Filmā atspoguļots sarežģītais padsmitnieku vecums – ne īsti bērns, ne gluži pieaugušais. Labi atceros pretrunu pilno pieaugšanas vecumposmu, kurā retajam no mums ir gājis ļoti vienkārši. Vēl labāk atmiņas par pretrunīgo jaunā pieaugušā vecumposmu pastiprina filmā ievietotās Kārļa, Gļeba, Anastasijas, Anetes un Zanes vēl bezbēdīgās bērnības epizodes. Kārļa vectēva filmā teikto pārfrāzējot – visa turpmākā cilvēka dzīve ir nepārtraukta cīņa.
Filmas autori seko jauniešiem viena gada garumā, caur mazām ikdienas lietām un darbībām fiksējot un notverot to, ko vārdos nevar aprakstīt – dzīvi.
Stāsts ļauj ielūkoties dažādos Latvijas ģimeņu modeļos un caur tiem skatītājiem palīdz domāt par sevi, kas man šķiet viens no vērtīgākajiem, iekustinātajiem procesiem, vērojot dokumentāro kino.
Skaidri nolasāms arī, kā vecāko ģimenes locekļu pasaules redzējums atspoguļojas nākamajās paaudzēs neatkarīgi no tā, vai tas tiek pieņemts vai noraidīts.
Divu režisoru savienība man šķiet otrs sarežģītākais sadarbības veids pēc laulības, izņemot tos gadījumus, kad režisoru raksturi ir izcili pūkaini vai arī viens no tiem piekāpjas. Tomēr tapusī filma ir diezgan līdzena, izņemot dažas ainas, kuru būvēšanas metode šķiet atšķirīga. Kameras klātbūtne viscaur šķiet neticami saudzīga, ieinteresēta, un varoņi neticamā kārtā kameru nemana. Varbūt tas saistīts ar "garā" objektīva izmantošanu, kas ļauj operatoram atrasties neuzkrītošā attālumā no filmējamā subjekta.
Noteikti tā ir arī režisoru spēja iedrošināt filmas varoņus neslēpties no kameras.
Īpaši autoru simbiozi ar varoņiem var apbrīnot tādās jutīgās ainās kā Kārļa randiņš ar meiteni vai Gļeba atteikšanās doties boksa ringā, kas pēc tēva domām ir vājuma pazīme – "sūtīsim tevi uz dejām".
Filmas galvenais operators ir Valdis Celmiņš, taču filmas tapšanā piedalās vairāki operatori – Mārcis Slavinskis, Jānis Šēnbergs, Jānis Salms, Ivo Skanstiņš, Reinis Aristovs. Sākotnēji atsevišķas epizodes nolasās kā svešķermenis – jau pieminētā krievu tautības puikas Gļeba gadījumā, sarunā ar tēvu mašīnā un 1. septembra svinēšanā mājās. Šķiet, ka filmējamie personāži ir satraukušies un kameru redz pirmo reizi. Taču turpmākajās ainās ar Gļebu un viņa tēvu filmēšanas piegājiens izlīdzinās un kļūst tikpat silts kā visā pārējā filmā.
Filmas autori filmē dzīvi, ikdienu, it kā sākotnēji, ārēji nekas īpašs nenotiek, taču patiesībā kadrā notiek grandiozi notikumi. Meitene atnāk uz randiņu ar puisi un autoostas kafejnīcā kopā ēd bulciņas un pikojas. Ļoti skaista aina, kas vēlāk skumji beidzas – meitene vairāk ar Kārli draudzēties negrib.
Līdzpārdzīvojot Kārlim, kurš kamerai stāsta par savu nelaimīgo mīlestību, šķiet – nu kāpēc cilvēka dzīve ir tāda cīņa…
Vēl viena līnija, kuru gribas izcelt, ir par Anastasiju un viņas mammu. Anastasijai ar mammu jātiek galā ar smagajiem lauku darbiem vienām – jāapkopj zirgu ganāmpulks, kas ir viņu iztikas avots. Filmā redzams, kā abas zirgam apgriež nagus. Zirgs nav ar to mierā un spārdās, bet darbs vienkārši ir jāizdara, lai gan spērieni sāp, un knaibles nav pietiekami noasinātas. Anastasijai ar mammu domstarpību kļūst aizvien vairāk. Māte ar laiku ir kļuvusi emocionāli un nu jau arī fiziski vardarbīga un šķiet, ka filmas autori palīdz mums saprast Anastasijas mammu un nevērtēt pārāk skarbi.
Ainas ar Gļeba ģimeni " krīt" ārā no filmas visvairāk. Gan labā, gan ne tik labā nozīmē. Pirmkārt no psiholoģiskā rakursa ir interesanti vērot tik daudz konfliktu viena ģimenes modeļa ietvaros. Tēvs ir dominējošs un biedējoši kontrolējošs. Dēls viņam acīmredzami ir projekts, un viņš kā perfekcionists grib visu izdarīt, kā nākas. Var tikai apbrīnot viņa pacietību un neatlaidību, bīdot dēlu no viena pulciņa uz otru. Tomēr Gļebs, lai gan ir sabarots ar tēva pārliecību, ka ir jāizglītojas, lai ar laiku varētu atrasties Visuma centrā, patiesībā ir jauks puika, kurš vislabprātāk gribētu atpūsties. Diemžēl tā nesanāk, jo ir miljons pulciņu, ja neskaita ģitāras spēli. Savukārt aina ar Gļebu un zemūdens piefilmējumu man bija savāds pārsteigums. Es tā arī nesapratu, vai tā ir nodeva Eiropas kino tradīcijai iefilmēt kaut ko poētisku un daudznozīmīgu zem ūdens, vai tur patiešām bija dators un galds. Neesmu auditorija šāda tipa materiālam. Bet lai nu ko – par Gļeba ģimeni es varētu skatīties veselu pilnmetrāžu. Pirmkārt, lai saprastu, kas kaiš Gļeba tēvam.
"Viena acs raud, otrai jāpaliek sausai," saka Ivars Seleckis Ingas Jērumas grāmatā" Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino"[1].
Raudāt nedrīkst, jo tad pazūd fokuss.
Manuprāt šo izteikumu tikpat spēcīgi var attiecināt kā uz operatora, tā arī uz dokumentārā kino režisora darbu. Es kā skatītāja ļoti līdzpārdzīvoju visiem jauniešiem. Domājams, arī režisori jutās tāpat. Tomēr, kā filmas veidotājs tu vari just līdzi, bet tev jāsaglabā vēss prāts, citādi var zaudēt fokusu. Tu vēro, esi empātisks, bet nešķērso līnijas, aiz kurām neproti būt atturīgs. Runa ir arī par ētiku. Par šo tēmu var jautāt un atbildēt jebkuras dokumentālas filmas kontekstā, arī šajā. Pēc Žana Ruša[2] mēs drīkstam iemest ainā kaķi, ja zinām, ka viņš tur mēdz nākt. Mēs varam viņu iemest, nevis gaidīt piecus gadus, kad viņš pats parādīsies. "Jā, bet ko tas nodara kaķim?" piebilst Inga Pērkone. Visbiežāk mēs nemaz nezinām, kā tur īsti bija, bet ar iekšām jūtam, kur mums kaut kas montāžā buksē. Visticamākais, tieši tā tur nebija. Piemēram, ainā ar Gļebu un boksa sekciju. Vai tiešām tēvs kā tāds monstrozs stāvs tieši tā izdalījās no pūļa un tieši tā skatījās. Bet caur šo ainu mūsos ļoti skaidri nostiprinās pārliecība, ka kontrolējošs, dominējošs, neiejūtīgs tēvs ir smaga nasta. Bet, tā kā mēs esam ar atšķirīgu izpratni, par to, kas ir un nav ētiski dokumentārajā kino, tad diskusijas nekad nebeidzas.
Skatoties filmu, par to grūti nedomāt kā par sociāli antropoloģisku pētījumu.
Redzam latviešus un redzam krievvalodīgos bērnus. Latvieši ir atainoti domīgi un melanholiski, kopā ar saviem vecākiem zāģējam malku, apgriežot zirgiem nagus un strādājot uz lauka, bet mācībās nav izcilnieki. Krievi savukārt izglītojas dažādās zinībās un cīņu mākslās un pauž grandiozas idejas par nākotni pasaules centrā. Par šādu kāršu sadalījumu gan mazliet žēl, jo tas raisa kļūdainus pieņēmumus.
Filmas notikumi rit laikā, kad visu dzīvēs draudīgi fonē karš Ukrainā. Līdz ar to Kārļa un Gļeba ģimenes filmā iezīmējas kā divu universu līdzās pastāvēšana, kas, jācer, nekad netaps par sadursmi. Politisko fonu filmā just var pietiekami caur radio ziņām un, manuprāt, aina ar vēstures stundu ir lieka. Tās vietā būtu gribējies vēl kādu seleckīga, labdabīga humora pilnu ainu, tādu kā tā, kur Kārlis ar savu draugu, griežoties pagalma karuselī, apspriež eksistenciālus jautājumus.
Pieaugšanas stāsti dokumentārajā kino ir laikietilpīgs process. Bet tieši šādi, longitudināli pētījumi kompresētā veidā atklāj personības veidošanās maģiju.
Stāsti, kas savelk kopā pagātni ar šodienu. Kādi pagriezieni dzīvē noteica personības turpmāko veidošanos? Jura Podnieka izcilā filma "Vai viegli būt jaunam" (1986) papildu spēku un vērtību ieguva apvienojumā ar toreizējās Podnieka studijas montāžas režisores Antras Cilinskas veidotajiem filmas turpinājumiem "Vai viegli būt jaunam pēc 10 gadiem"(1997) un "Vai viegli būt jaunam pēc 20 gadiem"(2010).
Filmā "Būs kas labāks" ("Something Better to Come", 2014) režisore Hanna Polaka filmēja desmitgadīgo Juļu, kura kopā ar citiem bērniem dzīvoja kādā piemaskavas izgāztuvē. Režisore 14 gadu garumā sekoja viņas cīņai par savu sapni – dzīvot normālu dzīvi, viņas spēkam izrauties no degradējošās vides, atrast darbu, panākt iespēju dzīvot sociālajā dzīvoklī un rūpēties par savu jaundzimušo bērnu. Vēl viens piemērs ir čehu filma "Renē". 1989. gadā toreiz vēl mazzināmā režisore Helēna Treštikova sāka filmēt nepilngadīgo noziedznieku Renē. 20 gadus viņa sekoja puisim, kurš pārsvarā atradās dažādās ieslodzījuma vietās ar īsiem brīves pārrāvumiem. Renē un režisore sarakstījās ar vēstulēm, kas kļuva par filmas vēl vienu līmeni.
Noteikti vieglāk un dziļāk var izsekot vienam personāžam filmā, nevis grupai. Filmā "Turpinājums. Pieaugšana" daudzos jauniešu portretējumus sien kopā Kārļa Auzāna mūzika. Uz mūzikas fona kā metode tiek pielietota interviju tehnika, kombinēta ar piefilmējumiem un ārpus kadra (off-screen) tekstu. Šāds piegājiens ļauj vienā filmā salikt tik daudzas dzīves.
Dažus jauniešus redzam vairāk, citi uzfilmēti mazāk, taču pēc filmas noskatīšanās ir sajūta, ka mēs par viņiem uzzinājām to, kas katram pašlaik ir svarīgākais. Kā svarīgais gadu gaitā mainīsies? Cilvēka dzīve kopumā ir cīņa, bet tā var beigties, kad atrod savu laimi un notic sev. Laime var būt, piemēram, arī basketbols. Turpinājums sekos.
