Septembra sākumā pirmizrādi piedzīvoja režisora Kristapa Brīzes pirmā pilnmetrāžas filma "Banāns upē" – piedzīvojumu komēdija, kas stāsta par priekšzīmīgu biroja darbinieku Ralfu un viņa centieniem satuvināties ar savas jaunās draudzenes 13 gadus veco dēlu, dodoties kopīgā laivu braucienā.
Ceļojumā pa upi abiem līdzi dodas arī Ralfa kolēģis Linards, kuram ir savdabīga izpratne par brīvdienām ārpus pilsētas, līdz ar to visi trīs sastopas ar komiskiem notikumu pavērsieniem un metas dēkainos piedzīvojumos.
Filma jau paspējusi iegūt ceļazīmi uz Itālijas jauniešu festivālu "Piccolo Grande Cinema", kur savu izrādīšanu piedzīvos novembrī.
Plaši domājošais
Liepājnieks Kristaps Brīze ir ļoti daudzpusīgs – filmā "Banāns upē" viņš darbojies ne tikai kā režisors, bet arī scenārija autors. Daudzpusīga ir arī viņa izglītība, kuru ieguvis gan ievērības cienīgajā Tallinas Filmu skolā, gan Latvijas Kultūras akadēmijā, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijā.
Pašlaik jaunais režisors studē arī elektroinženieriju Rīgas Tehniskajā universitātē. "Jācenšas domāt plaši un izglītoties. Tas ir forši," teic Kristaps Brīze, kurš atceras sava tēta, grupas "Līvi" solista Aivara Brīzes neviltoto prieku par dēla labajiem panākumiem izglītības jomā.
"Viņš necentās mani ierobežot," saka Kristaps Brīze.
Savas dienas režisors pavada Dānijā, uz kurieni devās neilgi pēc laimīgās izglābšanās no lielveikala "Maxima" sagrūšanas 2013. gadā. To brīdi savā dzīvē Kristaps Brīze dēvē par izkāpšanu no purva, kas pavēris acis un ļāvis ieraudzīt savu dzīvību un dzīvi no cita skatupunkta. "Tas varbūt tā ļoti radikāli, bet ir tā, ka tās ikdienas rūpes, raizes, pienākumi un atbildības – tik ļoti tas slānis tobrīd bija sabiezējis, ka man likās, ka no viņa vairs nekādi nevarēšu izrauties ārā. Un tad bija jānotiek dzīvē kaut kam lielam.
Manā gadījuma tā bija sastapšanās ar nāvi, kad es sapratu, ka tam sabiezējumam jau īsti nav nozīmes, jo tu esi pats radījis to konstrukciju. Un īstenībā, ja tu gribi kaut ko darīt, tad tu vienkārši to dari.
Kārtis, liktenis, augstākais sastājās īstajās pozīcijās, un es varēju realizēt un apvienot gan savu sapņu realizēšanu, gan rūpes par ģimeni, gan izglītošanos."
Arī Kristapa tēvam Aivaram Brīzem reiz nozīmīgs bijis ceļojums uz Dāniju. "Arī viņam tur bija kaut kāds iekšējais restarts," stāsta Kristaps, kurš ikdienā bieži atceras savu tēvu, klausoties viņa mūzikas ierakstus.
Filmas iedvesmas avoti – trīs vīri un trīs bērni
Trīs vīri, kas sēž laivā, – šāda aina atsauc atmiņā par literāro klasiku kļuvušo Džeroma K. Džeroma noveli "Trīs vīri laivā (nemaz nerunājot par suni)". Kristaps Brīze neslēpj, ka lielā mērā šis teksts ir iedvesmojis viņa darbu. "Es atceros epizodes no grāmatas, un tur ir tās ceļojuma gaidas par to, kas būs aiz nākamā līkuma," saka jaunais režisors.
Braucot filmas izrādīšanas tūrē pa visu Latviju, filmēšanas komanda uzdevusi skatītājiem jautājumu par to, cik no viņiem ir kādreiz devušies laivu braucienā. "98% atbildēja, ka ir bijuši. Tāpēc es domāju, ka ikkatrs varēs savilkt paralēles ar notikumiem, kas ir bijuši viņu dzīvēs," saka Kristaps Brīze.
Tomēr "Banāns laivā" lielā mērā balstās arī uz viņa paša personīgo pieredzi, iemīloties sievietē, kurai jau bija trīs bērni.
"Kad es ienācu ģimenē, man arī vajadzēja kaut kādā veidā veidot attiecības, un tas nebūt nebija vienkārši.
Bija robežas, pret kurām nācās atdurties un nācās iekšēji atbildēt uz dažādiem jautājumiem," stāsta Kristaps Brīze, uzsverot, ka filma nav autentisks stāsts, kas balstīts uz viņa vai kāda cita personīgo pieredzi, bet gluži vienkārši risina to pašu tēmu.
Režisors uzskata, ka filma ir aktuāla kā bērniem, tā viņu vecākiem un arī tiem, kuri pieredzējuši vai pašlaik pieredz ienākšanu jaunā ģimenē.
"Vīrietim ir tendence būvēt savu "banānu republiku". Viņš ienāk ģimenē, un, kaut arī tas ir nevilšus, kaut arī tu to apzināti nesaproti, bet instinktīvi tu esi teritoriāls.
Tu uzliec savas robežas, tu esi saimnieks, tu tagad izdomāsi kaut kādu vīziju, kuru tu arī spiedīsi virsū. Bet, manuprāt, ir svarīgi saglabāt iespēju bērniem vienkārši iet savu ceļu. Arī pirms tam kaut kāda mīlestība ir dota, un ir svarīgi to kultivēt, nevis iet ar savu banānu republiku virsū," saka Kristaps Brīze.
Režisors un scenārija autors – divi vienā
Kristaps Brīze filmai "Banāns upē" rakstījis gan scenāriju, gan bijis tās režisors. Līdz ar to viņš nereti izmantoja izdevību mainīt nelielas nianses filmēšanas laikā, kādu teikumu izņemot no scenārija ārā un kādu pieliekot klāt. "Man nav atbildības pret otru autoru, jo es pats esmu tas otrs. Līdz ar to es varu to [filmu] locīt diezgan plašā mērā," smej Kristaps Brīze, kurš labprāt izmantoja māksliniecisko brīvību, ļaujoties dažādām sakritībām un izmantojot brīžus, kurus piespēlēja nejaušība.
"Bija atsevišķi un interesanti momenti. Piemēram, mēs uzliekam kameru, kur ir galvenais aktieris, un tur principā prasās, lai būtu ekstras fonā.
Un tieši tajā brīdī tādā kunga prātā kadram garām paiet vīrs – perfekti saģērbies un vēl skaistu dziesmu dungo," atceras Kristaps Brīze,
kurš priecājas arī par neplānotajiem, bet īpašajiem mirkļiem, cilvēkiem un suņiem, kas padarījuši viņa filmu dzīvu un īstu.
Tomēr viņš uzsver, ka, neatkarīgi no tā, cik lomas pats ieņēma uz filmēšanas laukuma, tās radīšana noteikti ir kopdarbs. "Pati kino esence ir kopdarbs. Citās mākslas formās, piemēram, mūzikā, ir citādi – dziesmu tur vari iespēlēt un iedziedāt viens, bet kino praktiski nav iespējams uztaisīt vienam, protams, ja vien tas nav individuāls mākslas projekts. Arī šī filma ir kopdarbs, kaut arī tur ir mans paraksts kā scenārija autoram un režisoram," saka Kristaps Brīze, kurš saka paldies visiem iesaistītajiem, kuri devuši dāsnus padomus, ieteikumus un profesionālo atdevi – aktieriem, operatoriem un citiem.
Režisora, aktiera un orķestra debija
"Banāns upē" ir režisora Kristapa Brīzes pirmā pilnmetrāžas filma – pirms tam viņš veidojis vairākas īsfilmas. Pilnmetrāžas un īsfilmas viņš salīdzina ar sprintu un maratonu: "Tu nekad nezini, kā ir skriet maratonu, pirms to neesi noskrējis. Tu to vari plānot. Iepriekš es biju taisījis īsfilmas, un tas bija tāds sprintiņš. Un tad pirms tā maratona tu esi visu izplānojis, un tu domā, ka tu zini, kā būs. Bet tad pienāk maratons, un ir pavisam citādi – ir saspringtas filmēšanas, daudzas stundas, visi grib foršu rezultātu, un ir iekšēja spriedze."
Filmēšanas laikā jaunais režisors atskārtis ko būtisku, kas viņam palīdzējis turpināt veiksmīgu filmēšanu bez pārlieku liela saspringuma, proti, viņš iemācījās baudīt procesu un būt klātesošam katrā brīdī.
"Es sapratu, ka svarīga ir ne tikai tā lielā vīzija, bet svarīga ir arī tā sajūta uz laukuma, jo tas ir tas, kas ietekmē rezultātu. Tu iemācies elpot tajā maratonā. Ir svarīgi zināt, kad sevi izšaut, kad pietaupīt un kā sadalīt visu tādos loģiskos posmos," stāsta Kristaps Brīze.
Kad filma bijusi gatava izrādīšanai, režisors un visa filmas komanda neesot zinājusi, kā justies. "Tajā brīdī, kad tu un vēl pārējie cilvēki blenž tajā mazajā kompīša ekrānā, tu jau nezini, kā tas būs. Un tad es domāju, ka pirmizrādē pēc pirmajiem teikumiem cilvēki sāks iet ārā. Laipni pasmaidīs un atvadīsies. Bet es biju pārsteigts, ka nosēdēja," priecīgi stāsta režisors, kurš bijis patīkami pārsteigts un laimīgs arī par savu bērnu pozitīvajām atsauksmēm. "Viņi ir ļoti kritiski un ar smalku humoru. Atdurties pret to latiņu ir ļoti sarežģīti. Ja izdodas to sasniegt, tad jau nav tik traki," viņš saka.
Darbs ar pilnmetrāžas filmu bija pirmā pieredze ne tikai Kristapam Brīzem, bet arī jaunajam aktierim Nestoram Carjovam Krūmiņam, kurš filmā spēlē Kārli – pusauga puisi. Viņš īpašu režisora uzmanību pievērsis jau pirmajos atlases brīžos.
"Mums bija astoņi jauni puiši, un viņi nāca pildīt dramaturģiskos uzdevumus. Kad pienāca Nestora kārta, viņš to nedarīja. Tā vietā viņš uzdeva jautājumus – kāpēc man tas būtu jādara?
Kādos apstākļos viņš [Kārlis] to darītu? Tas bija tāds instinktīvs Staņislavska gājiens – viņam bija ārkārtīgi svarīgi uzbūvēt tēla iekšējo karti, lai izpildītu kaut kādas darbības. Beigās es atbildēju uz tiem jautājumiem un viņš aizgāja un izdarīja. Tad es sapratu, ka viņš ir domājošs jaunietis un ka tur varētu būt kaut kas interesants. Viņš domā līdzi un uzdod jautājumus, un tas ir forši," par jauno aktieri stāsta režisors.
Filmas filmēšana norisinājās Kurzemē. Bet, kad režisors aizbrauca uz Smilteni, viņš bijis pārsteigts, cik liels ir pilsētas pūtēju orķestris.
"Kad atvēru Kultūras nama telpas un tur bija milzīgs pūtēju orķestris, es domāju, kā tas iespējams, ka tādā vietā kā Smiltene novācas tāds orķestris?" atceras Kristaps Brīze,
kurš uzteic orķestra patīkamo enerģiju, kas uzreiz palikusi jaunā režisora prātā. Tad arī tapis lēmums uzrunāt orķestri iespēlēt filmas galveno muzikālo līniju – grupas "100. debija" dziesmas "Man dimantu nav" aranžiju. "Viņi sarakstīja aranžiju un iespēlēja. Sanāca ļoti skaisti. Tas skanējums ir dzīvs un ļoti atbilstošs filmai, jo debijas filma, līdzīgi kā skanējums, nekad nav perfekta," priecājas Kristaps Brīze.
Ar domām par nākotni
Jaunais režisors Kristaps Brīze nebūt neplānot apstāties ar pirmo pilnmetrāžas filmu. Jautāts par nākotnes plāniem, viņš saka: "Labi, spļaušu ārā.
Liepājā dzīvoja tāda sieviete, kura apceļoja pasauli ar velosipēdu. Tas bija 19. gadsimta beigās. Tāda Anna Kopčovska. Par viņu ir uzrakstītas trīs grāmatas, Amerikā ir uzvestas izrādes, bet neviens vēl nav uztaisījis filmu par viņu. Un man šķiet, ka tas būtu interesants stāsts, ka par šo sievieti uztaisītu spēlfilmu."
Domājot par to, kāpēc tieši šāda ideja un kāpēc tieši tagad, Kristaps Brīze teic: "Idejas visu laiku virmo gaisā, un tad ir brīdis, kad tu saproti, – cilvēkiem vajag tieši to īsto ideju. Es domāju, ka tur ir kaut kāds interesants mistrojums ar saslēgšanos ar lielo katlu un eksistējošām vēsmām sabiedrībā."
