Nav precīzāka brīža par šo, kad lasīt Andras Manfeldes jaunāko dzejas krājumu. Laikā, kad atvadāmies no vasaras, bet vēl tik spilgti atceramies tās maigumu un karstumu, ir laiks atvērt "Dilstošo medus mēnesi" un tā vasarīgi svaigi rotātās lappuses. Krājuma nosaukums spēlējas ar vārdiem, un nejaušam lasītājam mēness var pārtapt kaislību pilnā medus mēnesī. Kāpēc gan ne! Zemes vienīgais dabīgais pavadonis Andras Manfeldes dzejā kļūst arī par cilvēka tuvāko līdzgaitnieku, viņa kaislību un pārdomu liecinieku un jūras, liriskās varones iemīļotākās vietas, izgaismotāju. Dzejnieces jaunākais krājums apvieno tuvo un tālo, tveramo un netveramo, zemes kaislības un garīgas vērtības, zemi, jūru un debesis ar tajās dilstošo, medaino mēnesi.
Medaini bieza ir Andras Manfeldes dzejas valoda.
Tajā vārdu savienojumi zīmē krāšņas gleznas, rindas stāsta stāstus, bet pantos iezīmējas veselas dzīves. Spilgti un acīmredzami krājumā atklājas dzejnieces mīlestība un interese par vizuālo mākslu, kas redzama epigrāfos, kuros citēti pasaulslaveni mākslinieki. Atsauces uz tiem rodamas arī dzejas rindās, dzejniece ir pazīstama un atļauj savos darbos ienākt van Gogam, Magritam, Gogēnam, Manē un Šagālam. Atsevišķi dzejoļi izskan kā dzejas valodā uzzīmēti gleznojumi, kuros tā vien gribas atpazīt pasaulslavenus šedevrus. Andrai Manfeldei nav sveša vizuālās un vārda mākslas savienošana vienā daiļdarbā. To esam redzējuši, baudījuši un novērtējuši arī grāmatā "Uzzīmē baltu lietu", bet "Dilstošais medus mēness", šķiet, dodas soli tālāk un lasītājam rada iespēju ne tikai ieskatīties rakstītā tekstā kā gleznā, bet zināmā mērā arī pašam tapt par mākslinieku. Teksts ir tik piesātināti biezs, ka no tā nav iespējams atrauties, līdz tas izlasīts un prātā izzīmēts: "es vēl aizvien domāju par soliņu/ uz kura sēdēja vasara/ ar pilnmēness nospiedumu/ uz slapja koka." (11, "Dilstošais medus mēness")
Andras Manfeldes dzejas lasītājs ir izvēles priekšā – gleznot līdzi un sekot dzejnieces vadītajai otai vai kļūt par pētnieku un iedziļināties rindu sīkākajās detaļās, kur mirklis ir daļa no lielās bildes un kopskata. Krājumā lasāmajos dzejas gleznojumos sastopam divus centrālos tēlus – jūru un mēnesi, kas, lai gan tālu viens no otra, tomēr eksistē zināmā sasaistē. Jūra šeit tumīga un šalko līdzi liriskās varones sievišķībai, apņem tās gurnus un vēderu, varena, stipra, vieda tā ir nepārtraukti mainīga, bet vienlaikus mūžīga: "es nāku no jūras/ peldkostīmā no jūras/ vējā no jūras/ rudenī no jūras/ viļņi plosa manu ēnu/ kā vilki viļņi pirmās/ noplosījuši bailes/ kaut gan bailes jau nav jērs/ bet sveicieni ko atņem ziema." (7, "Dilstošais medus mēness") Iebridusi jūrā, liriskā varone raugās debesīs, mēnesī, kas kā mēms liecinieks seko līdzi notikušajam un spēlējas ar jūras krastu. Mēness mainīgā daba sasaucas ar krājuma kontrastiem un akcentē viscaur jaušamo domu – dzīve tieši tāpēc ir interesanta, ka tajā ir gan medus saldums, gan citrona skābums, dažbrīd steiga, bet citā brīdī laiks, kuru neregulē "pulksteņ-Radītājs".
"Dilstošais medus mēness" Andras Manfeldes daiļradē iezīmē drošu un drosmīgu pāreju no pagātnes uz tagadni un tiecību uz nākotni.
Daudz šķetināta iepriekšējos dzejas un prozas darbos, pagātne, tautas un dzimtas vēsture ieguvusi svarīgu un nozīmīgu vietu autores daiļradē, taču nu top cieņpilni atstāta plauktā un ieslēgta mājā, pa kuras durvīm liriskā varone dodas laukā, lai iebristu jūrā un vērtos augšup: "ja tu vēlies sagūstīt saules ņirbas aiz lapām/ caur krāsām, šīm audekla asinīm, pierādīt skaisto/ un ēnas lai ir irdenas, dzīvība sīksta/ tad tev jāpamet šahtas, geto zonas, sīvās vārtrūmes, svētvakaru straumes/ ciešanas, kas soļo kā ieslodzītie svītrainos kreklos pa apli." (5, "Dilstošais medus mēness") Šādi, tik zīmīgi un spēcīgi, skan krājuma gandrīz pirmās rindas, kur iezīmējas aicinājums atvadīties no vientulības, ciešanām, pašdestrukcijas, atraut vaļā emocionālo cietumu un ļauties dzīvei šodienā. Šī nav dzīvespriecīga dzeja, drīzāk emocionāls un sievišķīgs briedums, kas pieļauj kaislību pilnas un arī ļoti vientuļas naktis, vasarīgu svelmi un rudenīgas vētras, augļu sūro un saldo garšu, jūras tuvošanos un bēgumu, smilšu pieskārienu pēdām un cilvēciskas sadures. Andras Manfeldes dzeja ir kā meditatīva ieskatīšanās sevī, un rindās citētais Pols Gogēns ("Es aizveru acis, lai redzētu") izsaka krājuma būtiskāko vēstījumu – just ir cilvēka spēcīgākā maņa.
Ir rudens, laiks, kad atvadāmies no vasaras un biežāk baidāmies no rītdienas, kad vēsuma ir daudz vairāk nekā siltuma, kad iekšēji sastingstam nākamās vasaras gaidās un kļūstam redzīgāki par izmaiņām dabā. Pirmās nokritušās lapas liek skumjās noelsties, bet miglas krokas ļauj paslēpt sevi un melanholiju. Rudenī esam vairāk dzejnieki un dabas vērotāji nekā citos gadalaikos, tāpēc lasiet Andras Manfeldes dzeju tieši šobrīd kā atgādinājumu – mēness, reiz izdilis, atkal atjaunosies, un jūras vilnas, kas reiz pieskāries pēdām, meklēs tās atkal. Šī ir dzeja par jūtu nebeidzamību un turpinājumu: "kas pazaudē – iegūst/ kas ieguvis – pazaudē." (27, "Dilstošais medus mēness")
