Vēl pirms sastapšanās ar pašiem mākslas darbiem izstādes apmeklētāju apņem neuzbāzīga, tomēr visu laiku klātesoša skaņa, smarža un visaptverošs baltums – balta ir gan grīda, gan izstādes fons, ko veido cauri zālei izvīts balts aizkars.
"Viņai patīk savos darbos spēlēties ar arhitektūru. Un par šo izstādi viņa saka, ka tā ir lielākā telpa, ko viņa ir sadalījusi tik daudzās mazās telpās, veidojot tādas kā nelielas "šūniņas"," "Zuzeum" pārstāves Katrīnas Jurkevicas pavadībā dodamies cauri izstādei pie mākslinieces, un viņa paskaidro, ka sadalošais milzu aizkars patiesībā ir bioloģiski noārdāma plēve: "Tā bija šīs izstādes tehniskā puse – izdomāt, kā šos aizkarus vispār karināt… Mēs pēc viņas skicēm un zīmējumiem plānā visu likām kopā. Izstādē ir izmantoti apmēram trīs kilometri šo aizkaru!"
Šī atkāpe par izstādes iekārtojumu ir būtiska, jo daudz ko pasaka par amerikāņu mākslinieces Donnas Huankas pieeju: viņa pati veido savu izstāžu scenogrāfiju, kurā viņai ir svarīgs arī konkrētās telpas stāsts. Piemēram, mākslas centrs "Zuzeum" iekārtots vēsturiskā korķa fabrikā, ko vairāk nekā pirms simt gadiem projektējis Edmunds fon Trompovskis.
"Kad es pirmoreiz atbraucu apskatīt šo zāli, mani interesēja tās arhitektūra un vēsture, jo tā būtiski ietekmē arī šodienu. Šī ir ļoti industriāla, intensīva arhitektūra, un man gribējās to mīkstināt.
Radīju telpu, kura it kā pretojas arhitektūras likumiem – tajā nav asu stūru un taisnu līniju, viss ir šķietami mīksts un sapņains," stāsta māksliniece.
Izstādi veido 29 Donnas Huankas darbi, kas tapuši pēdējo astoņu gadu laikā – gan gleznas, gan skulptūras un instalācijas. Mēs turpinām sarunu ar mākslinieci par to, kādēļ viņai patīk strādāt tik dažādos medijos.
"Man īsti nepatīk tos kategorizēt kā atsevišķus izteiksmes līdzekļus, jo tas man šķiet ierobežojoši. Es pati nāku no mūzikas vides, un, radot mūziku sadarbībā ar citiem, viens no pamatlikumiem ir spēt ieklausīties. Tāpēc man ļoti patīk savā mākslā pludināt kopā dažādus izteiksmes veidus un būtībā radīt jaunu pasauli. Manu valodu veido tekstūras, krāsas un centieni radīt telpu, kas tev var trāpīt pakrūtē, aizsniegt tevi intuitīvi. Tu varbūt uzreiz nesaproti, ko tieši tu redzi, bet, ienākot telpā, tu jūties citādāk," skaidro Huanka.
Izstādes pavadījumā mijas dažādas dabas skaņas, kas māksliniecei atspoguļo četras dabas stihijas – uguni, ūdeni, zemi un gaisu. Bet gaisā virmojošā viegli dūmakainā zemes smarža, kā vēsta izstādes apraksts, iegūta no palo santo — svētā koka, kura dzimtene ir Dienvidamerika un kuru tradicionāli izmanto dažādu tautas un garīgo tradīciju šķīstīšanās rituālos un attīrīšanās ceremonijās. Māksliniece, kuras ģimene nāk no Bolīvijas, smaržas un skaņas nozīmi savās izstādēs skaidro šādi: "Visos savos darbos es cenšos ielikt kaut ko pirmatnēju. Arī šī telpa, ko redzat, ir tāda kā balta laboratorija. Viss ir vienkāršots līdz pamatelementiem. Un arī tā smarža, ko jūtat gaisā, – tur ir koks, garšaugi, arī slāņi ar mākslīgi radītām smaržvielām. Šo smaržu es esmu attīstījusi daudzu gadu garumā ar domu, ka gribu, lai tā ieguļas cilvēka atmiņā. Arī skaņa šajā izstāde iedod papildus dimensiju. Uzrunājot vienlaikus dažādas cilvēka maņas, mēs mazliet dezorientējam skatītāju un veidojam šo izstādi kā multisensoru pieredzi."
Mūsu saruna notiek īsi pirms izstādes atklāšanas, kurai par godu māksliniece ir uzvilkusi ekstravagantas zili rozā zeķbikses un caurspīdīgas kurpes, un smejot saka, ka mēģinājusi pieskaņoties saviem darbiem.
Patiesībā gan zeķes esot kādu Berlīnes dizaineru veikums – Huankai ļoti patīkot viņu "skulpturālais apģērbs". Arī šī atkāpe nav nebūtiska, jo ķermenim ir liela nozīme Donnas Huankas mākslā. Ierasti viņas izstādes papildina performances, kurās starp mākslas darbiem lēni slīd mākslinieces apgleznoti modeļi.
"Domāju, ka ķermenis ir fascinējošs medijs. Ķermenis tik daudz ko ieraksta, visas tās atmiņas, ko mēs neapzināti neesam palaiduši vaļā… Visas manas gleznas top, iedvesmojoties no manām performancēm iepriekšējās izstādēs.
Tādā ziņā šī man ir īpaša izstāde, jo tajā nav performances elementa, taču darbos vienalga ir daudz iekšējas kustības," skaidro māksliniece. "Izstādes vidū ir darbs, kas no visām pusēm ir klāts ar spoguļa virsmu, un kaut kādā ziņā paši skatītāji kļūst par performances dalībniekiem, sastopoties ar šo mākslas darbu. Arī visi materiāli manos darbos ir kādā veidā saistīti ar ķermeni un tā lietojumu: sākot no ādas un beidzot ar seksa rotaļlietām. Ķermenis ir visu manu darbu pamats. Piemēram, skulptūras it kā turpina rokas kustību vai atspoguļo performances dalībnieku apģērbu vai matu sakārtojumu, kas ir atliets metālā. Tā ir pašpietiekama pasaule, un uzmanīgs skatītājs pamanīs to pavedienu, kas vieno visus darbus."
Izstādē "Utopiskās šūnas" skatāmie mākslas darbi nākuši no Zuzānu kolekcijas un galerijas "Peres Projects", kas pārstāv Berlīnē dzīvojošo amerikāņu mākslinieci. Izstāde būs skatāma līdz novembra beigām, un 26. septembrī to papildinās saruna "Ārpus robežām: Baltijas mākslas ceļojums".
