Latvijas Televīzijas raidījums "Kultūršoks" septembrī divos laidienos ir aktualizējis jautājumu par krievu valodas lietošanu Latvijā, un diskusijas par šo tematu ir plašas arī sociālajos tīklos. Krievu valoda tiek uztverta atšķirīgi – kamēr vieni to uztver kā agresorvalsts ieroci, citi uz to skatās kā uz mazākumtautību valodu, kurā tiek rīkoti kultūras pasākumi un kas ir dzimtā valoda lielai daļai Latvijas iedzīvotāju. Sabiedrības sadalījums vērojams arī sajūtu ziņā – kamēr vieni, dzirdot krievu valodu, jūtas apdraudēti, citi izjūt vainas sajūtu par to, ka runā savā dzimtajā valodā.
Lai apspriestu, vai krievu valodu iespējams izskaust no Latvijas publiskās telpas, un iezīmētu savas versijas par to, kādu veidot nākotnes Latviju, uz sarunu tikās Latvijas Kultūras akadēmijas ceturtā kursa aktiermākslas students Aleksandrs Bricis, "4. maija deklarācijas kluba" prezidente Velta Čebotarenoka, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un portāla "LSM+" galvenā redaktore Aleksandra Plotņikova.
ĪSUMĀ:
- Velta Čebotarenoka: Publiskajā telpā visam ir jābūt tikai un vienīgi latviešu valodā.
- Aleksandra Plotņikova: Ja propaganda skan krievu valodā, tad ir svarīgi arī krievu valodā to atspēkot.
- Mārtiņš Mintaurs: Mēs neesam atraduši formulu – ko gribam tālāk un kāda būs atjaunotā Latvijas valsts pēc padomju okupācijas posma.
- Aleksandrs Bricis: Latviešu valodu labāk iemācījos peldbaseinā ar latviešu draugiem nekā skolā ar cilvēku, kurš nespēja pārkāpt pāri traumām.
- Mārtiņš Mintaurs: Padomju laika nacionālā un etniskā politika bija apzināti un mērķtiecīgi organizēta tā, lai katra sabiedrība dzīvotu savā burbulī.
- Aleksandrs Bricis: Abas puses jūtas nospiestas – vieni jūt apdraudējumu, otri jūt vainas sajūtu.
- Velta Čebotarenoka: Mēs esam vienā pusē. Un vienā pusē tikai tāpēc, ka jaunieši jau māk valodu un redz, ka neviens latvietis un latviešu tauta nav ne pret vienu krievu, kurš šeit dzīvo, bet neciena tos, kuri nav cienījuši šo valsti, šo valodu un tautu.
Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra gadījums
Aktīvāka diskusija par krievu valodas izmantojumu Latvijas publiskajā telpā aizsākās, kad Rīgas Domes priekšsēdētāja vietnieks Edvards Ratnieks ("Nacionālā apvienība") izvērsa cīņu pret krievu valodas izmantojumu publiskajā telpā, konkrēti minot piemēru par Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra afišām un uzrakstiem, kuros līdzās latviešu valodai ir uzraksti krievu valodā.
Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra vadītāja Dana Bjorka par šo situāciju saka: "Mēs esam teātris, kas strādā krievu valodā, un šim teātrim ir 141 gads. Tā ir Latvijas vēsture. Šodienas smagajos ģeopolitiskajos apstākļos mūsu teātris ir kļuvis arī par kultūrpolitikas instrumentu, par organizāciju, kas spēj ļoti efektīvi uzrunāt krievvalodīgos cilvēkus, kas dzīvo Latvijā un aicināt mūs visus skatīties vienā virzienā – atbalstīt valsts kultūru, valsts pozīciju šajā kara laikā, integrēties un saliedēties. Šobrīd Krievijas Federācijas politiskais spēks rīkojas amorāli, veicina karu, bet tas nenozīmē, ka krievu valoda to dara – ļoti daudz krievvalodīgo cilvēku, dzīvojot [citviet] pasaulē, ir pret karu.
Popularizēt pozīciju pret karu visefektīvāk var, par to runājot tieši krievu valodā, ko arī dara mūsu teātris."
"4. maija deklarācijas kluba" prezidente Velta Čebotarenoka nepiekrīt uzskatam, ka krievu valodas izmantošanai publiskajā telpā būtu jebkāds pamatojums "Tad, kad pirms 35 gadiem es balsoju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, man sapņos nerādījās, ka Eiropas Valodu dienā [26. septembrī, kad notiek diskusija,] man būs jārunā par krievu valodu. Man likās, ka publiskajā telpā visi runās tikai latviešu valodā. Tad sākās, ka nedrīkst aizslēgt krievu skolas, ka nedrīkst pazemot krievu tautu. Kāpēc manā jaunībā neviens neteica krievvalodīgie? Man bija un ir draugi krievi, ebreji, poļi, lietuvieši, igauņi. Tautas frontē Jūrmalā bija visi šie cilvēki no dažādām tautībām, bet kāda bija sarunu valoda? Latviešu!
Mans pienākums kā balsotājai ir iestāties, ka šī valoda neizmirst, un publiskajā telpā visam ir jābūt tikai un vienīgi latviešu valodā,"
viņa saka, minot, ka ir iespējami daži izņēmumi, kad krievu valodu tomēr varētu izmantot, par piemēru saucot gadījumus, kad viņu uzrunā kāds cilvēks no Ukrainas.
Savukārt portāla "LSM+" galvenā redaktore Aleksandra Plotņikova piekrīt uzskatam, ka krievu valodas izmantojums publiskajā telpā var būt arī jēgpilns: "Ja mēs runājam par publisko telpu, mums vajag definēt, kas ir publiskā telpa. "LSM+" mēs arī uzskatām par publisko telpu. Ja mēs runājam par informācijas nodošanu cilvēkiem, es uzskatu, ka, ja propaganda skan krievu valodā, tad ir svarīgi arī krievu valodā to atspēkot."
Tas, ko pieredzējuši Padomju Savienībā dzīvojušie latvieši, varētu būt saucams par koloniālisma pieredzi, norāda vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, spriežot, ka daudzi Latvijā dzīvojošie vēl joprojām dzīvo ar sajūtu, ka koloniālais laikmets nav beidzies, kaut arī Krievijas Impērija vai Padomju Savienība vairs nepastāv. "Šodien krievu valodas klātbūtne publiskajā telpā daudziem latviešiem ir kā sarkanais brīdinājuma signāls, kas uzreiz atgādina par pašu vai vecāku koloniālo pieredzi. Taču, manuprāt, tā ir tikai puse no problēmas. Otra puse problēmai ir tāda, ka mēs kaut kādu iemeslu dēļ neesam varējuši un varbūt arī gribējuši tikt vaļā no šīs pieredzes.
Mēs neesam atraduši to formulu paši sev, ko tad mēs gribam tālāk un kāda būs atjaunotā Latvijas valsts pēc padomju okupācijas posma, un kas ir tie principi, pēc kādiem mēs gribam šo valsti veidot tālāk,"
saka Mārtiņš Mintaurs, kurš neuzskata, ka krievu valodu teātra kontekstā būtu jāierobežo un aicina nesajaukt domu par nacionālu Latviju ar principu "Latviju latviešiem".
Aktiermākslas studenta Aleksandra Briča dzimtā valoda ir krievu valoda, un viņš uzskata, ka, publiskajā telpā uz afišām līdzās izmantojot latviešu un krievu valodas, var tikt veicināta latviešu valodas apguve un interese par to. Bricis arī dalās savā novērojumā, ka daudzi cilvēki Latvijā sev nēsā līdzi aizvainojumu, kā dēļ nereti cieš arī tie krievvalodīgie, kuri vēlas iemācīties latviešu valodu. "Mana galvenā sāpe par to, kāpēc es tik vēlu sāku mācīties latviešu valodu, bija tas, ka līdz trešajai klasei latviešu valodas pasniedzēja ienīda visus, kas mācījās pie viņas, jo viņa nespēja pati pietiekami kvalitatīvi izskaidrot, ko šis vārds, ko viņa runā latviski, nozīmē krieviski, lai mēs spētu apgūt to valodu. Līdz ar to viņa mūs vienkārši pazemoja.
Es latviešu valodu labāk iemācījos peldbaseinā ar latviešu draugiem nekā skolā ar cilvēku, kurš nespēja pārkāpt pāri savām traumām, kuras viņš vilka sev līdzi," viņš atceras.
Latviešu valodas neizmantošana – cieņas vai prakses trūkuma jautājums?
Sākoties Krievijas pilna mēroga karam Ukrainā, daudzi Latvijā dzīvojošie opozicionāri atsakās runāt savā dzimtajā krievu valodā. Daudzi krievvalodīgie ir izteikuši kaunu un opozīciju pret šo Krievijas politisko soli. Tautas frontes dibinātāja, rakstniece un publiciste Marina Kosteņecka stāsta, ka konceptuāli jānodala tauta no kultūras, tomēr sajūtu ziņā tās ir savā starpā cieši saistītas. "Šobrīd man ir liels kauns, ka es esmu krieviete. Es nesu kauna traipu par to, ko šobrīd dara Krievija Ukrainā. Tāpat es lepojos ar krievu kultūru. Es nevaru lepoties ar krievu kultūru un neizjust milzīgu kaunu par to, ko dara mana tauta, kura ir devusi pasaulei nez cik lielu kultūru, kā viņi paši to apgalvo. Kaut gan es uzskatu, ka nav ne lielas, ne mazas kultūras, bet gan kultūra. Katrai tautai ir sava kultūra. (..) Mums jāiemācās cienīt jebkuras tautas kultūra," viņa saka.
"Ne jau kādam ir kaut kas pret krieviem. Ir tikai viens – lūdzu, cieniet pamattautu, kas jums ir devusi iespēju dzīvot, izglītoties, gūt labumu no šīs valsts un pavērusi durvis uz Eiropu,"
līdzīgi kā Marina Kosteņecka saka Velta Čebotarenoka, aicinot Latvijā dzīvojošos krievvaldodīgos cienīt latviešu kultūru.
Tomēr latviešu valodas neizmantošanas kontekstā iespējams runāt ne tikai par cieņu, bet arī par tās izmantošanas iespējām krievvalodīgo starpā. Piemēram, Daugavpils ir pilsēta, kurā lielākā daļa iedzīvotāju runā krievu valodā. Ilgstoši Latvijā dzīvojošajiem latviešu valoda būtu jāzina, bet kā to iemācīties, ja krievu valoda aktīvi tiek izmantota gan restorānos, gan medicīnas iestādēs, gan bankās, gan citās sabiedriskās vietās? Vai tā ir uzskatāma par pašu iedzīvotāju problēmu vai valsts nolaidību, kas rezultējusies pilsētu un iedzīvotāju nonivelēšanā?
Aleksandra Plotņikova uzskata, ka valodas iemācīšanās ir katra paša individuāla atbildība, tomēr, viņasprāt, formulējums par to, ka krievvaldodīgie ir vainīgi un latviski runājošaji par šo situāciju, kad daudzi cittautieši neprot runāt latviešu valodā, var neuzņemties nekāda veida atbildību, pats par sevi ir nepareizs.
"Mēs visu laiku runājam par to, kā izskaust, kā aizliegt. Kāpēc mēs nesakām "veicināt", "mīlēt", "atbalstīt"?
Es esmu par latviešu valodu, un es to atbalstu. Es gribu, lai cilvēki runātu un mācītos. [..] Man ir sajūta, ka tad, kad mēs runājam par krievu valodu, visi grib aizklāt acis. Bet, ja tu neredzi, tā problēma nekur nepazūd. Ja mēs izdomāsim aizliegt publiskajā telpā krievu valodu, kas notiks? Kāds ir mūsu mērķis? Lai nedurtos acīs krievu valoda, kad iesim pa ielu? Neredzēsim. Var veikalā pat aizliegt ar pārdevēju runāt krieviski, var aizliegt. Bet ko mēs gribam sasniegt? Kāds ir mūsu mērķis?
Mūsu mērķis ir dzīvot foršā, draudzīgā valstī, kur valsts valoda ir latviešu valoda. Tas nav apstrīdams fakts, bet vienkārši pie tā vajag iet citu ceļu,"
viņa skaidro, piebilstot, ka, pat zinot latviešu valodu, viņai nereti rodas sajūta, ka šajā valstī nav vēlama.
Velta Čebotarenoka dalās savās pārdomās par situāciju Daugavpilī: "Latgale ir tāda pati [Latvijas daļa] kā Kurzeme un citi novadi. Daudz kas ir attīstījies, bet diemžēl mana vecuma cilvēkiem tieši tur ir saglabājies tāds kā savs aizstāvības instinkts, es nezinu. Es esmu atvērta pret jebkuru krievu cilvēku, nekādu problēmu. Bet tomēr vismaz mēģiniet runāt [latviski]." Viņa uzskata, ka Latvijas valsts ir darījusi pietiekami daudz, lai veicinātu latviešu valodas attīstību svešvalodīgo starpā.
"Cik miljonus Latvijas Republika ir izdevusi, lai citi cilvēki, kuri nemāk latviešu valodu, to iemācītos?"
viņa jautā un atceras kaimiņvalstu cilvēku piezīmes, kas izteiktas vizītes laikā Jūrmalā, "kāds man bija pazemojums, dzirdot no igauņiem, lietuviešiem un arī ukraiņiem, ka, ieejot Jūrmalā kafejnīcā, pirmais, ko viņi izdzird, bija sveiciens krievu valodā. Viņi jautāja, kā tas ir iespējams? Ne Igaunijā, ne Lietuvā nekad nekas tāds nav." Viņasprāt, krievu valodas uzturēšanu veicina iedzīvotāji.
Laiki mainās, bet uzskati tiem nemainās līdzi
Centrālās statistikas dati liecina, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas latviešu īpatsvars valstī palielinājies par desmit procentiem, pārsniedzot 60% robežu, kamēr krievu kopiena samazinājusies par desmit procentiem, un pārējās kopienas statistiski savu lielumu nav mainījušas. 1996. gadā Latvijā nepilsoņu skaits sasniedza gandrīz 30%, bet tagad tie ir 9%. Pētījumi liecina, ka deviņi no desmit mazākumtautību respondentiem uzskata, ka visiem Latvijā dzīvojošajiem jāprot valsts valoda. Statistikas pārvaldes 2022. gadā veiktās aptaujas dati liecina, ka 90% ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju prot latviešu valodu.
Kaut arī situācija kopš neatkarības atjaunošanas laikiem ir ievērojami mainījusies, Mārtiņu Mintauru apbēdina fakts, ka sabiedrības uzskati nav mainījušies jau kopš 1989. gada beigām, kad tika veikta tautas skaitīšana Latvijā. Viņš saka:
"Jā, ir mainījusies iedzīvotāju etniskā sastāva proporcija, bet liela daļa latviešu sabiedrības joprojām dzīvo tajā laikā, ar tā laika dzīves uztveri. Tas, ko mēs neesam varējuši izdarīt kā Latvijas sabiedrība – mēs neesam varējuši pārvarēt to situāciju, kāda tika mērķtiecīgi izveidota padomju laikā, ko sauc par divkopienu sabiedrību.
(..) Mēs redzam, ka mainās statistika, ka mainās iedzīvotāju skaits. Mēs nevaram palikt mentāli tajā pašā līmenī, cietokšņa domāšanā, kas bija adekvāta un reāla tai situācijai, kas bija 1989. gadā." Vēsturnieks uzskata, ka sabiedrība vēl joprojām nav sapratusi, ka vairs nedzīvojam Padomju Savienības beigu posmā un ka, mainoties situācijai, nav mainījusi arī savus uzskatus par to, ka neesam vienota sabiedrība. "Pirms kāda laika bija liels troksnis par to, vai mums šobrīd vēl joprojām ir divkopienu sabiedrība. Tas pat nav galvenais jautājums, manuprāt. Jautājums ir par to, ka padomju laika nacionālā un etniskā politika bija apzināti un mērķtiecīgi organizēta tā, lai dzīvotu katra sabiedrība savā burbulī."
Aleksandrs Bricis spriež, ka pārmaiņām ir nepieciešams laiks, iecietība un darbs. "Cik daudz laika vajag, lai kaut kas aizietu projām? Lai ūdens izgarotu no glāzes, vajag pāris dienas. Lai ieroči tiktu aizvesti prom [pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas], arī [vajadzēja] pāris dienas. Cik mēs zinām pēc piemēra ar ebrejiem Vācijā, arī tur bija jāiesaista ļoti daudz antropologu, kuri strādāja ar sabiedrību un ar to, kā tikt [savai pieredzei un traumām] pāri, ar to, kā ir jārunā par problēmām, nevis jāslēpjas," viņš saka, uzsverot, ka viena no integrācijas problēmas saknēm ir cilvēku nepacietība un neiejūtība.
Vai izmantotā valoda norāda uz cilvēka uzskatiem?
"Latvijā padomju laikos tika veikts rusifikācijas noziegums, ko pierāda sociāllingvistu sociālie pētījumi. Kādi pasākumi īstenojami, lai novērstu rusifikācijas sekas Latvijā?" Līdz šim esam jaukuši nost pieminekļus, mainījuši ielām nosaukumus, atteikušies no krievu valodas skolās kā otrās svešvalodas. Vai šie ir pareizie soļi ceļā uz atbrīvošanos no rusifikācijas radītajām sekām un vai tie veikti gana daudz?" diskusijas laikā jautājumu uzdod dzejniece, ekspolitiķe, kampaņas "Atkrievisko Latviju" autore Liāna Langa.
Atbildot uz to, Mārtiņš Mintaurs teic, ka sabiedrībai būtu jāattīra apziņa no okupācijas laika sārņiem un jāapzinās, ka vairs nedzīvojam situācijā, kad krievu valoda masveidā tika uzspiesta gan ikdienā, gan sadzīvē, gan medijos, gan izglītībā. "Mūsdienās krievu valodai nav tāda statusa ne juridiski, ne praktiski, kāds tai bija Padomju Savienības vai Krievijas Impērijas laikā Latvijas teritorijā. Ja mēs dzirdētu, ka skolēni savā starpā sarunājas angliski, nebūdami latvieši, tas neradītu tādu apdraudētības sajūtu, kādu daļa no mums jūt, dzirdot krievu valodu kā savstarpējās saziņas valodu," viņš saka. Mārtiņš Mintaurs, domājot problēmjautājumu saistībā ar citu valodu izmantošanu publiskajā telpā formulē sekojošus jautājumus:
"Vai cilvēks, kurš publiskajā telpā runā krievu valodā, var būt Latvijas patriots vai nevar?
Vai problēma ir krievu valoda kā komunikācijas līdzeklis, vai arī problēma ir tā, kādus vēstījumus un kādu propagandu nes cilvēks, kurš tikpat labi var perfekti runāt latviešu valodā, bet izplatīt dezinformāciju sociālajos tīklos vai izmantot jebkādu citu ietekmes līdzekli, lai stiprinātu tieši Krievijas Federāciju un tās mērķus?"
Vēsturnieks atkārtoti uzsver, ka latviešiem ir jātiek vaļā no "kolonizētās tautas sindroma" un jāsaprot, ko darīt, lai nevilktu sev līdzi padomju laika atstātās traumas – tikai tā, viņaprāt, varam tikt vaļā no rusifikācijas radītajām sekām.
"Bet es domāju, ka nav jādala latvieši un krievvalodīgie, runājot par šo jautājumu, jo viņi ir vienlīdzīgi iesaistīti. Puse no Latgales uzskata Krieviju par labāku pusi, uz kuru aizbraukt pāri robežai, jo tur lētāks benzīns, foršāk un valsts ir tāda, kura zina, ko viņa grib, un uz Rīgu viņi nebrauc, jo ceļš slikts. Tas nav atkarīgs no tā, kādā valodā tas cilvēks Latgalē runā," uzskata Aleksandrs Bricis, kurš domā, ka daļai sabiedrības trūkst izpratnes par savu piederību un identitāti.
Latviešu kultūras pieejamība
Komentējot krievu valodas nākotni Latvijā, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns atsaucas uz politologa Deivida Leitina izvirzītajām tēzēm: "Viņš runāja par to, ka, no vienas puses, krievvalodīgie neizbēgami būs spiesti integrēties pamatnācijas kultūrtelpā, šajā gadījumā – latviešu. Bet viņš arī apgalvoja, ka krievvalodīgie integrēsies anglofonajā Eiropas telpā. Respektīvi,
krievvalodīgie un pamatnācija satiksies un integrēsies caur angļu valodu. Ja mēs skatāmies šodien uz jaunāko paaudzi un uz pētījumiem, kas ir veikti Latvijā, tik tiešām angļu valoda ir kļuvusi par starpniekvalodu."
Uz krievu valodu skatoties plašākā kontekstā, Mārtiņš Kaprāns saka: "Skaidrs, ka tā nepazudīs no publiskās telpas. Taču tā tendence pašlaik, kas ir saistīta ar atkrieviskošanās procesiem, liecina, ka krievu valoda nostiprināsies un saglabāsies tādās sociālo attiecību kabatās kā kultūra, politika un uzņēmējdarbība. Kaut arī krievu valoda saglabāsies Latvijas publiskajā telpā, tas loma būs lokālāka un izolētāka."
Komentējot pētnieka teikto par angļu valodu kā starpniekvalodu saziņā starp krievvalodīgajiem un latviski runājošajiem, Aleksandrs Bricis saka: "Ļoti daudzas valstis varētu tur nonākt. Zviedrijā, staigājot pa ielām, tu saproti, ka 90% no tā, kas ir [redzams un dzirdams] uz ielām, ir angliski. Viss ir angliski Zviedrijā. Visticamāk, šeit ilgā laikā, bet varētu notikt tas pats, jo krievu valodā runājošie cilvēki vieglāk atrod internetā resursus angļu valodā, jo tie ir arī interesantāki, kvalitatīvāki, nekā krievu vai latviešu, jo tur ir daudz vairāk naudas iesaistīts. Arī latvieši patērē ārzemju medijus. Ir viegli satikties sarunā par populāru un interesantu kultūru ārpus Latvijas konteksta."
Bricis dalās savā novērojumā arī par to, ka latviešu kultūra pamatā ir bāzēta galvaspilsētas centrā, un cilvēkiem, kas savas ikdienas pavada pilsētas apkaimēs, nemaz nav iespējas uz ielām ieraudzīt, kādi pasākumi gaidāmi populārākajās kultūras iestādēs Rīgas centrā.
"Nav redzama nekāda Latvijas mākslas popularizēšana Pļavniekos, Ķengaragā, Purvciemā, Juglā. Es neredzēju, ka notiek kaut kādi koncerti "M/Darbnīcā", Kaņepes Kultūras centrā, "Angārā, "Hanzas peronā".
Ir nenormāli daudz mākslinieku, kurus es iepazinu tikai tad, kad sāku mācīties kopā ar citiem studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā," stāsta topošais aktieris.
Mārtiņš Mintaurs uz šo novērojumu atbild: "Manuprāt, tas liecina par to, ka Latvijas atjaunotā valsts kādu laiku pēc inerces ir būvēta kā etniskais projekts. Respektīvi, mūs neinteresē, ko tur kaut kādi Pļavnieki, Iļģuciems zina vai nezina par to, kas notiek Doma baznīcā vai "Hanzas peronā". Un, ja viņi kaut ko nezina, tad viņi paši ir vainīgi, kā jau mēs to noskaidrojām." Vēsturnieks uzskata, ka tas ir izveidojies tādēļ, ka latviešiem pietiek pašiem ar sevi un viņi apzinās savas kultūras vērtību paši savā lokā.
"Mēs neprotam to kultūras piedāvājumu, kāds mums ir, Latvijas sabiedrībā padarīt redzamu un nepieciešamu," vēsturnieks secina.
Vai valstij nepieciešams psihoterapijas seanss?
Aleksandra Plotņikova stāsta, ka ar portālu "LSM+" aktīvi strādā pie tā, lai mazinātu informācijas plaisas starp dažādās valodās runājošiem cilvēkiem Latvijā. Diskusijas laikā viņa secina, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta, un, "katram sēžot savā maliņā", nekas nevirzīsies uz priekšu. Neatkarīgi no tā, kādā valodā katrs runājam, mums visiem ir viens mērķis – saliedēties un dzīvot saskanīgi.
"Man šķiet, ja mēs turpināsim sēdēt katrs savā maliņā un savas negatīvās emocijas izjust, mēs nevarēsim pietuvināties. Bet es, piemēram, ļoti gribu. Šobrīd ir tāda atstumtības politika no abām pusēm. Mēs atsvešināmies. Man gribētos, lai mēs tuvojamies viens otram,
un es gribētu pateikt arī par valodu. Bieži vien tagad, it sevišķi pēc kara sākuma saka, ka, ja tu esi krievs, tad tava valsts ir Krievija. Bet tur nav vienādības zīme starp valodu un piederību kādai valstij," saka Aleksandra Plotņikova, kura ir pārliecināta, ka Latvijai piederīgi var justies ne tikai tie, kuriem dzimtā valoda ir latviešu valoda.
Aleksandrs Bricis uzsver politiķu viedokļu būtisko nozīmi un ietekmi uz visu sabiedrību. "Kas palīdzēja veidot viedokli Ratniekam par krievu valodas noņemšanu? Vai tajā vispār kādreiz tiek iesaistīts kāds antropoloģijas absolvents, kurš varētu pamatot, ko šis lēmums dos mūsu sabiedrībai? Tas ir tas, kas prasās," viņš teic, uzsverot, ka katram valstiski pieņemtajam lēmumam būtu jābūt racionāli pamatotam, nevis balstītam emocijās.
"Arī šajā konfliktā, kur abas puses jūtas nospiestas, – vieni jūt apdraudējumu, otri jūt vainas sajūtu par kādu citu. Šeit ir vajadzīgs trešais cilvēks, kurš katru no viņiem attaisno un ļauj objektīvāk paskatīties uz situāciju, subjektivitāti ņemot nost. Tas principā ir psihoterapijas seanss valstij,"
secina topošais aktieris.
"Man arī [tā liekas], jo tad, kad [valsts] pieņem kaut kādu lēmumu, es gribu socioloģisko aptauju un rezultātus redzēt, jo runā jau sabiedrības vārdā. Runā, ka sabiedrība ir pret," turpina Aleksandra Plotņikova, liekot secināt, ka nereti sabiedrības uzskatus formē valsts.
Kāda ir un būs krievu valodas vieta Latvijas publiskajā telpā?
Domājot par to, vai un kādas robežas valstij būtu jānovelk attiecībā uz valodas jautājumiem publiskajā telpā, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs saka: "Es domāju, ka tās robežas un līnijas jau ir novilktas dažādos likumos un Ministru kabineta noteikumos. Domas demokrātiskā valstī var būt daudz un dažādas, kamēr vien tās nepārkāpj Krimināllikumā noteiktās līnijas. Tāpēc ikvienam var būt personiski uzskati par pasaules uzbūvi vai par ko citu, un, ja mēs katra cilvēka individuālās domas tagad izvirzīsim kā argumentu, tas arī nav variants." Tomēr viņš atgādina diskusijā izteikto domu par to, ka pašlaik slikti jūtas abas puses – gan latviešu, gan krievu valodā runājošie, tāpēc viņš raugās nākotnē ar nelielu cerības staru:
"Kamēr mums būs viena puse un otra puse Latvijas valstī, tā sliktā sajūta saglabāsies. Ja ir slikti abām pusēm, tad ir cerība, ka atradīsies kaut kāds trešais variants vai risinājums.
Ja ir slikti tikai vieniem un citi uzskata, ka viss ir kārtībā, tad tur risinājuma nav."
Uz valodu jautājumu paskatīties caur dzimtās valodas prizmu rosina Aleksandra Plotņikova.
"Jūs sakāt "krievu valoda". Bet tā ir mana dzimtā valoda. Un, ja jūs tā pateiksiet, pavisam citādāk skan. Tā ir mana dzimtā valoda, un man nav kauns par to, ka mana dzimtā valoda ir krievu. Es neesmu to izvēlējusies. Tā ir arī mana vērtība, tāpat kā latviešu valoda ir jūsu dzimtā valoda,"
viņa saka, minot, ka valoda nav tikai ierocis un instruments, bet arī piederības simbols. Tāpēc Aleksandra Plotņikova uzskata, ka nebūtu slikti, ja muzejos un citās sabiedriskās vietās tomēr atstātu krievu valodas uzrakstus – tas radītu piederības sajūtu. "Jo pašlaik grib izstumt mūs no [Latvijas sabiedriskās telpas], bet es gribu tur būt. Bet jūs neņemiet mani. Kāpēc? Tāpēc, ka mana dzimtā valoda ir krievu? Man nav jābūt vainīgai par to, ka tā ir sanācis, ka esmu piedzimusi ar to valodu un iemācījusies latviešu valodu," viņa saka. Viņasprāt, pagātne būtu jāatstāj pagātnē. "Jā, pagātnē daudz kas ir bijis, un man ir ļoti žēl, ka tas viss ir noticis, bet es arī neesmu to darījusi. Pagātne ir pagātne. Atstājam to malā," Aleksandra Plotņikova teic, minot, ka pašlaik viņai ir sajūta, ka tikai tāpēc, ka viņas dzimtā valoda ir krievu, sabiedrībai neinteresē viņas viedoklis. "Nav svarīgi, ko es domāju, jo tam nav nozīmes. Ir svarīgi, ko domā cita grupa, un viņi pieņem lēmumus. Viņi uz jebko, ko es pateikšu, atbildēs: "Notiek karš Ukrainā." Un tas nekas, ka mūsu "LSM+" žurnālisti ir bijuši Ukrainā, ir veidojuši vairākas dokumentālās filmas [un cita veida saturu par šo tēmu]," viņa stāsta.
Velta Čebotarenoka atbild: "Nedrīkst aizmirst par pagātni, domājot par nākotni. Jo tad latviešu tauta jau sen būtu izmirusi, ja būtu aizmirsusi savu pagātni. Un neviens trešais te nenāks. (..).
[Visiem] ir jārunā latviešu valodā. Vai tu esi krievs, vai ebrejs. Es tikai vēl vairāk to cilvēku cienīšu, ja viņš runās latviski. Lai ir kļūdas, lai ir – es palīdzēšu. Es arī tagad tā daru. Es neprasu mīlestību. Es prasu cieņu pret savu valsti, pret savu tautu."
Aleksandrs Bricis uzskata, ka vajadzētu aizmirst par jautājumu, ko darīt ar krievu valodu. "Attīstiet latviešu valodu publiskajā telpā. Lai tie, kas uzskata, ka viņiem mārketingā ir papildus jāiekļauj krievu, angļu vai īru valoda, lai drukā papildus.
Ievadiet skolās kritisko domāšanu un loģiku, lai cilvēki varētu spriest, nevis manipulēt ar citu cilvēku jūtām," viņš saka.
Vai un kādas ir kopīgās vērtības, par kurām visi varam vienoties?
Vai starp latviski un krieviski runājošajiem Latvijā pastāv kopīgas vērtības, iezīmē Mārtiņš Mintaurs: "Es domāju, ka kopīgās vērtības mums ir. Un es gribētu, lai tās mums palīdz radīt tādu publisko telpu, kur mums nebūtu pamata diskusijai par to, ka mēs kādu no publiskās telpas sastāvdaļām iekļausim vai izslēgsim. Latvijas valsts ir radījusi visus priekšnoteikumus, lai latviešu tauta, kultūra un valoda saglabātos.
Nevajag paļauties uz naivo legālismu un domāt, ka, ja mēs ierakstīsim kaut ko likumā, tas mums nodrošinās Dziesmu svētkus, latviešu valodas klātbūtni vienmēr un visur – tas viss ir atkarīgs no mums pašiem.
Kā mēs redzam, nav diskusijas par to, kāds ir latviešu valodas stāvoklis Latvijas valstī vai par to, ka Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda. Lūk, viens [kopīgo vērtību] pamatelements jau ir, un pārējo visu mēs varam risināt tālāk, neaizmirstot par to, ka ir runa par cilvēkiem, un par to, kā cilvēki dzīvos turpmāk."
Aleksandra Plotņikova turpina ideju, sakot: "Centrā ir cilvēks. Nevajag aizmirst, ka mēs visi esam cilvēki.
(..) Es domāju, mēs visi gribam, lai Latvija ir plaukstoša valsts, lai te ir forši dzīvot, un tam arī gribētos pievērst vairāk uzmanības nekā tam, ar ko mēs tagad nodarbojamies. Jebkurš no mums taču grib, lai būtu cieņpilna attieksme vienam pret otru. [Es novēlu,] lai nākotnes dialogs notiktu ar cieņu un lai mums būtu svarīgs katra cilvēka viedoklis. Lai tas būtu dialogs, nevis kaut kādi uzstādījumi. Jā, likumus var pieņemt, bet tikai tāpēc, ka mēs aizvērsim acis, nepazudīs tā cilvēku daļa, kurai arī ir svarīgi runāt."
Velta Čebotarenoka atceras, ka pirms 20 gadiem gājusi uz krievu un latviešu skolām un jautājusi vidusskolēniem par viņu nākotnes studiju plāniem. Viņa novērojusi, ka agrāk izteikti lielākā daļa skolēnu cēluši rokas par Maskavas, Londonas vai citām ārzemju augstskolām, bet tagad pirmajā studiju izvēles vietā pārliecinoši ir Latvija. Velta Čebotarenoka ir pārliecināta, ka krievvalodīgo un latviešu kopīgajai vērtībai ir jābūt valodai:
"Mēs neesam [sadalīti] divās pusēs. Mēs esam vienā pusē. Un vienā pusē tikai tāpēc, ka jaunieši jau māk valodu un redz, ka neviens latvietis un latviešu tauta nav ne pret vienu krievu, kurš šeit dzīvo, – bet neciena tos, kuri nav cienījuši šo valsti, šo valodu un tautu. Pavisam vienkārši."
Nav būtiski, kādā valodā cilvēki runā, "svarīgi, ka viņi vispār grib to darīt," atzīmē Aleksandrs Bricis.
"Tā situācija, kas ir mainījusies ar augstskolu izvēli, nozīmē, ka cilvēki spēj kritiski domāt, spēj saprast, ka viņi vairs negrib redzēt sevi tajā valstī [Krievijā], ka viņi labāk paliek šeit vai dodas uz Eiropu."
Vairāk par krievu valodu Latvijas publiskajā telpā:
