"Tas tāds bērnu dienu sapnis, jaunu dienu sapnis bija – kļūt par gleznotāju, nevis par kinorežisoru vai aktieri, bet teātris aizvilināja neceļos, bet, kad tiku vaļā no tā, laikam ar šī gadsimta sākumu, pievērsos jaunu dienu sapnim.
Viss ir pašmācības ceļā, no daudziem māksliniekiem bezgala tikai mācos un arī šobrīd mācos, neko vairāk," stāsta Streičs.
Uz vizuālās mākslas skatuves ainavu glezniecībā kā prasmīgu kadra kompozīciju tvērēju kinorežisors Jānis Streičs sevi pieteicis pēdējās pāris desmitgadēs. Viņš glezno ar eļļas krāsām un pasteļiem. Interesanti, vai ainavas top brīvā dabā vai ir konkrētu vietu nospiedumi atmiņās? Jānis Streičs atklāj; "Dabā ļoti reti… pamatā tas ir pēc atmiņas, jo, redziet, man jau teātra dekoratoru gars būtībā ir. Jo es jaunībā pelnījos, dekorācijas taisīdams studentu gados tautas teātros, un kādreiz, kad Gunāram Priedem jautāja, ko viņš domā par jauno režisoru Jāni Streiču, viņš teica: es nezinu, mums Lielvārdē ir brīnišķīgs dekorators Jānis Streičs. Ir iegājis atcerēties, arī ainavas atcerēties un arī sacerēt."
Kinorežisors, scenārists, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists un sabiedriskais darbinieks. Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. Gaviļnieka sveicēju vidū sanākuši viņa draugi un līdzgaitnieki, satapti dažādos dzīves notikumos, jo īstās dzīves kino izvērties bagātīgs un raibs. Viņu vidū arī filmu varoņi – aktieri Gundars Āboliņš un Jānis Paukštelo.
"Bezgalība, tas ir – vēl un vēl, un var vēl un vēl, un būs par maz – tā ir bezgalība. Dari, dari, dari vai slinko līdz bezgalībai – ir bezgalība uz vienu vai otru. Reiz viens operators teica: zini ķieģeli? Pārsit ķieģeli uz pusēm, katru pusi var vēl uz pusi un vēl, sit un sit, un tā bezgala var. Bet bezgalība ir uz otru pusi," spriež jubilārs.
Jāņa Streiča personālizstāde Rīgas Latviešu biedrības nama Baltajā zālē aplūkojama katru dienu līdz 29. septembrim.
