Jana Kukaine ir mākslas zinātņu doktore, filozofe, mākslas kuratore un feminisma teoriju pētniece, daudz zinātnisku publikāciju, kā arī grāmatas "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte" autore, studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Māstrihtas universitātē, kā arī doktora grādu mākslas vēsturē un teorijā Latvijas Mākslas akadēmijā.
Septembra sākumā iznāca Kukaines jaunākā grāmata "Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā", kas ir pētījums feministiskajā estētikā.
Gints Grūbe: Grāmatas nosaukumā ir likts vārds postsociālisms. Vai tas laikmets, kurā, tavuprāt, mēs dzīvojam, arī ir tas postsociālisms? Kā tu redzi to kontekstu, kurā mēs varam pārbaudīt, kā strādā viena vai cita ideja?
Jana Kukaine: Šis patiesībā ir ļoti teorētiski noslogots jautājums. Protams, pastāv dažādas versijas arī pētnieku vidū par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu postsociālisms. Ir tādi, kas uzskata, ka šis jēdziens vispār nav derīgs, jo tas mākslīgi norobežo vienu pasaules reģionu no citiem, un arī kaut kā varbūt tā temporalitāte nav gluži tā, kuru mēs gribētu uzsvērt šodien.
Tad ir citi, kas saka – nē, tieši otrādi, ka ar postsociālismu mums jāsaprot nevis noteikts kāds ģeogrāfisks reģions, ka šī laika dimensija ir raksturīga šim reģionam, bet drīzāk, ka tas ir pasaules stāvoklis pēc Padomju Savienības sabrukšanas un šīs jaunās attiecības, kas veidojušās pēc tam.
Šajā interpretācijā atkal tas ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Man bija arī tāda pieredze, ka, rakstot par šo postsociālismu, es saņēmu komentārus: kāpēc tad es neaplūkoju, teiksim, kā šis postsociālisms atbalsojas, teiksim, mūsdienu Francijas labējo un kreiso politiķu diskusijās? Bet es arī saprotu, ka tas nav tas mērogs, kādā es gribētu uz šo postsociālismu skatīties, jo skaidrs, ka viens no riskiem ir tas, ka Austrumeiropa, lai cik mums ļoti negribētos varbūt sevi asociēt ar šo apzīmējumu, ja mēs tiešām to ņemam tikai kā tādu ģeogrāfisko lokāciju, tad tā mēdz pazust starptautiskajās debatēs, kur parasti dominē piemēram, šī Ziemeļu–Dienvidu dinamika. Skaidrs, ka Austrumeiropa nav ne ziemeļi, ne dienvidi. Ja mēs runājam par Austrumiem–Rietumiem, atkal arī tur tā kā izšķīst šī specifika. Man arī liekas, un šai grāmatā es arī to esmu uzsvērusi, ka mums kaut kā jānotur fokuss uz šo reģionu, un tas izaicinājums ir nepadarīt šo reģionu tādu kā izolētu un tomēr parādīt arī saiknes ar cita veida procesiem un norisēm pasaulē, bet reizē arī uzsvērt, ka tas nav tikai kā tāds pielikums tiem procesiem un norisēm. Tā kā būtībā veicināt kaut kādu pašpietiekamību.
Ņemot vērā, ka tu esi gan mākslas zinātņu doktore, gan feminisma teoriju pētniece, mans jautājums ir, kāda ir mākslas saikne ar feminismu?
Ko mums parāda Latvijas māksla? Tā mums parāda sabiedrībā tādu jaunu – iespējams, jaunu, tā arī ir hipotēze, jo vienkārši trūkst pētījumu, lai varētu pateikt, cik tā lielā mērā ir pēctecībā balstīta, – kustību, kas ir vērsta uz, varētu teikt, feministisko jutīgumu kultivēšanu. Tā es to gribētu nosaukt. Proti, ja mēs gribētu runāt par to, kas vispār notiek šobrīd Latvijā, kura ir tā vieta, kur mēs diskutējam, piemēram, par sieviešu tiesībām, kura ir tā vieta, kur diskutējam par…
Saeima.
Saeima… Labi, Saeima, lai notiek, pieņemsim. Bet tādā ne triviālā nozīmē diskutējam, atvainojiet, Saeimas debatētāji, kritika jūsu virzienā, protams.
Kura ir tā vieta, kur mēs spriežam uzmanīgi, bet tomēr reizē nopietni par dzimtes lomām? Par mijiedarbību? Par to, kādi ir dzimtes lomu standarti, gaidas, scenāriji, kā tie šobrīd tiek realizēti, vai mēs tos izspēlējam, vai mēs esam tajos iekšā, vai mēs no tiem kāpjam ārā?
Kura ir tā vieta, kurā mēs arī pievēršamies tādiem seksualitātes jautājumiem, identitātes jautājumiem? Kura ir tā vieta, kur mēs rodam un veidojam tādas sieviešu ģenealoģijas, kad mēs skatāmies, kādas mums ir bijušas sievietes vēsturē. Nu Rīgā nav pārāk daudz ielu, kas būtu nosauktas sieviešu vārdā, nav pārāk daudz pieminekļu.
Jautājums, protams, kas ir tas, ko mēs saucam par laikmetīgo mākslu, bet nu es domāju, ka tas, kas mulsina nereti gan kino, gan literatūrā attiecībā uz šo te feminisma diskursu vai kreiso ideju diskursu, ir, ka tas ir ļoti dusmu pilns, neapšaubošs, dažkārt pat ļoti didaktisks. Tad ir jautājums, no kurienes rodas forma tieši šīm idejām? Kāpēc mūsdienās tā ir tieši šāda? Kur pazūd šī apšaubīšana, kāpēc šīs idejas vai to izpausmes pēkšņi nedrīkst apšaubīt?
Dusmu pilns, didaktisks…
Es atradu arī tavu sarunu ar Krisu Krausu, kurā jūs runājat par to, ka "Me too" kustībā, kā ļoti daudzi kreisi noskaņotā sabiedrībā saka, parādās šī dusmu problēma.
Jā, un kurā brīdī dusmas kļūst par problēmu?
Kad tās, kļūstot didaktiskas, pazaudē šaubu momentu, kas ir jebkuram vēsam skatienam svarīgs.
Tavus vērojumus nu kā es varu apšaubīt? Es varētu, protams, teikt: lūdzu parādi, kur tu to esi redzējis, bet droši vien mēs to nedarīsim šajā studijā. No otras puses, es varbūt teikšu tā, ka es arī negribu pilnībā izslēgt dusmu momentu, bet es vēlos uzsvērt, ka feministiskās dusmas vai, teiksim, black rage jeb melno cilvēku dusmas, vai vides aktīvistu dusmas… Tās ir pamatotas dusmas.
Dusmas kā enerģija, kas var transformēt sabiedrību tādā veidā, ka mums visiem pēc tam būs labāk dzīvot.
Varbūt.
Labi, tu vari šaubīties, un mans mērķis nav tevi pārliecināt.
Cilvēki vienkārši ļoti ātri mēdz sastrīdēties par šiem jautājumiem un sāk, es nezinu, viens otram uzbrukt, jo šie jau ir jautājumi arī par politiskajiem uzskatiem, un tie mēdz atšķirties. Šīs idejas kaut kādā ziņā, es nezinu, kāpēc, konfrontē sabiedrību. Ja tu saki, ka dusmas par kaut kādām konkrētām sociālām vai globālām negācijām var ļaut nākotnē sabiedrībai attīstīties labā virzienā, tad vai mums nebūtu kaut kā ne tik konfrontējoši jāreaģē uz to? Citādi tāds paradokss veidojas.
Zini, man šķiet, ka mēs runājam šajā brīdī jau par divām dažādām lietām. Viens ir, kādi ir šie cilvēki, kas veido Latvijas feministisko kultūru. Manuprāt, ir aplami sākt analizēt viņu personīgās īpašības, jo tā ir argumentācijas kļūda. Mēs nekad neteiksim: man nepatīk filozofi, jo filozofi ir dusmīgi cilvēki. Skaidrs, ka filozofi ir ļoti dažādi cilvēki.
Nē, dusmu izpausmes jau parādās tekstos, es nezinu, kādi tie cilvēki ir.
Ko nozīmē dusmīga izpausme tekstā? Vai tad, ja tas būtu kāds ģeniāls vīrietis mākslinieks, vai mēs to pašu izpausmi aprakstītu ar dusmu zīmi, kā arī negatīvi?
Protams.
Tu saki protams, bet saproti,
ir aizspriedumi pret dusmīgām sievietēm vispār, jo mums ir iemācīts, ka sievietēm jābūt laipnām un jaukām, un sieviešu klātbūtnē pārējiem ir normāli justies jauki, pieņemtiem, atbalstītiem.
Tikko sievietes sāk dusmoties, liekas, ak šausmas. Vīrieši dusmojas ļoti daudz, bet tas šķiet tik normāli, ka mēs to pat nepamanām. Nevienam vīrietim nepārmetīs – tu esi dusmīgs. Vai arī, ja pārmetīs, tas nebūs tas pats pārmetums kā sievietei. Saproti?
Tad es varbūt pārformulēšu savādāk. Kādēļ konkrētās feminisma idejas vai diskusijas ir tās, kas ļoti bieži eskalē šo konfliktu sociālajos medijos, piemēram?
Jā, saproti, tie var eskalēt, un tas jau nav tikai tāpēc, ka… Eskalācija rodas arī tad, ja tu kaut ko pasaki absolūti mierīgā balsī.
Nu tviterī jau neviens nedzird tavu balsi.
Arī, bet es nezinu, vai "Twitter" ir labākā platforma, kur notiktu auglīgākās diskusijas. Eskalācija rodas tāpēc, ka feminismam ir divi principi. Viens ir tāds tiešām pastāvošo kārtību un hierarhiju kritiski iztaujājošs, ar tendenci pārbaudīt, vai tiešām tā tas ir. Feminisms pieder, plašāk runājot, pie kritisko teoriju loka, kopuma, kas tiecas vēstīt, ka lietu kārtība, kas mums liekas pilnīgi dabiska, pašsaprotama, normāla un varbūt pat laba, patiesībā ir radīta, nosacīta un maināma, un pie tam arī mainīga.
To mēs varam pieņemt, ka tā ir radīta, maināma un mainīga, bet jautājums ir par to brīdi, kurā mēs esam šeit. Teiksim, kā mēs aizgūstam tēmas vai idejas, par kurām runāt un domāt, un kādā veidā padarām tās par savām? Skatījos, ka arī tu esi pētījusi šo aspektu, kādā veidā Austrumeiropā, postsociālisma sabiedrībā, feminisms vai idejas, par kurām runā ASV filozofi, tiek padarītas par idejām, kuras attiecināt uz sabiedrību, kura atrodas pavisam citā vietā un kontekstā. Kā mēs importējam šīs idejas?
Jā, nu atkal…
Vai kā tās importējas?
Jā, ideju imports jeb ideju cirkulācija. No vienas puses, tā ir tādas absolūti veselīgas kultūras pazīme, ka idejas nāk un iet, un katrā jaunā vidē, kurā ideja ienāk, tai bieži vien rodas lokāla adaptācija, variācija, ko, teiksim, pētnieki reizēm apzīmē ar hibriditātes jēdzienu. Respektīvi, ka neviena ideja jau vairs tīrā veidā nepastāv, kad tā nonāk citā kultūrā, ka tas ir absolūti normāli, un tā tam arī jābūt, jo tad, kad mēs iestrēgstam savā šaurajā rāmī, kurā ir tikai mūsu idejas, un no visa pārējā mēs norobežojamies, nu tad tā nav tāda pārāk veselīga situācija. Bet, ja mēs runājam tieši Austrumeiropas kontekstā, protams, mēs nevaram noliegt, ka pastāv šī epistēmiskā nevienlīdzība. Ar epistēmiskās nevienlīdzības jēdzienu tiek apzīmēta situācija, kad, teiksim tā, zināšanu radīšanas centri nav izvietoti visā pasaulē vienmērīgi. Mēs labi saprotam, kur ir šīs zināšanu citadeles, kur ir vislielākais finansējums, naudas apgrozījums.
"Ivy League" universitātes.
Nu, piemēram, jā. Uz turieni aizplūst smadzenes, un tur viņas saņem lielāko algu par darbu, un tur viņu pētījumi gūst lielāko redzamību un tā tālāk.
Skaidrs, ka Austrumeiropa ir tāda epistēmiskā perifērija, un te ir arī tas jautājums, ko mums ar to darīt?
Atrodoties perifērijā?
Jā.
Arī Kants dzīvoja perifērijā, man šķiet.
Jā, nu kaut kādā nozīmē perifērijā, bet kas ir šīs perifērijas priekšrocība? Vai ir kāda priekšrocība perifērijai? Pētnieki saka, ka jā, ka perifērijas priekšrocība ir tā, ka tai ir iespēja apšaubīt centru. Atkal, lai to izdarītu, protams, būs vajadzīgi līdzekļi. Protams, mums nav šeit ne tik daudz naudas, ne tik daudz smadzeņu, lai mēs varētu piedāvāt kaut ko līdzvērtīgu, es nezinu, Oksfordai.
Mēs diezgan daudz vēl nodarbojamies ar tā saucamo galvu skaitīšanu, cik tiek reprezentētas sievietes, cik vīrieši. Vai arī tajā aspektā pasaule ir gājusi tālāk, un mēs turpinām skaitīt galvas?
Zini kā, skaidrs, ka grāmatvedība nav feminisma mīļākais darbiņš, ja es tā vispār drīkstu runāt visa feminisma vārdā.
Bet, no otras puses, tomēr mēs skaitām un ieraugām, ka tur trūkst tā līdzsvara. Mēs pārstāsim skaitīt tad, kad vairs nebūs vajadzības skaitīt.
Kad nebūs vajadzības skaitīt?
Tad, kad būs līdzvērtība ne tikai publiskajā, bet arī privātajā sfērā, piemēram.
Es vienkārši domāju, un arī tu pati esi rakstījusi un runājusi par to, ka feminisms ir vairāk par kaut kādiem iekļaujošiem principiem, ne tik daudz… Jo šis jau ir 19. gadsimta beigu jautājums, kad feminisms radās, šī skaitīšanas nepieciešamība.
Jā, 19. gadsimta beigās ir šis klasiskais, liberālais feminisms, kas runā par sieviešu tiesībām, jo tiešām tajā situācijā sievietes nedrīkstēja ne tikai vēlēt, bet arī iegūt izglītību. Viņas nedrīkstēja strādāt, un, ja viņas arī strādāja, viņām tam vajadzēja oficiālu atļauju no vīra. Respektīvi likumos bija ierakstīts, ka sievietes dzīve ir atkarīga no vīrieša viņas ģimenē, kas ir viņas tēvs, vecākais brālis vai vīrs. Uz šī fona rodas feminisms kā kustība par to, ka varbūt mēs varētu arī sievietēm mazliet iedot politiskās tiesības, kuras ir pieejamas vīriešiem.
Tad pēc 140 gadiem mēs nekur tālāk neesam aizgājuši?
Protams, mēs esam aizgājuši. Ja mēs nebūtu aizgājuši, es šeit nesēdētu. Tu runātu tikai ar vīriešiem šajā studijā.
Par sievietēm. (smejas)
Jā, un tas, par ko jūs runātu, es nezinu, vai es gribētu to dzirdēt. (smejas) Mēs esam aizgājuši tālāk, bet, redzi, liberālais feminisms nav tāds universāls risinājums visām problēmām. No vienas puses, protams, ka mums ir vajadzīgas tiesības, bet prakse rāda, ka, nodrošinot tiesības, tāpat ir ļoti liela problēmu daļa, kuru nevar atrisināt ar to vien. Piemēram, es gan nezinu precīzi, jo Latvijā tas tiesiskais regulējums visu laiku mainās, bet skaidrs, ka sievietei, kas cietusi no intīmā partnera vardarbības, ir tiesības izsaukt policiju. Viņai ir tiesības. Viņai ir tiesības parakstīt papīru, ka viņa lūdz, lai šo partneri nošķir no viņas. Taču tādas lietas visas sievietes neizmanto. Tas parāda to, ka ar tiesībām vien un tiesisku regulējumu..
..nepietiek.
Tieši tā.
Mums ir jāstrādā ar dzimtes stereotipiem, ar izpratni par to, kas ir normāli ģimenē, kādām ir jābūt attiecībām starp vīriešiem un sievietēm, ko kurš drīkst, kur ir robežas.
Bet šādas lietas nemainās paaudžu kontekstā? Ir kaut kādas lietas, par kurām parasti saka, ka viena socioloģiskā paaudze – 30 gadi – nomainās, un tad arī mainās izpratne par šādām lietām.
Es nezinu, Gint, vai tā ir paaudze.
Vairāk?
Es nezinu.
Nu vienas Saeimas ietvaros diez vai to var izmainīt. Var izmainīt tiesisko regulējumu, kā mēs redzam, bet ne…
Zini, man gribas vēlreiz atgriezties pie kultūras. Jā, Saeima dara savu lietu, bet kultūra ir tā, kas bieži vien pievēršas šiem jautājumiem, vēl ilgi pirms Saeimā kāds ir pamanījis, ka vispār šāda problēma eksistē. Tajā brīdī, kad Saeimas dienaskārtībā kaut kāds jautājums izskan, tas nozīmē, ka jau pirms tam bija ilgās dažādu NVO [nevalstisko organizāciju], biedrību un citu iesaistīto neformālās kustības, kas ir radījušas šo… Nevarētu teikt, ka tas būtu tāds sabiedrības briedums, ka mēs tagad esam spējīgi jau uzdot nopietni šo jautājumu, bet ir bijis šis darbs "pirms". Šis uzsildīšanas darbs, kad beidzot sāk vārīties. Tad ir tas burbulis, un tad mēs redzam – okei, šis mums ir jārisina.
Kādā veidā tad tā sieviete kultūrā tiek interpretēta šajā postsociālisma periodā – sieviete kā vēstures virzītāja vai sieviete, kura iesaistās politiskajos procesos? Pastāv šis stereotips, ka tam bieži vien apakšā jāmeklē kāds personisks motīvs, kāpēc tas tiek darīts. Tad ir jautājums, kāpēc mēs pret sievieti kā vēstures virzītāju skatāmies ar aizdomām? Kaut gan mums ir tādi izcili piemēri kā Vaira Vīķe-Freiberga ar iestāšanos NATO.
Jā, kāpēc mēs skatāmies ar aizdomām? Man šķiet, ka tas ir saistīts ar to, ka mēs dzīvojam tādā vispārējā kultūras iztēles laukā, kā mēs iztēlojamies lietas. Ja es tev palūgšu iztēloties varoni...
Mūsdienu varoni?
Mūsdienu varoni, un kas vispār ir varonība, kā mēs to saprotam. Ja mēs veidosim tādu aprakstu vai zīmējumu, visticamāk, tas ir vīrietis, kas pārvar grūtības, ir līderis, ir redzams, demonstrē ļoti daudzas pozitīvās rakstura īpašības – drosmi, neatlaidību, izturību, noturību ciešanu brīdī, spēju izturēt sāpes vai ciešanas, spīdzināšanu, piemēram. Šis ir tas, kas mūs vada, un arī mākslā mums ir ļoti līdzīgi.
Mums liekas, ka tas labākais mākslinieks ir brīnumbērns, kas pēc tam kļūst par vecmeistaru. Kā tu redzi, sieviešu formā šie vārdi vispār nepastāv.
Toties mums ir mūza, kas ir tikai sieviešu dzimtē. Tas jau parāda to, kā tā mūsu iztēle darbojas, kā mēs redzam to sievieti un vīrieti.
Mēs bieži vien domājam – bet ir taču 21. gadsimts, jā, tā bija kaut kad, bet ne jau tagad. Bet lieta tāda, ka šis brīdis, kurā mēs dzīvojam, tas jau nav tāds atomārs, ka tas rodas šajā brīdī un pazūd šajā brīdī, un mēs uzreiz esam nākamajā brīdī, kas ir pilnīgi citāds. Nē, mums ir tā pēctecība, tradīcijas, un tas, kas ir bijis, joprojām ir mums apkārt. Mēs turpinām dzīvot to pagātni arī šajā mirklī.
Tu gribi teikt, ka tā nepazūd? Arī tie stereotipi jau nekur nepazūd?
Es domāju, ka var būt tā, ka tie pazūd paši no sevis. Var būt tā, ka tie pazūd ar tādu piepūli.
Ar tiesisku regulējumu.
Arī ar to noteikti, jo, ja viss notiktu dažādos līmeņos, teiksim, būtu gan tiesisks regulējums, gan skolās dažādas kampaņas par to, ka puišiem ir okei raudāt, un meitenēm ir okei tur… kādi nu ir tie stereotipi. Ja tas būtu ģimenē, ja tas būtu mākslā un kino…
Ir viens arguments, kāpēc māksla ir it īpaši labs līdzeklis, kāpēc tai izdodas un kāpēc tā ir īpaši labs rīks paust dažādas idejas. Tāpēc, ka tad, kad mēs aizejam uz muzeju, mēs zinām, ka mūsu priekšā ir kultūras vērtība, ka tas ir kaut kas, kas ir viens no labākajiem, ko ir radījis viens no labākajiem cilvēkiem, kas mums jebkad bijis. Ka šis ir tā kā ar to zelta auru apaudzis artefakts, un mēs apbrīnojam meistarību, un iepazīstamies ar mākslas vēsturnieku aprakstu, un saprotam, ka tā ir daļa no Latvijas kultūras, no Latvijas identitātes un tā tālāk. Kuram no mums būs tā dūša iebilst, bet paklau, kas te patiesībā ir attēlots? Kāpēc tur ir tā, un kāpēc šajā darbā atkal ir tieši tāpat? Mākslu, kas tiek pasniegta kā tāds kultūras destilāts, mēs uztveram nekritiski bieži vien. Mēs to tā arī uztveram – kā labāko, ko cilvēce mums var sniegt.
Ir intersekcionālā pieeja jeb teorija, kas tika formulēta… Nu būtībā jau 90. gados tā kļūst par tādu feministisko teoriju meinstrīmu, bez kā vairs nevar iztikt. Šī teorija pauž, ka, nevienā gadījumā pievēršanās dzimumam vai dzimtei nav pietiekama, lai aprakstītu visu situāciju. Sākotnēji šo ideju formulēja tā sauktā melnā feminisma pārstāves, kas teica, ka mēs nevaram cīnīties par seksismu, ja mēs necīnāmies arī pret rasismu. Tad pamazām arī lesbiešu feministes teica – hallo? Labi, tās ir jūsu heteroseksuālo sieviešu problēmas, par kurām jūs runājat, bet mums ir savas, un vai mēs arī varam piedalīties jūsu ballītē, vai jūs gribat tos vārtus nostrādāt un mūs tur nelaist? Šis viss ir kļuvis sazarojies, un tas nozīmē, ka sieviete pati par sevi, tāpat kā vīrietis, ir tikai viena no identitātes aspektiem, kas ir jāņem vērā, veicot jebkuru analīzi. Ko tas nozīmē mums, esot šeit, Rīgā? Tas nozīmē, ka, ja mēs runājam par feminismu Latvijā, protams, ka mēs runājam arī par šo Austrumeiropas politisko situāciju, vēsturisko situāciju.
Pilnīgi skaidrs, ka sievietēm Latvijā, visticamāk, būs kaut kādas citas vajadzības, citas prioritātes, nekā, teiksim, sievietēm Austrālijā vai sievietēm Ķīnā, sievietēm Amerikā. Mēs varam sazarot vēl vairāk šo lauku, runājot, ka mums noteikti ir kaut kādas sievietes pilsētās, kurām ir kaut kas viens vajadzīgs, un sievietes lauku reģionos, kurām varbūt vajag cita veida mehānismus.
Līdz ar to, ja mēs runājam, tad tā intersekcionalitāte nozīmē to, ka mēs esam ļoti vērīgi pret šīm lokālajām iezīmēm.
Tāpēc ir vajadzīgi pētījumi.
Viss kas ir vajadzīgs – pētījumi, mākslas darbi. Atkal vēlos pie tā atgriezties, ka bieži vien tieši mākslas darbi to ļoti labi atspoguļo un parāda to specifiku. Piemēram, Aija Jurjāne, kas ir nupat tāda zināmā mērā jaunatklāta māksliniece.
Jā, bet tie Aijas darbi jau bija tapuši.. kad? – 90. gadu sākumā, 80. gados un vēl senāk.
Jā, un tad mēs skatāmies – re, kā tad tas tur parādās, nu redz, tur tāda kā profesionālā dzīve, tur ģimenes dzīve, un kā viņi tur tajā virtuvē satiekas... Tad mēs redzam gāzes plīti ar četriem katliem, jo tik daudz bija jāgatavo ēst. Nevis uz viena riņķa, bet uz četriem riņķiem vienlaicīgi. Mēs skatāmies uz šiem mākslas darbiem un varam tur ieraudzīt šo sabiedrības atspoguļojumu.
