Mārītes ieguldījums ir simtiem gatava materiāla stundu – kopā ar Jāni Siliņu veidotās daudzsēriju dokumentālās hronikas par Latvijas teātriem, filmas par Vizmu Belševicu, Āriju Elksni, Ojāru Vācieti, Veltu Līni, Gunāru Birkertu, Olgu Dreģi, Alvi Hermani un daudziem citiem, teātra izrāžu ieraksti, raidījumu cikli “Spēlmaņu cilts” un “Teātris.zip”, “Spēlmaņu nakts” tiešraides un vēl, un vēl. Mārītes mērķis nekad nebija atpazīstamība, tāpēc kadrā viņa redzama reti, viņas kaislība bija izcili cilvēki, personības teātrī un arī citviet.
Nereti Mārīte ar īpašu intuīciju novērtēja cilvēkus un izcēla tos TV starmešu gaismā, pirms viņus ievēroja citi – dažkārt arī principiāli pretojoties uzstādījumam “tam taču nebūs reitinga”. Ne jau velti Mārītes Balodes darbs novērtēts arī ar dažādiem apbalvojumiem, tostarp Atzinības krustu.
Mārīte Balode bija arī stipras gribas cilvēks. Tas izpaudās, gan nebaidoties runāt pretī priekšniecībai, pat asos strīdos ar to, gan viņas slimībā, ar kuru viņa cīnījās un neatzina zaudējumu līdz pat pēdējam. Kolēģi atzīst, ka televīzijas paradigmas maiņa no “mūžīgā” un, Mārītesprāt, vērtīgā, uz “populāro” un „aktuālo” urdīja viņu pēdējos darba gadus.
Atvadu vārdi sakāmi arī Mārītes kolēģiem.
Daina Dumpe, bijusī LTV režisore
Mums bija viena uzskatu platforma gan par darbu televīzijā, gan, piemēram, teātri. Līdzīgas vērtības, lai gan daudz arī strīdējāmies, bet nekad nekašķējāmies. Pēdējos gadus pa telefonu varējām runāt stundām, un tās nekad nebija klačas vai sūrošanās, visbiežāk apspriedām teātrī redzēto. Viņa bija skrupuloza, dažkārt pat likās – sīkumaina attiecībā uz savu raidījumu un filmu saturu, un viņai ļoti uzticējās teātra cilvēki.
Mārīte vienmēr bija ideju pilna un labprāt pieņēma jauno, viņai, atšķirībā no manis, patika un interesēja jaunās tehnoloģijas. No Mārītes nekad nedzirdēji “Vai, dieniņ, ko nu lai dara”, ja kaut kas nobruka vai nesanāca, jo zibenīgi uzradās ideja, ko darīt. Viņa bija cilvēks, uz ko varēja absolūti paļauties.
Mārīte arī bija tā, kura savās Ieriķu mājās daudzus gadus pulcēja veco redakciju, arī tad, kad jau bija slima. Ko viņa meistarīgi slēpa, tāpat kā savas sāpes. Nekad neesmu redzējusi viņu sagumušu un pasīvu. Viņa bija ļoti zinātkāra, tāpēc mums kopīga bija vēl kāda kaislība – ceļojumi, kuros noderēja viņas Franču licejā apgūtā franču valoda.
Mārīte vispār bija kaislīga, jau padomju laikos mēdza sapulcēs lēkt kājās un iestāties par savu taisnību, dažkārt rāvu viņu aiz stērbeles un kušināju. Mārītes man pietrūkst jau tagad.
Lilita Eglīte, raidījuma “Ielas garumā” veidotāja, LTV redaktore
Mārīte, kura vienmēr meklēja atbildes uz mūža lielajiem jautājumiem. Godīgas un dziļas atbildes, jo citādi viņa nevarēja un neprata. Jo katram solim taču ir jēga un virsuzdevums.
Viņa prata būt cieta un nelokāma izšķirīgos brīžos, kad daudzi šaubījās vai bija neizlēmīgi. Mārīte nebaidījās aizstāvēt savu pārliecību, kaut gan nereti atbilde bija nopēlums un smagi pārdzīvojumi viņai pašai.
Lai atceramies Valodas referendumu, kad tieši Mārīte – un neviens cits! – atveda uz studiju Alvi Hermani un Jaunā Rīgas teātra aktierus. Un tieši Mārīte, ignorējot prognozēto “nereitingu”, meklēja kameru un “Nacionālajos dārgumos” filmēja Lidiju Doroņinu-Lasmani viņas 90 gadu jubilejā pie Brīvības pieminekļa un čekas pagalmā 2015. gadā.
Un vēl – viņa spēja pacelties pāri savam ego un novērtēt kolēģu paveikto. Tas nemaz tik bieži negadās. Pašai Mārītei šī atbalsta dažreiz dramatiski pietrūka.
Ojārs Rubenis, savulaik raidījuma “Labvakar”, tagad “Teātris.zip” vadītājs, Nacionālā teātra izpilddirektors
Man bija laikam 25 gadi, Mārītei 28, kad mūsu redakcijas televīzijā atradās līdzās. Bieži ieskrējām viens pie otra, tas bija ļoti draudzīgs, jaunības smieklu un dažkārt ēverģēlīgu, citkārt ļoti dziļu sarunu laiks. Pirmkārt, Mārīte vienmēr ir bijusi kultūras cilvēks, kurš ilgus gadus vērojis, analizējis un saprot kultūras procesus. Otrkārt, un to teātrī vienmēr ir zinājuši, viņā bija milzīga mīlestība uz teātri un arī pamatīgas zināšanas. Mūsu kopīgajā darbā “Teātrī.zip” es vienmēr varēju paļauties, ka viņa aizpildīs manas nezināšanas robus. Viņa arī nekautrējās teikt man austiņā, ja es ko nošāvu greizi, un bija manā ziņā, ņemt vai neņemt vērā Mārītes ieteiktos jautājumus. Tas, ko Mārīte ir paveikusi LTV, iemūžinot izrādes, teātra cilvēkus, ir ne tikai nenovērtējams kultūras mantojums, bet arī ir veicinājis teātra attīstību – pateicoties viņai, ir, uz ko atskatīties.
Ilze Šadurska, projekta “Teātris.zip” vadītāja
Ar Mārīti daudzus gadus plecu pie plecu esam veidojušas videofilmas par izcilām personībām, vēlāk raidījumu “Teātris.zip”. Mums nebija ne radošu, ne neradošu strīdu. Mums bija garas sarunas par teātri, mākslu, vēsturi (īpaši interesanti bija pārrunāt savu padomju bērnību, tā laika saprašanu par skolā mācīto un reālajā dzīvē redzēto, par pakāpeniskām izmaiņām mūsu valstī, mūsu Latvijas Televīzijā, jo izmaiņas bija tiešām grandiozas un interesantas).
Kad pavisam nesen viņai zvanīju ar parasto: “Klau, Mārīt, kā tu domā?”, viņa atbildēja, “Ilzīt, esmu slimnīcā, bet par ko tu gribēji runāt?” Un mēs saplānojām pavasara “Teātris.zip” sezonu, norunājām, kad decembrī brauksim uz Valmieru skatīties ierakstāmās izrādes.
Mārītei bija milzums ideju, ko vajadzētu izdarīt. Viņa ļoti mīlēja Latviju, to apliecinot reālos darbos. Viņa ļoti mīlēja teātri, to apliecinot visā savā profesionālajā darbā un attieksmē. Bet es atceros vēl vienu klusu, mums kopīgu mīlestību.
Pēc kārtējā “Teātris.zip” ieraksta Kalnciema kvartālā devāmies mājās. Mārīte jautāja, pa kurieni es iešu. Teicu, ka man kaut kur jānopērk gaļiņa savam runcim. Mārīte nāca kopā ar mani, lai paņemtu kādu kārumu arī savējam. Viņas mincis tuvojās 16 gadu vecumam, mans bija par gadu jaunāks. Un mēs ilgi, ilgi runājām par kaķiem. Ļoti ceru, ka tur tālumā, kurp Mārīte ir devusies, kāds mīksts un murrājošs draugs viņu mīļi sagaida!
Atvadīšanās no Mārītes Balodes 1.novembrī plkst. 15.00 Rīgas krematorijā. Izvadīšana uz 2. Meža kapiem.
