvēlas arī savus krustvecākus.
Kārinas gadījums ir pilnīgi pretējs, varētu pat teikt, ka viņa savu krusttēvu… izbēdāja vai gandrīz izraudāja. Raidījumā Varis Vētra to atklāj krāšņā stāstījumā: viss sācies no bērnības, no laika, kad Kārinas un Vara vecāki draudzējās, un ģimeņu pasākumos satikās arī mazie bērni. Tā abu ceļi pieaugot mijās un vijās, pa ceļam satiekoties gan Tautas kinoaktieru studijā, gan Dailes teātrī, gan dažādos oficiālos pasākumos un neoficiālos saietos, līdz vienā no tiem Kārina, gaužām nobēdājusies, sūdzējusies Varim, ka viņai gan esot brīnišķīga krustmāte – lieliskā, harismātiskā Tīna Hercberga (ilgus gadus vadījusi Leļļu teātri, to paceldama tādās mākslinieciskās kvalitātēs, ka tas ieguva balvas un panākumos gan bijušajās PSRS republikās, gan ārzemēs – red.), taču neesot krusttēva!
Ko nu? – Varim, džentlmeniskā kārtā, neatlicis nekas cits, kā šo godu uzņemties: "Es būšu tavs krusttēvs!" – viņš apņēmīgi solījis, un no tā laika abi viens otru dēvējot tieši tā: par krusttētiņu un krustmeitiņu. Un kurš apgalvos, ka oficiāliem dokumentiem ir lielāka nozīme nekā godaprātā balstītam solījumam?
Lielie valstiskie un lielie sirds stāsti
Raidījumā ir daudz lielo stāstu – par to, kā Kārina, būdama kultūras ministre, Latvijas Institūta vadītāja un arī tagad, Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības līdere, nesusi pasaulē mūsu valsts vārdu, gan arī daudz lielo sirds stāstu par Kārinu Pētersoni kā cilvēku, un, protams, kā mammu, kuras visi trīs bērni – Dāvis, Toms un Auce – atraduši iespēju savu mīļo mammu sveikt jubilejā: "Mūsu mamma ir kā lauvu māte: cīnījusies par mums visdažādākajās situācijās un droši vien to darītu arī tagad, ja būtu vajadzīgs," smaida Dāvis, kas savu talantu apliecinājis gan teātra režijā, gan arī restorānu biznesā, arī pašlaik vadot Dailes teātra kafejnīcu.
"Ja būs vajadzīgs, mamma apskries puspasaules, ja būs vajadzīgs, piezvanīs pat Romas pāvestam," mīļi, acīs iemirdzot asarām, par jubilāri sirsnīgi paironizē viņas pieaugušie bērni, ka sevī – cik skaisti! – turpina nest Pētersonu dzimtas, kā arī Pirmās Latvijas brīvvalsts garu.
