Pēcvārdā autors to īpaši nav uzsvēris, tomēr šķiet, ka ļoti daudz iedvesmas un notikumu viņš smēlis savā personiskajā pieredzē, jo tāpat kā romāna galvenajam varonim, arī viņam pašam dzīve aizritējusi dažādās valstīs un bijusi ļoti piesātināta.
Pats viņš atzīst, ka tāds pirmais impulss romānam meklējams viņa bērnībā, kad ģimene dzīvoja Austrālijā un kad pie viņiem mēdza viesoties ciemiņi, kuru vidū bija arī divi bijušie leģionāri. Un romāna galvenais varonis arī ir leģionārs Laimonis Vilks. Romāns sākas 1944. gadā, kad Laimonim ir 19 gadu un viņš cīnās Kurzemes katlā, un noslēdzas 70. gados, kad viņš pēc gariem prombūtnes gadiem ierodas Rīgā.
Laimoni iepazīstam kā ātru un izveicīgu puisi, ne velti rotā viņu iesaukuši par Trikātas Daliņu. Kad tuvojas kara beigas, rotas komandieris tieši viņu izrauga uzdevumam – slepeni doties uz Zviedriju, lai aizvestu sūtnim ziņu, ka leģionāri turpinās cīņu mežā, gaidot sabiedroto atbalstu, un atbalsts ir jāorganizē Zviedrijā.
Tā arī Laimonis nonāk Zviedrijā, pēc tam viņa dzīve sagriežas tā, ka viņš piesakās franču leģionā un cīnās Vjetnamā, vēlāk viņa ceļi ved uz Alžīriju, pēc tam arī Austrāliju, Ņujorku, Kaliforniju, un visbeidzot viņa garā odiseja noslēdzas atkal Latvijā. Lai arī kur viņš būtu, viņa domas un ilgas vienmēr ceļojušas uz dzimteni, viņš neskaitāmas reizes iztēlojies, kā atkal ir savās mīļajās tēva mājās, kā iet caur vārtiem pa taku, viņu pagalmā sagaida māte un, priecīgi smilkstēdams, viņam pretī skrien suns Kāravs. Grūtākajos brīžos viņu īpaši stiprina vēl viena vīzija – viņš atceras kādu meiteni, savu pirmo mīlestību, viņas burvīgo smaidu, kad abi dejoja savu pirmo deju… Šo meiteni sauc Gunta, un viņa ir kā malduguns, kas atkal un atkal uzzibsnī viņa piedzīvojumu pilnajā ceļā. Pret viņu daudzas sievietes nav vienaldzīgas, bet šī pirmā mīlestība tomēr ir un paliek visīpašākā un skaistākā. Vai viņi atkal satiekas? Tas lai paliek intrigai lasītājiem.
Romāns ļoti skaudri ļauj sajust kara nežēlību, tajā vietām ir ļoti tieši un nesaudzīgi kara ainu apraksti. Tāpat arī situāciju apraksti, kad pretējās frontes pusēs dažkārt nākas karot vistuvākajiem cilvēkiem.
Arī 19. divīzija, kurā karo Laimonis, piedzīvo šādu gadījumu. Divi karavīri no divīzijas tiek norīkoti vērot meža celiņu no augstu eglē ierīkota mednieku slēpņa. Viņiem ir pavēle nešaut, tikai ziņot par redzēto. Taču, kad viņi ierauga divus sarkanarmiešus nākam pa celiņu, viņi pārkāpj pavēli. Citāts no grāmatas: "Taču kārdinājums bija pārāk liels – tik viegli par diviem samazināt ienaidnieku skaitu. Pirksti nospieda mēlītes, divi spalgi šāvieni, un atkal klusums. Piesteigušies klāt pie saļimušajiem stāviem un apgriezuši tos otrādi ar vaigu pret debesīm, viens no šāvējiem baigā balsī pēkšņi iekliedzās un tad ik pa brīdim izdvesa necilvēciskas skaņas – pa pusei rēkdams, pa pusei stenēdams – tēvs bija tikko nogalinājis savu dēlu!"
Savā ziņā romāns ir arī ļoti laba vēstures stunda. Jo caur literāru darbu ir vieglāk izsekot ļoti sarežģītajai leģionāru tēmai, arī nacionālo partizānu tēmai un vispār Latvijas un pasaules norisēm pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropa atkal tiek sadalīta.
Romānā ienāk arī daudz dokumentālu faktu un reālu personu, to vidū ir Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, Uldis Ģērmanis, Jānis Kurelis un citi.
