Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas un savā ziņā pat eksotiskas zemes.
Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis.
Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes augstskolā un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu.
Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē.
Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francijā (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936). Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada).
Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Rīgas Tautas konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu,
kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), kā arī absolvējis Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935).
Otrā pasaules kara beigās Slaucītājs ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā.
1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, divus gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies.
Leonīds Slaucītājs ir personība, kuras vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā.
Leonīds Slaucītājs darbojies mūzikas jomā:
viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija ir par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku.
Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori.
1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas "Sešos kontinentos" – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata "Kādreiz un tagad" – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām.
Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad Argentīna aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.
Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādām zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua-Jaungvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās, Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais.
Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā.
Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam:
Ledainais dienvidu pols,
zvaigžņu apmirdzēts, snauž,
Gāles — teiksmainas pilis —
klintīs šļūdoņus lauž.
Vientulis stāvi, pētnieks,
rāmo pakalnu dēls:
Magneta adata trīc,
iznirst pārdabīgs tēls...
Vēro, kā Zemes lode,
stariem apvīta, trauc.
Klusuma klajums runā,
drūmi puteņi kauc.
Okeāns palsiem viļņiem
jūrnieku tālēs nes;
Baltijas jūrā, zvaigznēs
liekamies — tu un es.
("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)
Vai zini?
