Ierodoties pie rakstnieka mājās, pagalmā sagaida četrkājainais draugs Bruno. Valmierietis atklāj, ka par rakstnieku nekad nav sapņojis kļūt, taču viss mainījies, pateicoties viņa sunim: "Staigājot pa mežu, satiku vienu meiteni, kura arī pastaigājās ar sunīšiem. Pamazām, pamazām, katru reizi satiekoties, sākām runāt, un izrādījās, ka viņa klusībā zīmē. Es apskatīju viņas zīmējumus, tie bija ļoti interesanti, īpaši bērniem, jo tie ir smalki, pilni ar detaļām. Un viņa pati ir bērnudārza audzinātāja, tāpēc ļoti labi saprot, kas bērniem nepieciešams. Tad es ieteicu, ka varbūt varētu izveidot grāmatu. Viņa piekrita, un tā arī sākām. Tagad mums ir divas grāmatas un viena ar citu mākslinieku, un līdz gada beigām, cerams, būs vēl viena grāmata."
Pirms kļūšanas par rakstnieku Viktors Jakobsons izmēģinājis spēkus dažādos biznesa projektos – no gaļas tirdzniecības un video kasešu nomas līdz pat vēja parkiem, bet, atnākot no Rīgas uz Valmieru, skatījums uz dzīvi pamainījās: "Pārdzīvoju infarktu, un tas pilnīgi apmeta kūleni dzīvē. Sāku saprast, ka tas, ko līdz šim darīju, varbūt nav pats svarīgākais. Parādījās citas vērtības."
Pēc infarkta Viktors Jakobsons atmetis smēķēšanu un pievērsies veselīgākam un aktīvākam dzīvesveidam. Tajā brīdī viņam atvērusies arī radošā čakra bērnu grāmatu rakstīšanai. Smejoties 65 gadus vecais rakstnieks izceļ, ka darbs pie grāmatu rakstīšana nebūt nav tāds, ka piesēdies pie datora un raksti: "Citreiz man jaunai grāmatai, piemēram, ir atsūtīti visi zīmējumi, un es piesēžu un vienkārši sēžu. Nekas nenotiek, kaut ko mēģinu klabināt. Un tad notiek tāds jocīgs process, ka es to pat nevaru izskaidrot, jo es nezinu, – kaut kur no gaisa atveras kaut kāds logs un sāk nākt tā informācija, un tik spēj pierakstīt."
Šobrīd Jakobsons izmēģina spēkus arī pieaugušo literatūrā, taču viņš vēl nevar pateikt, vai šie darbi nonāks grāmatnīcās un bibliotēkās. Galvenā prioritāte joprojām ir bērnu literatūra: "Es gribētu tos bērnus, kas ir lasījuši, satikt, – bet tad, kad viņiem tas kritiskais vecums ir 14 gadi – satikt un tad ar viņiem pārrunāt, vai viņi vēl atceras vai ne; ja viņi atceras manas grāmatas, tātad mans darbs nav bijis veltīgs."
Jau pavisam drīz Viktors Jakobsons cer, ka bērni tiks pie jaunākās zaķēna Mika grāmatas.
