Bieži vien mazpazīstamākos vai nomaļākos muzejos iznāk uzdurties stāstiem un artefaktiem, kas mazāk atbilst nacionālajai sižeta līnijai un parāda, kas kultūrai ir dziļi vērtīgs vai no kā tā dziļi sirdī baidās.
Latvijas Muzeju biedrības sarakstā ir vairāk nekā 160 darbojošos muzeju, tātad viens muzejs uz katriem aptuveni 12 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Starp tiem ir labi finansētie Rīgas tūrisma objekti, bet gluži kā ikvienā valstī ir daudz vairāk muzeju, kas atrodas attālās vietās, ir reti atvērti, veltīti gandrīz aizmirstiem vēstures fragmentiem vai kas vienkārši būtu mulsinoši jebkuram no citurienes.
Tieši šādiem muzejiem būs veltīta šī rakstu sērija – brīnišķīgajiem Latvijas neparastajiem muzejiem. Un mēs definējam "neparasts" kā mums patīk – tas var būt unikāls, mazliet dīvains, neticami latvisks vai vienkārši diezgan neparasts.
Vētru muzejs Jūrkalnē
Dodieties uz Kurzemes tālāko, vismazāk apdzīvoto nostūri vēsā, bet saulainā vasaras dienā, un ir viegli sajust, ka esat nonākuši visnotaļ svētītā vietā. Ik pēc brīža smilšainajai jūrmalai pietuvojas mežs, dziļāk iekšzemē tas ir biezāks un šķiet vilinošāks nekā jebkur citur Latvijā.
Pļavas ir plašas kā debesis, un to malās ir miglaini savvaļas ziedu mākoņi, kas sastājušies pēc krāsām. Mazi ciematiņi atrodas padevīgā attālumā no kādreizējās vācu muižas ēkas, un katrā mīt stārķu pāris, kas iekārtojis ligzdu uz ceļmalas staba.
Šajā klusi satriecošajā piekrastē ir maz tādu klusi satriecošu skatu kā Jūrkalnes stāvkrasts.
Augstākais Latvijā, tas slejas divdesmit metrus virs šaurās jūrmalas, tā galā ir koka pakāpieni, kas straujās erozijas dēļ ik pēc dažiem gadiem ir jāatjauno. Kraujas pēkšņums liek domāt, ka augšā esošo egļu rindas ir kā uz konveijera, kas tuvojas nenovēršamai bojāejai, un dažas no priekšgalā esošajām jau metas pa diagonāli lejup pa nogāzi.
Pastaiga gandrīz jebkurā vietā pa šo skaisto piekrasti ir balzams dvēselei, un tomēr daudzos ceļiniekus, to ieraugot pirmo reizi, pārņēmušas bailes no vētrainās jūras. Piekrastē ir daudz bāku – Irbes šaurums apmēram astoņdesmit kilometrus uz ziemeļiem rada vislielāko risku kuģošanai. Īsa jūrasbrauciena attālumā no Latvijas tur kā skorpiona aste stiepjas Sāmsala jeb Sāremā. Tā ir slavena ar savu stratēģisko nozīmīgumu un bīstamajiem sēkļiem, un, lai pa jūras ceļu nokļūtu Rīgā, tai ir jātiek garām.
Kādu desmit minūšu gājienā no Jūrkalnes stāvkrasta bijušajā krogā jūs atradīsiet savdabīgu liecību par daudziem, kas nokļuvuši nelaimē šajos nedrošajos ūdeņos. Iepretī miniatūrai zivju tirgotavai un netālu no ciema katoļu baznīcas atrodas savdabīgi nodēvētais Vētru muzejs, kurā apskatāmi dažādi priekšmeti, kas atbrīvoti no jūras dzelmes, atgūti no kuģu vrakiem vai izskaloti krastā, lielākoties Jūrkalnes tuvumā.
Iegrimis mainīgajā tumši zilajā un tirkīzkrāsas pusgaismā, pie griestiem piekārts akvalangista makets ar lukturīti izgaismo intriģējošo krātuvi. Kā jau bija gaidāms, tajā ir enkuri, stūres rati, sarūsējušas naglas, virvju kāpnes un pāris aizsvīduši kompasi. Bet blakus tiem ir vinila skaņuplates, bāli dzeltenbrūnas no rūsas vai kaut kā cita, kas uzbrūk vinilam zem ūdens, saspiesta krūze, kāda neveiksmīga jūrasbraucēja liela kauls, smalki apgleznoti trauki, ieplīsuši un apdauzīti, bet citādi vairāk vai mazāk neskarti, un tam visam līdzās ir vēl daudz kas cits.
Ir pat vēstule lietuviešu valodā, ielikta pudelē, kas iemesta jūrā; acīmredzot, nav noskaidrots, kas to rakstījis, lai gan šķiet, ka tā nav rakstīta senāk kā pirms divdesmit gadiem. "Es lūdzu visus lietuviešus, [kas apmeklē muzeju], varbūt viņi var atrast šo sievieti, jo būtu ļoti interesanti uzzināt, kas notika tālāk," saka muzeja gide Inita Plēsuma.
Muzeja saknes meklējamas populārā izstādē Jūrmalas pilsētas muzejā "Kuģi dzelmē", kas tika atklāta 2006. gadā un bija apskatāma vairākus gadus.
Tās koordinators bija šim darbam droši vien viskvalificētākais speciālists valstī – ūdenslīdējs Voldemārs Rains, vienīgais zemūdens arheologs Latvijā. Lai gan dzimis Jūrmalā, Rains šajā jomā pirmo pieredzi guva Krievijas Tālajos Austrumos; padomju okupācijas laikā Latvijas piekraste bija pierobežas zona ar ierobežotu piekļuvi, un šīs vietas, tikai kādu pusotru simtu kilometru no Zviedrijas teritorijas, tika uzraudzītas visvairāk. Tikai 1989. gadā, kad vairākus gadus jau bija turpinājusies perestroika un tās radītās pārmaiņas, viņš beidzot saņēma Valsts drošības komitejas atļauju nirt un pētīt Baltijas jūrā nogrimušos kuģus.
Tāpat kā izstādē Jūrmalā, daudzi no atradumiem, kas apskatāmi Vētru muzejā, nākuši no Raina personīgās kolekcijas, arī nodilušais, sarūsējušais un krāsu zaudējušais kuģa zvans no "Elbing" – Vācijas tvaikoņa, kas uzdūrās mīnai Irbes šaurumā 1941. gadā. To Rains atrada Baltijas jūrā 1995. gadā, sekojot norādījumiem, ko deva vietējais zvejnieks, kas zināja par daudziem vrakiem šajā apkārtnē. Vai nu citi ūdenslīdēji bija iepriekš sasnieguši nogrimušo kuģi, vai arī kaut kas diezgan noslēpumains bija noticis tā karalaika karjeras laikā, jo atklājās, ka no tā bortiem bija noskrāpēti kāškrusti.
Zviedru zinātnieku pētījumā secināts, ka Baltijas jūras dzelmē ir apmēram 80 tūkstoši kuģu vraku, un liela daļa ekspozīcijas ir saistīta ar slaveniem kuģiem, kas nogrimuši šajā vilinošajā, bet nāvējošajā piekrastē.
Visintriģējošākais no tiem ir "Saratov", kas droši vien ir vienīgais kuģis, kas kalpojis par valdības mītni (un vienlaikus bijis visa šīs valdības kontrolētā teritorija). 1919. gada sākumā jaundibinātās Latvijas valsts vadītājus un karaspēku padomju uzbrukums piespieda doties uz Liepāju pašos valsts rietumos, un pēc dažiem mēnešiem tiem nācās piedzīvot uzbrukumus no vācu spēkiem, kam bija savi plāni. Tā kā citas izejas nebija, vienīgā iespēja bija patverties uz "Saratov" – Dānijā būvēta un Liepājā reģistrēta tvaikoņa, kas pirms kara bija kursējis uz Austrumanglijas ostu Hallu. "Saratov", uz kura atradās Latvijas Pagaidu valdība, stāvēja Liepājas reidā un to apsargāja britu karakuģi.
Tā tas turpinājās divus mēnešus, un, kā rakstīja Kārlis Skalbe, "Saratov" kļuva par "republiku uz ūdens".
Varam arī uzzināt par starpkaru Latvijas mazo zemūdeņu floti, kurā bija tikai divi kuģi – "Ronis" un "Spīdola". Pēc Latvijas okupācijas abas zemūdenes rekvizēja Padomju Savienība, taču tās tika nogremdētas, cenšoties uzbrūkošajiem nacistiskās Vācijas spēkiem aizsprostot piekļuvi Liepājas ostai. Pēc Liepājas ieņemšanas vācieši zemūdenes izcēla no dzelmes un nodeva pārkausēšanai.
Arī "Saratov" netālu piemeklēja bēdīgs gals. 1920. gadā tas tika nodots Padomju Krievijai, taču trīs gadus vēlāk tas uzskrēja sēklī nepazīstamajos ūdeņos pie Akmeņraga, tikai kādus 30 kilometrus uz dienvidiem no Jūrkalnes. Pasažieri un apkalpe tika izglābti, bet kuģa skurstenis un masti vēl kādu laiku rēgojās virs viļņiem, redzami no valsts, kurai tas bija palīdzējis sākt pastāvēt. Muzejā ir apskatāmas "Saratov" detaļas.
Intervijās Rains, kurš tagad ir pensionārs, vairākkārt teicis, ka vēlas, lai Latvijā tiktu izveidots jūras muzejs, un paudis vilšanos, ka šeit acīmredzot par to nav intereses (Igaunijā ir divi tādi muzeji). 2017. gadā atklātais Vētru muzejs šķiet neliels šīs idejas iemiesojums, lai arī tagad liekas nedaudz aizmirsts. Taču Plēsuma man stāsta, ka apmeklētāji tam dažreiz ziedo savus atradumus, un norāda uz vētras lukturi, kas izskatās neskarts.
Lēmums muzeju, kam iecerēts plašs apmeklētāju loks, izveidot relatīvi attālajā un neapšaubāmi mazajā Jūrkalnē, no loģistikas viedokļa šķiet ekscentrisks.
Lai arī vasarā Jūrkalne ir populārs galamērķis, kurp doties vienas dienas braucienā vai ar teltīm, ziemas mēnešos tur droši vien apmeklētāju ir maz un tie ierodas reti. Taču tematiski tā ir ļoti atbilstoša vieta.
Un ne tikai tādēļ, ka tā atrodas līdzās vienai no Latvijas bēdīgi slavenākajām "kuģu kapsētām".
Populārā leģendā teikts, ka priekšteci tagadējai baznīcai, kas atrodas pāri ceļam, uzbūvējis jūrnieks, kurš netālu bija iekļuvis negaisā un apsolījis, ka viņš uzbūvēs baznīcu, ja Dievs sargās viņa dzīvību. Pēc atgriešanās Jūrkalnē viņam bija jāpilda savs solījums. Tiek arī vēstīts, ka to un vēl agrāk celtu baznīcu, kas abas atradušās tuvāk jūrmalai, aizskalojuši viļņi.
Tagadējā baznīcā, kas celta XIX gadsimtā, līdzās altārim griestos iekārts liels kuģa modelis. Acīmredzot, šeit ir pieņemts no viļņiem izglābtajām lietām krastā dot otru dzīvi.
