Zandere atklāja, ka pašlaik daudz lasa Salēja dzeju, jo ir redaktore viņa topošajam dzejas krājumam.
"Labdien, es esmu Inese Zandere, un es jūs labprāt iepazīstināšu ar Māri Salēju, jo atzīšos, ka mums bija "uzlūdz dāmas". Es viņu uzlūdzu uz šo deju. Es uzlūdzu Māri vairāku iemeslu dēļ, bet viens no iemesliem bija tāds, ka tieši šajā laikā es biju ļoti iedziļinājusies Māra dzejoļu milzīgajā plūdumā. Daudz tur bija, un no tiem top viņa sestais krājums, un es viņam palīdzēju tā kā pašam paskatīties no malas uz to visu," stāstīja Zandere.
Zandere dzejnieku stādīja priekšā kā vienu no retajiem cilvēkiem, kurš ir spējīgs ar tādu bruņotu aci, "ar savu doktora grāda bruņojumu", paskatīties uz sarežģītām dzejas parādībām no malas.
"Tas, kā Māris ir spējis izprast un analizēt Ulda Bērziņa dzeju, rakstot monogrāfiju… Man ir sajūta, ka arī Skujenieku viņš izprot gandrīz vai labāk šobrīd no visiem. Ar tādu cilvēku jau ir diezgan tāda droša dejošana," pauda Zandere.
Salējs savukārt atklāja, ka gan Zandere, gan viņš pats pastarpināti nāk no Zemgales, turklāt ne pārāk tālu viens no otra.
"Es aiz Svētes, Inese pie Bērzes… Tās Zemgales upes ir kaut kas tāds, kas… Tāpēc es arī Ineses dzeju izjūtu nu zem ādas, ļoti tuvu. Tādēļ, ka tur ir šis dziļums.
Vienā dzejolī Inese raksta: iedziļinies, tas nesāp. Turklāt tas, kas ir vispār reti dzejā, un, manuprāt, Inesei tas ir unikāli, ka cilvēks kā bērns, kā pieaugušais, ka tur nav tādas robežas. Tas lielais un sāpīgais, un milzīgais ir visos vecumos, un tā bērnības retrospekcija, kas ir blakus visam citam, kas mani aizrauj Ineses dzejā, ir tik dziļa. Tas ir tas, kas ir savienots ar vēsturi. Inese nebaidās iedziļināties arī tajā, kas ir vēsture. Tā trūkst manā dzejā," pauda Salējs.
"Uzlūdz dzeja"
Ja tava dzeja būtu deja, kura tā būtu?
Māris Salējs: Es teiktu, ka drīzāk jau tā būtu tāda kustība, gaita, kas pāraug un kurai pašai rodas savs ritms. Tā kā ir pati sava vēja nesta vai kaut kā tamlīdzīgi. Jā, man nav konkrētas dejas.
Inese Zandere: Tu sliecies uz to laikmetīgo deju, es jūtu, un es savukārt sliecos atpakaļ uz ornamentu. Es nevarētu izvēlēties kādu konkrētu deju, tā būtu tāda spekulācija, bet skaidrs ir viens, ka man patīk ornamenti. Man patīk raksti, man patīk tāda sakārtotība rakstā. Lai arī kāda tā deja būtu, es to izjustu ļoti lielā mērā kā dažādu elementu atkārtošanos. Ļoti lielā mērā tas droši vien ir saistīts arī ar latviešu tādu folkloras bagātās pasaules izjūtu, jo mums tomēr, lai arī mēs zinām vai nezinām katrs kādu tautasdziesmu, viņas mums ir, un kaut kādā mērā viņas mums sēž iekšā. Arī pasakās ir šie atkārtošanās elementi. Katrs, kam ir bijis bērns mājās, zina, ka vajag vienu un to pašu lasīt neskaitāmas reizes, un tieši tā tas strādā, un tieši to tam cilvēkam vajag, jo viņš modelē kaut kādu sakārtotību šādā veidā.
Vai tu kādam lasi priekšā savus topošos dzejoļus?
Inese Zandere: Es topošos nelasu nevienam. Es arī nedaru tā, ka es dotu kādam vērtēt vai kaut kā tamlīdzīgi. Vienīgais, protams, cilvēks, kuram es izlasu kādreiz arī dzejoli, par kuru varbūt varētu teikt, ka tas ir topošs, ir Atis Klimovičs, mans vīrs. Piemēram, dzejoli, kas ir ieguvis jau tagad tādu biogrāfiju ārpus manas pašas biogrāfijas, proti "Koki", kas ir kļuvis par kora dziesmu un dziedāts daudzām mutēm, Atis būtiski ietekmēja. Es nezinu, kāpēc. Vai nu tāpēc, ka tas bija pandēmijas laiks un mēs tur ar Māri Sirmo spriedām daudz par to, ka vajag tādu iedvesmojošu dzejoli, es varbūt to biju uztaisījusi drusku par daudz iedvesmojošu. Ata reakcija skaidri man palīdzēja saprast, ka ir pareizi, pēc kā es mēdzu tiekties, ka vajag vienkāršāk. Vajag skaidrāk. Mazāk patosa. Es neciešu tos afektus visādus. Lūk, tādā veidā viņš man ļoti palīdzēja.
Māris Salējs: Ir tā, ka tad, kad tas dzejolis top, viņš man tā skan, ka man nav tajā brīdī nepieciešamības viņu skaļi lasīt. Arī pēc tapšanas man nav tādas īpašas nepieciešamības viņu lasīt. Ja tā padomā, tad es tagad esmu aptvēris, ka es viņu nolasu tikai tad, kad ir jāuzstājas. Varbūt tad es sajūtu kādu vārdu nevietā vai kaut ko, kas ir lieks vai kas ir pietrūcis.
Vai ir lietas, ko tu par sevi uzzini tikai pēc dzejoļu krājuma iznākšanas?
Inese Zandere: Protams. Patiesību sakot, pēc kaut kāda laiciņa es vienmēr brīnos, kas tas man tur ir un kā tas man ir ienācis prātā. Bet visspilgtāk tas bija ar… Man ir tāds ļoti švaks pirmais krājumiņš, kas saucas "Grāmatiņa", un tur ir iekšā skolas laikā sarakstīti dzejoļi. Vispār apšaubāms tas viss ļoti ir un tā, bet, vārdu sakot, es tur pēkšņi kaut kad pēc gadiem ieraudzīju vienu dzejoli, par kuru es vienkārši nevarēju saprast, nu kā tas varēja tikt uzrakstīts, jo es neatceros, ka man jel kad būtu bijušas tādas domas. Es vispār domāju, ka tas ir tā kā no manas nākotnes, varētu sacīt, ielecis tur dzejolis, kuru es vispār nevarēju uzrakstīt tajā laikā. Pēc manām domām, tas nav iespējams, bet viņš tur ir. Nu, ir tādi pārsteigumi, jā.
Māris Salējs: Es teiktu, ka ļoti labi palīdz lasītāji, kritiķi un arī… Man arī ir bijusi tā laime, ka mana dzeja ir bijusi komponēta, un arī mana sieva Zane, dziesminiece, ir ļoti skaisti radījusi dziesmas. Arī ir bijis tā, ka ir bijis konkurss "Tīrradnis", kur mani un Zanes dzejoļi ir tikuši komponēti, un tad tu pēkšņi ieraugi… Tas ir, man liekas, lielākais pārsteigums, kad dzejolis kļūst par dziesmu, un viņš skan kaut kā citādāk. Viņam ir sava dzīve, un tad tu saproti, ka tu varbūt nezinot esi ielicis ko tādu, kas citam ir bijis svarīgs.
Vai ir kāds dzejnieks, kurš tu vēlētos būt?
Māris Salējs: Man ir tā laime būt atdzejotājam, un tad, kad es atdzejoju, tad es esmu tas dzejnieks. Es esmu Julians Tuvims. Es esmu Galčinskis, brīnišķīgs poļu dzejnieks. Es esmu arī Serhijs Žadans zināmā mērā tad, kad es viņu atdzejoju. Šobrīd, jā, es vairāk esmu ukraiņu dzejnieki. Tā var teikt.
Inese Zandere: Jā, tā ir atdzejotāja priekšrocība, skaidrs. Es kādreiz biju iztēlojusies, tas bija 80. gados… Man bija tuvs draugs lietuviešu dzejnieks Vaidots Daunis, kurš traģiski aizgāja un agri no šīs dzīves. Mani vienu brīdi bija pārņēmusi kaut kāda tāda dīvaina iedoma, ka es vairs nerakstīšu dzejoļus, bet es tikai visu laiku atdzejošu no lietuviešu valodas to, ko Vaidots uzrakstījis. Reāli jau nu gan tas tālāk par kādiem trīs dzejoļiem nav ticis. Es atdūros vienkārši ar šo savu iedomu. Es atdūros tādēļ, ka tā bija iedoma. Man tomēr izlauzās tas mans esumiņš, un viņš nebija zem Vaidota deķa pavelkams.
Vai tavas drēbes liecina par to, ka tu esi dzejnieks?
Inese Zandere: Jā, protams, tāpēc, ka tas ir tāpat kā ar to dzejoļu pabeigtību vai atteikšanos, jo man riebjas afekti, un, respektīvi, viņas liecina nevis varbūt par to, ka esmu dzejniece, bet par to, kāda dzejniece es esmu. Viņām ir jābūt tādām, nu, samērīgām. (smejas)
Māris Salējs: Nereti kādam man ir jāpasaka: varbūt uz pasākumu saģērbies tā atbilstošāk. Es citreiz… Man ir jāpiedomā, lai pievērstu savai ārienei uzmanību, tāpēc es par to tā neesmu aizdomājies.
Inese Zandere: Bet es gan esmu aizdomājusies. Tev ir tāda dzejnieka cepurīte.
Māris Salējs: Ā, jā, ir.
Inese Zandere: Naģenīte.
Uzlūdz dzeja
