"Viņas lielas trumpis ir tas, ka viņa tic aktieriem. Mēs ar Ingu Alsiņu "Likteņa līdumniekos" nospēlējām tēlus no jaunības līdz sirmam vecumam. Svarīgi ir ticēt aktierim un iedot viņam spārnus," tā par Virdžīniju Lejiņu teicis aktieris Intars Rešetins-Pētersons. Latvijas Televīzijas seriālā "Likteņa līdumnieki" viņš bija Edgars Nārbulis. Viņa brālis Ūve, aktieris Ainārs Ančevskis, teikto papildina ar šādu raksturojumu: "Viņa ir ļoti štengra un precīzi zina, ko grib."
Virdžīnijas Lejiņas radītie "Likteņa līdumnieki" pamatoti tiek saukti par visu laiku skatītāko un vērienīgāko televīzijas seriālu Latvijā. Bet Džīnai, kā viņu pazīst kolēģi un draugi, ir krietna virkne arī citu darbu, kuri ierindojami izcilību sarakstā.
INTERVIJAS CEĻVEDIS:
- Grāmatu pasaule, skolas laiks un nespēja likties mierā.
- Kādu grāmatu vajadzētu izlasīt katram politiķim?
- Darba tikums, un kāpēc vērts uz sevi paskatīties ar govs acīm.
- Nārbuļu mājas devums un sūrais liktenis.
"Mana pasaule bija grāmatu pasaule"
Arnis Krauze: "Es nebūt nevienam nepārmetu, / Jo avots ciešanām es esmu pats, / Ar pacietību savas sāpes nesu, / Jo sāpes dalītas ir divkāršas." Tas ir jūsu dzejolis?
Virdžīnija Lejiņa: Jā.
Kā 12 gadus vecs bērns var uzrakstīt šādas rindas? Vai tur jau ir kādas dzīves sāpes pieredzētas, vai daudz grāmatas lasītas, vai vienkārši jau 12 gados jūs bijāt mazs cilvēks ar lielām domām?
Man bija tā, ka 12 gadu vecumā es biju neprātīgi iemīlējusies savā klasesbiedrā…
Tā bija mīlestības dzeja?
Ne gluži, bet daļēji. Katrā ziņā tas mani iedvesmoja radošam darbam, un es tiešām ļoti daudz lasīju, es biju izlasījusi gandrīz visu latviešu dzeju un visus romānus. Visu, kas bija mājās, es biju visu "apēdusi" pilnīgi. Nu jā, tad es no kaut kā inspirējoties, vairs neatceros tieši no Aspazijas vai vēl kāda, es rakstīju dzeju, iesāku divus romānus. Protams, man apnika un beigās rakstīju, ka varbūt kādreiz turpināsies... Tā viņi, protams, nav turpinājušies. Tas ir tāds smieklīgi interesants laiks.
Bet tie bērnu dienu dzejoļi, es vienu atradu, bet vai tie ir vēl kaut kur?
Interesanti, kur? Es laikam vienreiz citēju to vienā intervijā vai kaut kur?
Tālajos 70. gados.
Ja?
Jā. "Padomju Jaunatnē" – tur es atradu. Par tiem diviem bērnībā rakstītajiem romāniem – kāds žanrs tas bija? Jūs minat, ka jūs gandrīz vai kā divus romānus uzrakstījāt.
Jā, jā, nu tie bija par kaut kādām attiecībām, mīlestību. Es tagad skatos uz savu mazmeitu, kurai tagad būs jau 14 gadi, un es tā domāju – mīļo stundiņ, es tiešām 12 gadu vecumā jau visu to biju sarakstījusi, bet tā bija, jā. Es biju tāda… Mana pasaule bija grāmatu pasaule, es tajā dzīvoju.
Džīna, par to rakstīšanu un dzejošanu jau raidījuma sākumā es vaicāju tādēļ, ka no neoficiāliem avotiem, kā mēs žurnālistikā sakām, tieši dienu pirms mūsu sarunas es uzzināju, ka Virdžīnija Lejiņa ir liela notikuma priekšā. Tuvojas pašas sarakstītas grāmatas iznākšana, un tās pirmajā lappusē būs Marģera Zariņa citāts: "Kur tas vējš aprakts, un no kuras puses tas suns pūš? Labs jautājums."
Par ko būs darbs? Man tie avoti minēja, ka tā kā velkot uz tādu sieviešu romānu, bet ar ļoti pamatīgu, dziļu domu. Vai taisnība maniem avotiem?
Nu vienīgais, ko es varu teikt, ir, ka es nevaru apgalvot to romāna nākotni, jo tas viss tikai ir vēl attiecību sākumā ar izdevniecību.
Bet darbs ir padarīts?
Jā. Mana traģēdija ir tā, ka es nevaru likties mierā. Mana stihija, protams, būtu filmēšana, bet, ja nav iespēju, man kaut kas jādara.
Nu kas pieejams? Vienīgais – rakstāmais. Lai gan, ja atsaucamies uz pašu sākumu, ko mēs runājām, es iestājos Filoloģijas fakultātē, es jau tikai par literatūru domāju. Neko citu. Bet sāku strādāt televīzijā, kad es biju 3. kursā, un tad es aizrāvos, protams, ar televīziju un nepabeidzu universitāti.
Bet tas darbs, Marģera Zariņa citāts pirmajā lappusē, uz ko tas mudina?
Nu, skaidrs, ka tas ir sieviešu romāns, nu kādu gan es varētu uzrakstīt citu, bet faktiski jau par cilvēka… Es domāju, vistrakākais šodien ir atrast to dzīvi, kas tev dod prieku un sagādā gandarījumu. Mēs visi meklējam. Laimīgs ir tas, kuram var būt tāda profesija, piemēram, kā man, kas bija brīnišķīga, un visu mūžu man nekas nebija cits jāmeklē, jo man visu laiku bija, ko darīt. Bet principā man liekas, ka ir svarīgi atrast faktiski pašam sevi – tā varētu teikt. Atrast pašam sevi un tad, kad tu atrodi sevi, tad viss nostājas vietā. Tā nu tā varētu īsi pateikt.
Ja viss nostāsies savās vietās un visi labie gariņi būs savās vietās, es saprotu, ka pie lasītājiem nākamā gada sākumā vai šī gada nogalē tas darbs varētu nonākt?
Nu es tiešām pašlaik nevaru atbildēt uz šo jautājumu.
Bet galvenais darbs ir izdarīts – romāns ir uzrakstīts.
Jā, tas ir izdarīts.
Skolas laiks – viens no fantastiskākajiem
Džīna, vismaz pēdējo 20 gadu garumā visas intervijas ar jums parasti sākas ar jautājumiem par "Likteņa līdumniekiem". Lai es neatkārtotos, seriāla stāstu esmu nolicis mūsu sarunas beigu pusē, jo šajās dienās, izzinot Virdžīnijas stāstu, esmu piefiksējis tik daudz interesantu vēsturisku epizožu, ka gribu vaicāt vispirms par tām. Es sākšu ar publikāciju laikrakstā "Padomju Jaunatne". 1965. gada 21. marts. Es atrodu, tā ir presē pirmā reize, kad, Virdžīnija, tavs vārds publiski parādās. Toreiz vēl Virdžīnijas Blūmentāles vārds. Šeit ir liela fotogrāfija. Virdžīnija, vai atminat, un vai tā, vidū, uz 49. vidusskolas trepēm, ir Virdžīnija Blūmentāle?
Man ir jāņem brilles, es savādāk… Jā, tā esmu es, bet šo es tiešām neatceros.
Tad es pacitēšu mazu stāstiņu, kas pie šīs fotogrāfijas ir. "Urā! Stundas beigušās! Nu tikai drīzāk laukā, lai durvis aizsitas tā, lai nodžinkst stikli. Citā reizē jau nevarētu, bet tagad var atļauties arī šādu mazu vaļību. Laukā tāda saule. Tāds svaigums. Lakatus nost, cepures nost, mēteļus vaļā. Kas gan var viņus noturēt? Viņus, kas skolā vairs tikai ar vienu kāju? Otra jau pāri slieksnim, otra jau tausta ceļu dzīvē. Šis pavasaris Virdžīnijai Blūmentālai, Larisai Kaširinai un Sarmītei Ozoliņai Rīgas 49. vidusskolā ir pēdējais." Virdžīnija, tiešām, te ir lakati nost, mēteļi vaļā, mati pa gaisu. Ar vienu kāju vēl skolā, ar otru jau lielajā dzīvē.
Bet kas to būtu rakstījis?
Nav pat autora, bet tāda liela bilde 1965. gadā ir tapusi.
Jā, to es absolūti vispār neapzinos, ka būtu kāds fotografējis.
Kāds jums bija skolas laiks 49. vidusskolā?
Ļoti labs, man ļoti patika. Brīnišķīgs.
Tur bija arī kādi varbūt teātra vai citi pulciņi?
Nu laikam nav tāda pulciņa, kurā es nebūtu piedalījusies. Bija teātra, bija moderno deju pulciņš, bija basketbols un fizkultūra visādās izpausmēs.
Pareizi, es lasīju, ka jūs ar sportu diezgan cieši esot bijusi saistīta?
Biju, jā. Bija Kārlis Auškāps paralēlklasē, bija Lilita Ozoliņa vienu klasi zemāk. Skolas laiks ir viens no fantastiskākajiem laikiem. To droši vien novērtē pēc tam, bet es domāju, ka arī tajā laikā man ļoti patika iet uz skolu. Es mazmeitai vienmēr saku – mācības ir viena lieta, bet tā sadzīve jau ir tā brīnišķīgākā skolā.
Komjaunatnē arī bijāt?
Jā, jā, komjaunatnē, pionieros. Visur.
Laikam kā jau visi tajā laikā.
Jā, tas vispār nu absolūti kā pīlei ūdens, tur pilnīgi nekā tāda nebija. Pēc tam tālāk gan ne, to jau es sapratu un negāju tur.
Grāmata, ko izlasīt katram politiķim
Kādā nesenā intervijā lasīju šādus jūsu vārdus: "Komunisma ideja arī nebija slikta, to samaitāja izpildījums. Es neteiktu, ka tagad demokrātiju realizē labākajā veidā, bet to publiski paust ir ļoti nepopulāri. Man ļoti sāp sirds par to, ka pašlaik absolūti nekritiski pieņem visu, kas plūst no lielās pasaules, uzskatot to par kādu etalonu. Publiskajā telpā trūkst personību, kas saprot lietas un saka, ko domā, jo cilvēki baidās runāt, bet tieši tāpēc, ka cilvēki nesaka, ko domā, veidojas nepareiza sabiedriskā doma." Kas ir tas, kas jums liekas, par ko vajadzētu runāt, vai par ko maz runā, vai kas tiek noklusēts?
Es domāju, ka pamatā jau tā demokrātijas ideja arī tiek pārprasta, jo es gribētu tad īsti saprast, ko uzskata par demokrātiju – vai visatļautību? Jo tagad jau ne pret ko it kā nevar iebilst, jo tūlīt jau tev saka – demokrātija.
Vai vārda brīvība.
Es viņu savādāk izprotu. Man liekas, ka ir kaut kā dīvaini… Es tagad braucu vilcienā un lasīju. Ir tāda brīnišķīga grāmata, tāds Nučo Ordine ir sarakstījis "Nelietderīgā lietderīgums". Man liekas, ka to vajadzētu izlasīt katram Saeimas loceklim un valdības loceklim. Jo var jau, nu… Es cenšos, teiksim, cik vien var, protams, smieties par to, ko es nevaru labot un kas liekas absurdi, bet nu – cik ilgi tu smiesies? Kaut kādā brīdī tomēr paliek skumji.
Īpaši mani uztrauc tas, ka nekādā vērtē nav cilvēka paša godaprāts, ja tā varētu teikt. Vairāk ir norādījumi, instrukcijas, ierobežojumi. Neuzticas cilvēkam.
Nu, pieņemsim, ja tu esi priekšnieks – dari! Tāpēc tu esi ielikts, lai pats zinātu, kas jādara, kā jāvada un tā tālāk. Ja viss notiek pēc priekšrakstiem, instrukcijām un tā tālāk, tad jau faktiski jāsaka – tas mākslīgais intelekts pilnā sparā rit. Beigās tu klausies – tas, kas tagad gan ar šito dzelzceļu notiek… Nu simt piemērus var minēt, kur nesaproti, kā tāds absurds vispār varēja notikt. Man žēl, man ir ļoti žēl, ka… Mums būtu visas iespējas uzbūvēt brīnišķīgu valsti. Kur ir tie cilvēki, kas pieļauj kļūdas, un kāpēc viņiem par to nav jāatbild? Tas ir diezgan skumji.
Kādas ir jūsu sajūtas par to, kas notiek Ukrainā?
Es katru vakaru skatos, mēs ar Jāni [rakstnieku Jāni Lejiņu] skatāmies, un tas ir pilnīgi neticami. Pilnīgi neticami, ka tas tiešām var notikt reālajā dzīvē, tepat netālu, 21. gadsimtā. Man liekas, ka tā ir tāda mežonība, un ar to netiek galā. Tur nav vārdu, lai pateiktu… Es skatos arī to "Настоящее Время" ["Current Time"], ko tur rāda… Zem drupām paliek sieva ar diviem bērniem vīrietim… Jāraud. Katru dienu gandrīz vai jāraud. Es kādreiz domāju tā, nu kāpēc Dievs, providence – vai, es nezinu, kas – to visu pieļauj? Ja tomēr mēs gribam cerēt uz kaut kādu taisnīgumu, tad gribas ticēt, ka tādas lietas nevar pieļaut.
"Likteņa līdumniekos" jau arī tika fiksēta krievu zābaku, krievu karavīru ienākšana Latvijā, okupācija. "Likteņa līdumniekos" tas bija inscenēts, bet šobrīd televīzijā mēs varam redzēt dzīvajā, kā tas notiek. Šīs šausmas, uzbrukumus un veselas ģimenes, kas iet postā.
Redzi, ir viens tāds punkts, kas mani ārkārtīgi skumdina. Pirms tam, pirms šī iebrukuma, mēs gadiem skatījāmies filmas, kurās tas viss notiek. Māksla faktiski radīja šo pasauli. Doma jau ir pārpasaulīga. Nevar spēlēties ar šādām [domām]. Tūkstoši viens otru cenšas pārspēt, kurš izdomās ko briesmīgāku. Nu, un tad, kad tas notiek realitātē, tad domāju, ka daudziem cilvēkiem, es tā gribētu cerēt, ka tie, kas nenosoda to, ka viņi to uztver kā filmu. Es nezinu. Ja es runāju par to grāmatu "Nelietderīgā lietderīgums", es varētu viņu citēt un citēt, tad man liekas, ka tieši tas, ka [cilvēki] nepievērš pietiekoši uzmanību kultūrai, mākslai, izglītībai… Jo ne jau tie priekšraksti un instrukcijas veidos to cilvēku.
Vienīgais, kas veido cilvēku, ir māksla un kultūra.
Ja mēs gribam, lai uz cilvēku var paļauties, lai viņš iziet no augstskolas, kā saka, izglītots cilvēks, tad viņam ir jāuzticas. Tad, lūdzu, ja tu dari šo, tad arī dari. Dari to tā, kā pats to redzi, kā saproti, bet rezultāts lai būtu. Es varētu ilgi par to runāt.
"Es vispār nemāku neko darīt, ja ļoti neaizraujos"
Sarunu turpināsim par jūsu darbiem. Es sākšu ar 1977. gadu. 70. gadu otrā puse ir tas brīdis, kad jūs ienākat Latvijas Televīzijā.
Nē.
Nē?
Nē, es sāku strādāt 1966. gadā jau.
Jau 1966.? Bet tieši kā režisore?
Es sāku ārkārtīgi veiksmīgi, pirmo gadu biju režisora palīgs, kā jau toreiz tas bija, un jau nākošajā gadā es biju asistente un taisīju jau pati savus nelielus darbus.
Bet tas pirmais lielais darbs – Gunāra Priedes "Zilā"? Tas jau ir 70. gadu otrs gals.
Tas jau ir diplomdarbs. Es jau teicu, ka nepabeidzu universitāti, un tāpēc es iestājos [augstskolā] Ļeņingradā, jo toreiz bija tikai Maskavā un Ļeņingradā televīzijas režisori. Pa vidu bērns piedzima, un kad es beidzu, tas bija mans diplomdarbs, tāpēc tā ir 70. gadu otrā puse. Bet jau arī līdz tam man bija daudz lielie darbi.
Nu diemžēl no tā laika ne viss ir saglabājies, tāpēc paliksim pie jūsu diplomdarba – Gunāra Priedes lugas "Zilā". Tā ir viena no pirmajām reizēm, kad jūs presē esat pieminēta jau saistībā ar televīzijas darbu. 1977. gads, laikraksts "Padomju Jaunatne", raksta nosaukums "Aiz telelodziņa", un raksta autors ir Ģirts Dzenītis. Mazs citāts no šī raksta: "Inerces dēļ joprojām par jaunajiem dēvējam tos televīzijas režisorus, kuriem jau 15 gadu prakse. Tagad Latvijas Televīzijā ir pietiekami daudz tādu jauno režisoru, kuri ir tikko beiguši speciālās mācību iestādes, bet jau strādā ar pilnu tvaiku. Virdžīnija Jaunputniņa pirmo reizi pievērsa sev uzmanību pirms diviem gadiem ar Alekseja Arbuzova lugas "Vakara stundā" iestudējumu. Tajā darbojās tēlojuma manieres ziņā atšķirīgi aktieri, un režisore pierādīja, ka ir spējīga saliedēt ansambli. Veidojās monolīta izrāde, lai gan dramaturģiskais materiāls bija irdens. Virdžīnija Jaunputniņa strādāja sistemātiski. Arī viņas iestudētajos īsmetrāžas darbos jūtams, ka režisore savu prot izvilkt. Īpaši tas atklājas humoristiskajos raidījumos. Humors un viņas interpretācijā iznāca neuzbāzīgs, toties trāpīgi šaustošs. Diplomdarbam jaunā režisore izvēlējās diezgan sarežģītu lugu – Gunāra Priedes "Zilo". Virdžīnijai Jaunputniņai izdevies iedziļināties dramaturģijā, un "Zilās" inscenējums bija izdevies." Es teiktu, ka šī ir pirmā tāda pamatīgā recenzija par jūsu televīzijas darbu un diezgan tāda pozitīva. Ir tā pa plecu uzsists.
Jā, tas ir ļoti svarīgi, ka pret tevi labvēlīgi izturas.
Kā jūs nonācāt pie Gunāra Priedes darba? Es saprotu, ka pats darbs bija tapis jau 1972. gadā, bet tā īsti tas nebija nekur…
Viņš bija zināmā mērā tādā kā aizliegto sarakstā, nevēlamo darbu sarakstā. Mums bija brīnišķīgs kolektīvs televīzijā, Māris Grēviņš bija no Grēviņu dzimtas, ārkārtīgi inteliģents un gudrs cilvēks, un viņš, man liekas, atnesa to lugu. Es viņu izlasīju, man viņa ārkārtīgi patika, un izvēlējos to par diplomdarba izrādi.
Kas interesanti, šogad, es skatos, pat divos teātros iestudēs šo lugu.
Ja?
Jā, un toreiz pēc tā televīzijas darba Māra Ķimele arī tai pieķērās.
Jā, tā bija.
Kas jūs pašu šajā darbā uzrunāja? Kāpēc jums šķita, ka šim ir jābūt jūsu diplomdarbam?
Ja tā godīgi, jāsaka, es vairs tā labi neatceros, bet uz to brīdi…
Es vispār nemāku neko darīt, ja ļoti neaizraujos ar to.
Man liekas, ka tā [luga] jau arī ir zināmā mērā tāda savas vietas meklēšana, savas būtības meklēšana, savas dzīves… Uz dienvidiem aizved dēlu, kurš cietis avārijā.. (..) Es paņēmu viņu taisīt, un laikam tur, es nezinu, kādā veidā tās atļaujas ar autoru toreiz kārtoja, bet zinu, ka vienā brīdī, kad Priede esot uzzinājis, ka taisa kaut ko tādu jaunu, viņš esot šausmās bijis. Zini kā, nezināja jau, kas tur iznāks un tā. Bet tad mēs viņu uzaicinājām, kad bija ierakstīts, un viss bija kārtībā.
Ko viņš teica?
Viņam patika. [Elza] Radziņa bija galvenajā lomā, [Juris] Lejaskalns. Aktieri bija labi.
Šajā darbā vadmotīvs bija arī tautasdziesmas kā izzūdoša vērtība.
Jā, bet, manuprāt, man visvairāk patika tur tāda viena vieta, kāpēc luga vispār saucās "Zilā". Varonis saka, ka viņi ir braukuši no Liepājas uz Rīgu, kaut kur apstājušies, un tur zilā govs ganījās. Tad viņš saka tā: "Un es paskatījos uz mums ar govs acīm, kādi mēs tur stāvējām. Tēvs paģirains, es šitāds." Man tas liekas tā… Bieži vien, ja paskatītos uz mums no malas vai govs, vai zvirbuļa, vai vienalga kā acīm, cik dīvaini mēs izskatītos. Cik dīvaini mēs reizēm rosāmies, steidzamies un jāsaka – muļķīgi pavadām laiku. Mums atvēlēto laiku šeit. Tur, man liekas, tā tēma ir tāda ļoti izteikta. Tā bija forša vietiņa, kur viņš saka "Es paskatījos uz mums ar govs acīm".
"Ir pamats optimismam"
Nākamais fragments. 1979. gads, žurnāls "Māksla" – tajā publicēta Silvijas Radzobes kritika par televīzijas režisoru paveikto. Raksta nosaukums "Ir pamats optimismam". Zinām, ka Silvija Radzobe ar komplimentiem nebārstījās, bet te mazs fragments no viņas tā laika vērtējuma par jauno televīzijas režisoru darbu: "Rūpēs par to, lai atpūta intelektualizētos un aktivizētos, reizēm aizejam tik tālu, ka gandrīz par vienīgo vaininieku daudzās sadzīviskajās nebūšanās uzskatām trešo, lieko – televizoru. Ar šādu forsētu prettelevizionisku aģitāciju spēkus šķiež talantīgi prozaiķi, dzejnieki, žurnālisti. Te nu uz to visstingrāko jārunā pretī. Televīzija ir demokrātiska. Pēc būtības tās loma visdažādāko sabiedrības slāņu informēšanā, izglītošanā, izklaidēšanā ir nepārvērtējama. Ja, teiksim, Ludzas, Ventspils un Valkas rajonos pazīst Rīgas aktierus, tad tas ir galvenokārt mazā ekrāna nopelns. Pašlaik ir nostiprinājies spēcīgs dramatisko raidījumu režisoru kolektīvs, kurš pēdējos gados ievērojami cēlis televīzijas uzvedumu prestižu un pakāpeniski attīstījis savu profesiju no rādīšanas par radīšanu. Blakus LTV Literatūras un mākslas redakcijas ilgos darba gados rūdītajai galvenajai režisorei Veltai Ružai izauguši spējīgi jaunās paaudzes režisori – Guna Balode, Jānis Cekuls, Daina Dumpe, Virdžīnija Jaunputniņa, Ģirts Nagainis, Maija Smildziņa. Viņiem raksturīgs samērā augsts profesionālisms un vērienīga domāšana." Viņa vēl bez jums piemin veselu virkni jauno režisoru. Vai jūs televīzijā kopā vienā laikā visi ienācāt?
Es ienācu uz Dainas[Dumpes] dekrēta vietu. Tad Ģirts [Nagainis] parādījās, tad Maija [Smildziņa]. Principā apmēram, jā, tur gads šur vai tur. Tad Daina atgriezās no dekrēta, un man atradās pastāvīga vieta. Mums bija ļoti radošs, ļoti tāds labvēlīgs un atklāts kolektīvs. Mums bija katru nedēļu sapulces, kurās ļoti objektīvi, ko domāja, to teica, analizējot iepriekšējās nedēļas raidījumus. Sevišķi mūsu jaunos. Tad, kad tu gāji pirmdienā uz darbu, iekšas trīcēja. Tu nezināji, ko pateiks un kā. Bet bija tā, ka es trāpījos tādā laikā, kad bija šausmīgi daudz darba. Visiem. Tu vienu nedēļu taisi vienu, pabeidz, bet nākošajā nedēļā jau kaut ko pilnīgi citu. Jo mums bija mūzika, literatūra…
Humors.
Teātris, humors. Viss bija vienā, un pie visa bija jāstrādā. Līdz ar to tas bija tik vispusīgi, tik interesanti. Es ļoti daudz esmu humoru taisījusi, ļoti daudz. Literatūrā Skaidrīte Jurjeva bija vienkārši izcila redaktore. Viņa bija ārkārtīgi gudra, ļoti neatkarīga, talantīga. Viņa mani paņēma tā kā paspārnē, bija mana stiprā aizmugure, un mēs kopā ar viņu taisījām ļoti daudz.
Cik man ir stāstīts, viņa arī ar dažādiem trikiem mācēja apiet cenzūras aizliegumus.
Tas vispār bija brīnišķīgi. Mums bija tāds cikls "Laiku lokos". Ņēma kādu autoru, un Skaidrītei vienmēr bija ievadvārdi. Ievadvārdos viņa, vienalga, kuru ārzemju autoru ņēma, viņa vienmēr teica, ka viņš bija īsts Padomju Savienības draugs. Tad varēja tālāk taisīt.
Cenzūrai vairāk neko nevajadzēja dzirdēt.
Nē, un tālāk tur tas saturs varēja būt, kāds gribi. Bet visu to laiku, kamēr es strādāju padomju gados, īstenībā vienīgais darbs, ko aizliedza, bija "Pastardiena". Pārējo visu, ko es arī pati iecerēju, es varēju realizēt.
Ar šī brīža acīm vērojot tā laika televīzijas seriālus, redzam arī vēl tā laika tehniskās iespējas. Ja šobrīd esam pieraduši redzēt daudz montāžas, daudz fragmentu, tad, piemēram, 1977. gadā vēl redzam, ka faktiski bija jānofilmē epizode visā tās garumā. Tas šķiet sarežģītāk, nekā uzfilmēt epizodi pa fragmentiem.
Daudz sarežģītāk, starp citu. Vispār jau es ienācu televīzijā, kad vēl kaut kādus pirmos gadus bija tāda diskusija sabiedrībā un presē – vai televīzija ir māksla vai nav.
Nu tas arī tajā Silvijas Radzobes rakstā izskan, ka daži varbūt pavīpsnā par to televīzijas teātri tolaik.
Bet tagad par to pat nestrīdas vairs, ir skaidrs, ka nav. Bet tolaik viņa bija. Atskatoties uz tiem fragmentiem, kas saglabājušies, var redzēt, ka bija vesels mākslinieku cehs, kādas dekorācijas taisīja, tērpus, visas gaismas. Man šausmīgi patika tā sajūta, kad tu ieej tukšā studijā. Nu, kad tev sākās jauns darbs, tas sākās ar tukšu studiju. Sākās ar uzbūvi. Vispirms atnes dekorācijas, tad atnāk gaismotājs un saliek gaismas, atnāk operatori. Tā viņš pamazām, pamazām iegūst to savu… Kaut kāda milzīga burvība visā tajā bija, un tā bija tiešām māksla – uztaisīt dekorācijas. Nevis tā, kā tagad, kad ieiet, teiksim, īstā dzīvoklī, bet uztaisīt tādu dekorāciju, lai izskatās īsti. Vienlaikus arī, teiksim, tāda abstrakta dekorācija bija ļoti interesanta. Meklējumu bija ļoti daudz.
Džīna, jūs sakāt, ka tolaik tā bija burvība – spēja pārveidot uzņemšanas paviljonu, bet no publikācijas presē, un tas būs 1978. gads, žurnāls "Liesma", es noprotu, ka arī tolaik bija dažādi tie apstākļi. Gan filmēšanas grafiks, cik daudz laika bija dots vienam režisoram, gan tehniskās iespējas bija salīdzinoši spiedīgas. Mazs citāts, kurā jūs stāstāt šādu stāstu: "Manuprāt, par būtiskāko drīzāk var uzskatīt darba apstākļus, kuri mūsdienu televīzijas režisoram ir jāpieņem vai arī kuru priekšā jākapitulē. Radošās brigādes – režisori, operatori, mākslinieki – un televīzijas tehnikas iespējas ir nesalīdzināmi lielākas, nekā iespējas tās praktiski realizēt laikā un telpā. Iedomājieties, ka uz visu Rakstnieku savienību tiktu nodota lietošanā viena pildspalva un katram rakstniekam un dzejniekam gadā būtu obligāti jāuzraksta pa vienai grāmatai." Nu te tāds ieskats par to tehnisko pusi.
Tā bija, bet tas ārkārtīgi iemācīja defektu pārvērst par efektu. Jo es vienmēr teicu: kinostudijā strādāt ir pēdējā izlaidība. Tur trīs dienas gaidi tādu gaismu, tad vēl kaut ko. Toreiz jau bija tā, ka, teiksim, man ir studija… Visi rēķinājās ar to, kad aktieriem beidzas mēģinājums, tātad viņi var no trijiem līdz pieciem, pussešiem. Tad mūsu redakcijai bija laiks iedots, un, jā, tev jāspēj tajā laikā izdarīt to, kas tev ir jāizdara. Nu nav variantu vienkārši. Tajās pāris stundās tev bija jāizdara. Ja neesi pietiekoši gatavs un to nespēj, pēc tam vari kost pirkstos un kāpt pa sienu augšā, bet tu neko nevari izdarīt vairāk. Bet tas tiešām, es domāju, ir arī tāds labs treniņš bijis.
195 aktieri, izcila mūzika un latvāņi uz Nārbuļu mājas sliekšņa
Sarunas nobeigumā tomēr vēlos pajautāt arī par "Likteņa līdumniekiem". Seriāls "Likteņa līdumnieki" man ir īpašs, ne tikai tādēļ, ka es esmu redzējis visas sērijas, bet arī tādēļ, ka Nārbuļu māja ir trīs četrus kilometrus pāri mežam blakus manai lauku mājai, un Madonas novada Liezēres pagasts ir arī manu senču pagasts. Vai ik nedēļu es šobrīd braucu garām Nārbuļu mājai. Mājai, kur daudzas epizodes arī seriāla tapšanā tika filmētas. Kā sākās tavs stāsts ar "Likteņa līdumniekiem", kā radās doma ķerties pie šī pamatīgā darba?
Tajā laikā ļoti daudz rādīja kinostudijas filmas ar, toreiz tā bija "Lauku Avīze", ar "Lauku Avīzes" atbalstu. Es uz ielas satika Evu Mārtužu un teicu, kāpēc nevarētu viņa atbalstīt arī, teiksim, kādu televīzijas filmu. Viņa teica, ka viņa parunās ar vadību. Bet man bija ideja… Tajos pašos 12 slavenajos gados es izlasīju, mums mājās bija tāda Jāņa Sārta grāmata "Kur strauti runā". Man viņa ārprātīgi patika, mani jau tas nosaukums fascinēja. Tas bija stāsts par 20. gadu beigām Latvijas laukos, par to, kā pēc visiem kariem un Brīvības cīņām sāka uzplaukt lauku dzīve. Kā viņš rakstīja, ka brauc pa ceļu, un visur redz spāres ceļam. Man ļoti, ļoti tas darbs patika, tur bija laba dramaturģija, un es gribēju to taisīt. "Lauku Avīze" toreiz piekrita mani atbalstīt, bet viņi gribēja savu, un ieteica Kaijaku [Vladimiru]. Tā kā man nekāda lielā izvēle nebija, vienīgais noteikums, kas man bija, kad izlasīju, ka tur lielā mērā ir viss centrēts uz to ģimeni un uz to, kas apkārt, es gribēju, lai attēlota tiktu visa tā laika panorāma.
Bet daļēji jums tas izdevās. Pat lielā mērā, es teikšu, jums tas izdevās.
Pilnīgi noteikti, jo bez tā es arī nemaz nebūtu filmējusi, jo man liekas, ka tā vērtība jau ir tieši tāda, ka mēs redzam, kāda ir pasaule, un tad arī tā dzīve lokāli pavisam savādāk skan, un mēs neviens jau nevaram dzīvot ārpus tā, kas notiek pasaulē.
Man "Likteņa līdumnieki", protams, ir šis stāsts, šis aktieru darbs, vairāk nekā 100 aktieri seriālā ir dokumentēti…
195.
195? Tik daudz. Tas ir milzīgs televīzijas kolēģu darbs, bet tā ir arī Raimonda Tigula mūzika – izcila.
Izcila, tieši tā. Es saku, ka mūzikai vispār ir milzīga nozīme, un es toreiz prasīju savai kolēģei no mūzikas redakcijas, lai man iesaka kādu jaunu komponistu. Man gribējās tādu, ko vēl nezina, nepazīst. Viņa man ieteica Raimondu, un tas bija simtniekā.
Minēju, ka dzīvoju pāris kilometrus no šīs Nārbuļu mājas, no filmēšanas vietas, un man ir žēl noskatīties, kā šī māja iet postā, it īpaši pēdējos gados. Kādreiz izskanēja doma par kādu muzeju, bet nekas no tā nav realizējies, tik vien kā – un tas ir jauki, ka tas ir kā tāds tautas muzejs, jo cilvēki tur brauc, jauni un veci, arī tādi, kuri vēl nebija dzimuši, kad seriālu filmēja. Bet Nārbuļi iet postā, un latvāņi nu jau ir pienākuši pie Nārbuļu sliekšņa.
Jā, es tur nespēju garām braukt, man jāraud ir. Tā bija tāda dīvaina… Mēs rakstījām epizodi, kur aizsit logus, kur Mirga pamet to māju. Kaut kā iznāca, ka dzīvē tas pats ar to māju notika. Tā kā mājai arī ir tāpat kā cilvēkam – savs mūžs. Viss ir tik relatīvi. Tad, kad filmējām, man likās tas kalns tāds liels, bet tagad paskatos, kad nojauca tur to šķūni un klēti, viss pazaudēja tādu…
Tur jau viss sāk arī aizaugt ar krūmiem, brikšņiem. Es zinu, ka jūsu kolēģei Dainai Dumpei ir bijusi doma sapulcināt "Likteņa līdumnieku" ļaudis atkal kopā un satikties, bet es arī saprotu, ka tā īsti atsaucība nav no šo māju īpašniekiem vai saimniekiem, ka ne viņi kaut ko tagad dara, ne viņi īpaši grib, lai kaut kas tur notiktu.
Jā, tā bija. Tad kad viņi to īpašumu pārtvēra, tad viņi pirmo tur nocirta mežu un laikam ar to arī interese beidzās. Nezinu, ir grūti pieņemt to, ka nekas nestāv uz vietas. Viss nāk un aiziet tālumā. Tā tas ir.
Bet Džīna, es saprotu, ka krietnus gadus pēc seriāla tapšanas turpat burtiski pāri ceļam bija arī jūsu un Jāņa lauku māja.
Jā, toreiz viņa bija pagasta īpašumā, un mēs viņu privatizējām, bet es nespēju tur dzīvot.
Jo katru dienu bija jāskatās uz Nārbuļiem...
Jā, es vienkārši nevarēju. Tas bija pāri maniem spēkiem, jo es katru darbu neuztveru kā darbu. Es tajā ielieku visu sirdi.
Priekš manis tas darbs ir dzīvs, priekš manis tā nav filma, tie ir dzīvu cilvēku mūži, mājas, tas ir kā par dzīvu miesu…
Raidījumā izskanēja tikai maza daļa no tiem darbiem, kas gadu garumā ir veikti. Tas, ko es ik pa brīdim saklausu sarunā, ka jūs būtu gatava turpināt radīt un darīt. Bet mēs dzīvojam tādā laikā, kad bez tās naudas nekur, kad ir šie konkursi un liela iespēja tur arī netikt pa tām durvīm iekšā. Tas ir tas, ko es šeit, studijā, sajūtu gaisā – Džīna būtu gatava darīt un filmēt, ja vien būtu iespēja, ja vien televīzija aicinātu.
Jā, nu neizskatās, ka viņi ilgojas pēc manis. (smejas) Bet…
Varbūt ir cerība, ka tagad būs tā jaunā televīzija, jaunais medijs, un varbūt tur būs ļaudis, kas palūkosies un novērtēs, ko Virdžīnija Lejiņa līdz šim ir darījusi.
Es negribu sev dot lieku cerību, bet es tāpat kārpos un kaut ko daru. Man gribētos nobeigt ar vienu tautasdziesmas rindiņu. Man liekas, ka mums ir ļoti svarīgi pievērsties savai vēsturei, jo tikai tiem cilvēkiem, kas zina, kas viņiem aiz muguras ir, ir spēks iet uz priekšu. Tā kā naudas ir maz, es uzskatu, ka nevajag niekoties, vajag tiešām ķerties pie pamatīgām tēmām, jo vēsture mums ir tik bagāta un tik maz apzināta. Lai būtu tāda laba pašapziņa, es citēšu tautasdziesmu:
"Ne mušiņas bērniņš biju,
Pieniņā nenoslīku,
Lielu ļaužu, gudra tēva,
No diženas māmuliņas."
Nu vai nav skaisti? Ne mušiņas bērniņš biju.
Lai izdodas vēl radīt skaistus un paliekošus darbus!
