"Par Kirilu man vienmēr liekas, ka nevar būt tik jauns cilvēks un tik gudrs," pauda Vītiņa.
Viņa stāstīja, ka, lasot Ēča dzeju, kas tapusi jau vairākus gadus atpakaļ, viņai vienmēr šķiet, ka viņa pati tajā vecumā ko tādu nekad nevarētu uzrakstīt. Tāpat, lai gan to ir grūti noformulēt, viņasprāt, Ēča dzejai piemīt kas tāds, kas nav raksturīgs daudziem citiem latviešu autoriem – īpaša rotaļāšanās un spēles ar valodu.
Tikmēr Vītiņas dzeja Ēča ieskatā vienmēr reprezentē ļoti stabilu un pārliecinātu balsi, kura ir ļoti klātesoša un spējīga sekot laikam.
"Tu mani vienmēr vedini būt ļoti uzmanīgam un domāt ilglaicīgi, un spēt rakstīt vienu teikumu ilgi, un, viņu pabeidzot, zināt, ar ko tas ir iesācies. Kaut kā tā," pauda Ēcis.
"Uzlūdz dzeja"
Ja tava dzeja būtu deja, kura tā būtu?
Lote Vilma Vītiņa: Tā nav īsti deja, tā, man liekas, ir vairāk tāda kā kustība, bet es jau dzirdēju, ka Roberts Vilsons nosauca parkūru, kas nav deja, un tas izdevās ļoti labi, tāpēc, ja mana dzeja būtu deja, kas ir diezgan plaši interpretējama, es izdomāju, ka tas varētu būt ciguns. Man šķiet, ka tās ir tādas lēnas kustības un tādas apzinātas ļoti, un tādas minimālistiskas. Tas ir kaut kas tāds, ko es varu iztēloties, ņemot vērā, ka mani teksti parasti ir īsi, koncentrēti un pēc iespējas minimālistiski.
Kirils Ēcis: Es arī nonācu pie tāda nedaudz hibrīdtermina, ko es nosauktu par lauku breikdensu, jo breikdenss man atnāca tīri aiz tā, ka manā rakstībā, strādājot ar humoru, bieži vien parādās ļoti daudz visādu popkultūras atsauču. Man patīk kaut kā maisīties ar šāda tipa tēliem kā breikdenseri, kuri taisa flešmobu pie "Origo", teiksim.
Lote Vilma Vītiņa: Vai pie "Latiņa".
Kirils Ēcis: Vai pieturā. Jā, tur atkal ienāk tas, kādēļ šis hibrīdtermins par lauku breikdenseriem, jo man vienmēr interesanta ir kaut kāda šī dinamika starp mazām vietām un mazām komūnām un atkal tad to lielo pilsētas haosu. Tur nav jāizvēlas, un šī pretruna ir pilnīgi okej.
Vai tu kādam lasi priekšā savus topošos dzejoļus?
Kirils Ēcis: Jā, ir pāris draugi, kuri ir vienkārši uzticami padomdevēji. Es pat neteiktu, ka tad, kad es lasu kādu nepabeigtu dzejoli, par kuru es neesmu līdz galam drošs, man svarīgākais būtu, lai man dod kaut kādus profesionālas dabas padomus vai redakcionālas piezīmes. Svarīgāks ir tas brīdis, kurā es šos vārdus skaļi raidu kādam citam, un es jau tajā brīdī zinu, vai tie ir pareizie vārdi vai nav. Tur ir kaut kāda ļoti dīvaina telepātija, ko var pieredzēt. Bet man ļoti patīk lasīt skaļi. Ne tikai savus dzejoļus, bet arī citus. Man šķiet, ka dzeja ir jāskandē, un viņa iegūst kaut kādu pilnīgi citu… Tā tiešām katru reizi ir kā tāda izrāde.
Lote Vilma Vītiņa: Es savukārt biežāk nevis lasu priekšā, bet nosūtu tekstus kādam, jo man liekas, ka man ir diezgan svarīga arī tāda klusās lasīšanas izjūta par saviem tekstiem, ko es jūtu, jo man liekas, ka viņi ir tādi, kurus tu izlasi vienu reizi, bet tad tu tos lasi vēl un vēl, un katru reizi kaut ko jaunu atrodi tajā. Parasti jau dzejoli nelasa piecas reizes pēc kārtas, bet kaut kādu vienu, un tas ir kaut kā atkal citādāk, bet, jā, es novērtēju lietas, ko var ieraudzīt kāds cits no malas. Tas ir ļoti vērtīgi.
Kad tu saproti, ka dzejolis ir pabeigts? Raksturo savas sajūtas, kad dzejolis ir uzrakstīts!
Lote Vilma Vītiņa: Pēdējā laikā es ļoti domāju par šo tēmu, jo man patīk rediģēt tekstus. Es parasti daudz un diezgan ilgi rediģēju viņus, un es saprotu, ka tas arī man īstenībā ir radošs process, jo es daudz viss kaut ko mainu. Tas ir brīdis, kurā dzejolis izveidojas. Bet es arī saprotu, ka man ir grūti pateikt, kur ir tā robeža, kur ir tas brīdis, kad man būtu jābeidz rediģēt. Tā kā man īsti nav atbildes uz to, bet pārsvarā tas ir tad, ja es to pārlasu, un man tā kā nekas īsti nebesī, nekas nekaitina pārāk, tad man liekas okej. Bet visādi citādi, man liekas, ka dzejoli var rediģēt diezgan bezgalīgi, diezgan ļoti ilgi, un es nezinu skaidri, kur ir tā robeža. Bieži vien tā robeža ir dedlains vienkārši, termiņš, kad tev tas ir jānodod.
Kirils Ēcis: Man šķiet, ka ir divu veida pabeigtības tiem dzejoļiem. Viena, kas, protams, ir mūsu pieredzē, kad mēs kā šo tekstu autori tomēr rūpējamies un gribam savus tekstus pabeigt, jo ir forši lietas novest līdz galam. Skaidrs, ka no lasītāja vai tās telpas, kurā šie dzejoļi tiek lasīti, tur tā pabeigtība ir kaut kādā ziņā daudznozīmīgāka. Vai dzejolis ir pabeigts tajā brīdī, kad lasītājs viņu ir sapratis vai atradis sevī viņam kaut kādu vietu? Man jau šķiet, ka, jā, dzejoļi joprojām… Jebkurš jauns lasītājs viņus pārlasa un atkal atdzīvina pa savam.
Lote Vilma Vītiņa: Dzejolis ir nebeidzams.
Kirils Ēcis: Dzejolis ir tiešām nebeidzams, un nevajag arī viņus pabeigt.
Vai ir kāds dzejnieks, kurš tu vēlētos būt?
Lote Vilma Vītiņa: Es izdomāju īstenībā, ka, ja es varētu būt kāds cits dzejnieks, kas arī es īsti nemaz tā kā baigi negribētu būt… Es iedomājos, ka varbūt es gribētu būt Basjo, kurš rakstīja haikas. Tā ir diezgan konkrēta fantāzija un kaut kāda romantizēšana, ka es būtu dzejnieks, kas būtu citā kultūrā un citā vidē, un man nebūtu mobilā telefona, nebūtu datora, un es ēstu rīsus no kaut kādas bļodiņas un klausītos, kā līst lietus, un rakstītu haikas.
Kirils Ēcis: Ja atmet to kaut kādu vienu no dzejas sūtībām, kas tomēr mums kā autoriem ir… Nu tomēr mēs ar to dzeju kaut kā daudz ko savā dzīvē esam spējīgi, man šķiet, atrisināt, un skaidrs, ka tas būtu dīvaini – iemontēties kādā citā dzīvē un risināt kāda cita problēmas. Vai kā tas strādātu? Jebkurā gadījumā, ja to atmet, tad, protams, es gribētu paviesoties kādā no visiem tiem iepriekšējā gadsimta latviešu dzejniekiem kā, piemēram, Fricis Bārda vai Kārlis Skalbe, un pavazāties pa to apbrīnojami skaisto Vidzemes augstieni un pa visiem tiem ezeriem, un redzēt tos visus saulrietus un cizāzīšus, kas tur kaut kur skraida pa zāles stiebriem. Jā, es nekur tālu negribētu patiesībā doties. Es turpat, tikai varbūt kaut kādu laiku atpakaļ.
