Iepriekš nepublicētā intervijā, kas 2011. gadā ierakstīta kādā Ģertrūdes ielas mājā, viņa žurnālistei Dinai Dūdiņai-Kurmiņai stāsta par savu ceļu uz literatūru, kuru palīdzējis sasniegt viņas ausīgais vīrs.
Mirdzas Kļavas rakstītās bērnu grāmatas "Baltā ziema", "Raibā vasara", kā arī "Vāverēns Toms un viņa draugi" savulaik novērtētas ar "Pastariņa" prēmiju un kopā ar citām jau vairākās paaudzēs atrod ceļu uz daudzu mazo lasītāju sirdīm.
RAKSTA CEĻVEDIS
Kļūšana par vecmāmiņu atraisīja fantāziju
Rakstniece Mirdza Kļava par rakstnieci kļuva tikai tad, kad jau bija kļuvusi par vecmāmiņu: "Man piedzima pirmais mazdēls, un es viņam stāstīju pašsacerētas pasakas." Viņas vīrs, literatūrzinātnieks un rakstnieks Arvīds Grigulis tās esot noklausījies un teicis, ka teiktās pasakas noteikti jāuzraksta uz papīra.
"Es uzrakstīju, viņš izlasīja, kaut ko drusku lika labot, un tā tapa mana pirmā grāmata," par "Vāverēnu Tomu un viņa draugiem" teica Mirdza Kļava, kura ideju par Tomu atradusi savā pirmajā mazdēlā.
Gandrīz visi viņas radītie tēli meklējami arī dzīvē – vectēvā Kurmī ir paslēpusies daļiņa Arvīda Griguļa un ezītī Ādamiņā slēpjas dzejnieks Laimonis Vāczemnieks. Kad sieviete, kuras īpašības rakstniece bija ietērpusi bruņurupucienē Amālijā, uzzināja, ka tēls iedvesmots no viņas, neesot par to bijusi īpaši priecīga. "Tur arī mūsu draudzība apstājās!" Mirdza Kļava atcerējās. Tomēr citi draugi jutušies pagodināti un iepriecināti par savu prototipu atrašanu bērnu grāmatās un pat palīdzējuši tos padarīt precīzākus, stāstot rakstniecei dažādus spilgtus atgadījumus no savas dzīves, kuros izcēlušās viņu spilgtās un grāmatās pieminētās rakstura īpašības.
Kad pirmā grāmata bija nonākusi pie lasītājiem, Mirdza Kļava pārliecinājās, ka bez rakstīšanas procesa vairs nespēj mierīgi baudīt savas dienas. "Vienu grāmatu vajag uzrakstīt, un tad tas ir kā ar velnu – sākumā paņem tavu mazo pirkstiņu, bet un tad sagrābj visu roku," savu tā laika jauno aizraušanos komentēja iemīļoto bērnu grāmatu autore.
Mirdzas Kļavas vēlme rakstīt nerimās arī, kad izauga viņas mazbērni. Turpināt viņu iedvesmojis pats laikmets un šodienas dzīve:
"Viņiem jāzina dzīve no visām pusēm. Ne tikai labais un skaistais, bet arī tas sliktais, kas dzīvē notiek – lai bērns prot atšķirt."
Bērnība laukos dāvāja bagātu valodu
"Mans sapnis nekad nav bijis kļūt par rakstnieci. Par tādu mani piespiedu kārtā iztaisīja Arvīds Grigulis," ar smaidu atzina Mirdza Kļava, kura jaunībā sapņojusi studēt Latvijas Mākslas akadēmijā, bet neesot to izdarījusi, jo ģimene sabaidījusi ar stāstiem, ka mākslinieki nepelna pietiekami daudz un mirst badā. Šī apziņa Mirdzu Kļavu vēlāk pamudinājusi kļūt par skolotāju, tomēr dzīves laikā tik un tā sanācis uzzīmēt simtiem zīmējumu – ziedus, atmiņu ainavas un pat svētbildes.
Nezinātājam interesanti uzzināt, ka Mirdza Kļava kā skolotāja pasniegusi nevis latviešu valodu vai literatūru, kā tas varētu likties, spriežot pēc skaistās valodas meistarības rakstnieces grāmatās, bet gan ķīmiju un bioloģiju.
Rakstnieces grāmatās atrodami spilgti epiteti, salīdzinājumi un vārdi, kurus mūsdienu lasītājam varbūt pat būtu vērts izrakstīt, lai no jauna tos iekļautu savā leksikā.
"Es klausos, ka mūsu valoda paliek arvien nabadzīgāka un nepareizāka. Tā nu tas ir – ļoti žēl. Varbūt tāpēc, ka sākam par daudz domāt angliski un par maz lasām grāmatas," stāstīja Mirdza Kļava, kura savas bērnu dienas pavadījusi laukos. "Laukos ir savs dialekts un savi īpašie vārdi. Lauku cilvēkiem valoda ir bagātāka kā pilsētniekiem," bija novērojusi rakstniece.
Bērnu literatūra – ne tikai skaista un mīļa, bet arī audzinoša
Atceroties savu bērnību, Mirdza Kļava atklāja: "Bērnībā man laukos bija kaķenīte, un mazos kaķēnus es daudz redzēju. Mana mamma bija ļoti cēlsirdīga un nevarēja paciest, ka kaķēnus slīcina. Man bija jāskrien pa kaimiņiem un jāpiedāvā, vai kādam nevajag kaķēnu." Mirdzai Kļavai bērnībā bija arī suns, kuram viņa veltījusi īpašu veltījumu – bērnības atmiņas "Es dzīvoju mūsmājās".
Suns, kaķis, vāverēns, vilks, kurmis – tie ir tikai daži no tēliem, kurus var sastapt Mirdzas Kļavas darbos, un šādus tēlus rakstniece izvēlējusies ar nodomu: "Caur dzīvniekiem mācības līdz bērniem nonāk labāk, nekā, ja apraksta bērnus." Viņa uzskatīja, ka bērnu literatūrai jāpilda noteiktas funkcijas – jākļūst par vecāku un skolotāju palīglīdzekli, caur kuru bērniem ierādīt un iemācīt sabiedrības morālās normas:
"Un vēl – vecāki ir aizņemti darbos, tāpēc zināmā mērā bērnu literatūrai jābūt arī izklaidējošai un tādai, kas bērnam kļūst par draugu."
Kas rakstīts ar aizrautību, aizrauj arī lasītāju
Lasot Mirdzas Kļavas grāmatas, vecākiem nereti nākas cīnīties ar saviem bērniem par to, ar kuru nodaļu beigsies lielā vakara lasīšana. Citreiz nepietiek pat ar trim nodaļām. Vismīļākie rakstniecei bija tie brīži, kad no lasītājiem saņēma kādu atsauksmi. Sarunas ierakstā Mirdza Kļava atcerējās, ka reiz viņa saņēmusi zvanu no kādas vecmāmiņas, kura stāstījusi – virtuvē cepot pankūkas, dzirdējusi savu mazdēlu otrā istabā smejamies.
Viņa gājusi skatīties, ko viņš tur vienatnē dara, un, izrādās, viņš esot lasījis "Raibo vasaru".
Šādi stāsti rakstniecei bijuši "kā medus maize".
Arī pašai Mirdzai Kļavai bieži vien sanāca aizkavēties sevis uzburtajā pasaulē un ilgi dzīvot ar tajā mītošajiem tēliem: "Ļoti bieži es beidzu savu darba dienu jau tad, kad ausa gaisma. Ja grib to domu uzlikt līdz galam, tad labāk ir, ja to dara nepārtraukti. Kad pārtrauc, tad otrā dienā sajūtas vai emocijas jau var būt citādas."
Savus darbus viņa vienmēr iesāka rakstīt ar roku un tikai pēc tam – ar rakstāmmašīnu. Ar datoru savas dzīves laikā Mirdza Kļava nekad nebija uz "tu", bet neuzskatīja to par trūkumu, jo
tieši rakstīšana ar roku ļāvusi sajust savu darbu vislabāk.
Rakstot, sākumā tapis stāsta sākums un beigas, bet tad, švīku pilns, dzimis arī stāsta vidus: "Manuskripts parasti iznāk tik raibs, ka tas jāpārraksta uz rakstāmmašīnas."
Kaut arī rakstnieces dzīve Mirdzai Kļavai sākusies tieši ar bērnu literatūru, tas nebūt nav žanrs, ar kuru viņa savas radošās darbības laikā norobežojusies – autore rakstījusi arī pieaugušajiem. Viņas vārds atrodams uz tādām grāmatām kā "Katram sava orhideja", "Pelēka māja" un citām.
Rakstniece neilgi pirms savas dzīves izskaņas radījusi arī grāmatu, kas paredzēta kā lielākajiem, tā mazākajiem lasītājiem, "Kaķēnijas pasaka", par kuru pati autore sacīja: "Tur ir divas plāksnes – viena ir pasaka par kaķīšiem, bet apakšā ir zemteksts. Es domāju, ka katrs pieaugušais, kurš lasīs, to sapratīs."
Jau 2011. gada sarunā rakstniece uzsvēra, ka "Kaķēnijas pasaka" ir viņas pēdējais darbs. "Negribas atkārtoties. Redziet, varētu uzrakstīt trešo daļu.
Man pat kaut kas jau ir nodrukāts ar "Baltās ziemas" un "Raibās vasaras" turpinājumiem, bet tad es domāju – nē, nedrīkst ar vieniem varoņiem tik daudz terorizēt bērnus," smējās autore.
Domājot par to, kāpēc literatūra ir svarīga un kāpēc cilvēkiem būtu jālasa grāmatas, Mirdza Kļava sacīja: "Bērnībā literatūra man bija kā morāles skola. Zināmā mērā lasīja jau tikai tās labākās grāmatas, klasiķus, un tas cilvēku ietekmē pozitīvi. Tādā ziņā, ka paplašina skatījumu uz dzīvi.
Katram cilvēkam ir savs skatījums, bet, lasot grāmatas, viņš iegūst citādu skatījumu. Un, jo plašāks skatījums, jo dzīve kļūt interesantāka."
