Pirmais impulss
Kaspars Zariņš: Daini, lūdzu, sāc šo sarunu un atminies, lūdzu, savu bērnību – kā tu nonāci līdz mākslai?
Dainis Pundurs: Bērnība un atmiņas par bērnību vai atmiņas no bērnības… manuprāt, tā ir Pandoras lāde. Ja to atver, tad pārcilāšana, pārkārtošana var ilgt bezgalīgi. Šobrīd tās drīzāk jau ir atmiņas par atmiņām.
Bet kas bija tas pirmais impulss? Nu, varbūt tu taisīji māla figūras. Es zinu, ka tu nāc no Ezerniekiem, kas ir Latgalē.
Dainis Pundurs: Ja tā ir dziļa Latgale. Man patīk tā metafora – mākslas ceļš. Man patīk arī metafora "mākslas kukainis", – nu, kad iekož mākslas kukainis. Iespējams, tas kukainis iekoda apmēram tad, kad es mācījos noturēt zīmuli rokās, un varbūt, ka tieši tas mirklis bija saistīts ar svešinieci, kura man mācīja to zīmuli turēt. Es biju fascinēts tajā, cik ātri viņa uzzīmēja mazu kravas mašīnu, pilnu ar mošķiem un sacīja, ka tie ir apmēram tas, kas mikrobi man zem nagiem.
Atmiņā palikuši dažādi brīži, bet priekšplānā noteikti ir daba, cilvēki, varbūt jau iepriekš dotās personības noslieces. Mēs dzīvojām ļoti nomaļā vietā, kas diezgan ātri pārvērtās. Māja bija burtiski trīs metrus no ezera, tā, ka no virtuves loga bezmaz varēja ielēkt ezerā. Dabas skaistums noteikti ir tam visam pamatā – es pat teiktu, tas dabas mistiskais skaistums.
Atmiņās man ir ūdens, tas, kā es guļu uz laipas, un skatos dziļi zem ūdens virsas, un tur vienlaicīgi ir arī atspulgs ar mani un debesīm. Visam bija tāds noslēpumains dziļums.
Es atceros tādu pilnīgu pārņemtību un aizmiršanos šajā novērojumā. Domāju, tas ir būtiski ietekmējis visu to, ko es daru tagad, – šis dziļuma un neviennozīmības novērojums.
Tuviniekiem bija liela nozīme tieši ceļa nozīmē. Vecākais brālis arī jau agri bija "sakosts" ar mākslu un daudz zīmēja. Es no viņa ļoti ietekmējos. Nenožēloju savu pastarīša lomu, man bija iespēja uzsūkt daudz no vecākiem cilvēkiem. Arī māsa ļoti atbalstīja manu mākslas ceļa uzsākšanu. Par to varētu stāstīt daudz, bagātīgi, dziļi un arī personiski.
Paldies tev. Drulil, izstāsti, lūdzu, kā tas kukainis sakoda tevi?
Ivars Drulle: Klausos, ko stāsta Dainis un domāju – man arī bijuši lauki, lauku mājas un daba, bet mani laikam tādā tiešā veidā daba neietekmē. Es gan pilnīgi noteikti zinu, kas mani ietekmēja, tās ir ļoti skaistas atmiņas. Mēs runājam par padomju laikiem. Protams, mums nav ne interneta, ne īsti kādas iespējas redzēt to, kas notiek pasaules mākslā, bet Rīgas grāmatu veikalos vai arī no ceļojumiem uz Maskavu vai Ļeņingradu cilvēki bieži veda tādus atklātnīšu komplektus, piemēram, "Ermitāžas dārgumi" vai "Puškina muzeja šedevri". Man mājās bija diezgan liela kolekcija.
Ja runājam par to, kad mani sakoda tas mākslas kukainis, tad es teiktu, ka bērnudārza, pirmās klases laikā – atceros, kā sēžu uz grīdas un šķirstu tos atklātnīšu komplektus.
Kvalitāte jau tur nekāda, bet tur tomēr ir Rembrants un spāņu gleznotāji. Es to visu skatos, un man tas ir kā tāds tunelis uz kādu milzīgu, nezināmu, fantastisku pasauli. Tas bija tāds piedzīvojums.
Laika gaitā es to aizmirsu, bet tagad, pārkrāmējot dzīvokli un bēniņus, es uzeju tiem atklātņu komplektiem, un tas man uzreiz atsit atmiņā to brīdi bērnībā, kad viņus skatījos. Tam ir kaut kāds neizprotams, suģestējošs pievilkšanas spēks.
Kas tev ir svarīgākais, kad taisi savas skulptūras? Ko tu primāri gribi izcelt, uz ko tu tiecies?
Ivars Drulle: Kad domāju par saviem mākslas darbiem, pats svarīgākais man ir, ka es esmu tieši šeit, šajā vietā, šajā laikā. Ka es to attēloju. Ja uz tiem kāds skatīsies pēc simt gadiem, es gribētu, lai caur šiem darbiem var ieraudzīt to, kā mēs dzīvojam šeit, šodien. Ko mēs redzam, par ko uztraucamies, kas mums sāp.
Teiksim, manā skiču kladē man piezīmes ir krustām šķērsām, bet tie darbi, kas tiek tālāk uz realizāciju, parasti ir tie, kas iztur šo procesu.
Savu darbu tu sāc ar idejas skici? Kur tu ieraugi vīziju? Tu ieraugi viņu uzzīmējot jeb tev izlec acu priekšā tas attēls, ko tu gribi radīt?
Ivars Drulle: Parasti ir tā, ka sākumā es, piemēram, noskatos televīzijas ziņas vai aizeju uz kāda cita mākslinieka izstādi un kļūstu vai nu nikns, vai priecīgs. Tā koduma vieta niez.
Kā tu izvēlies materiālus? Izejot no idejas jeb vietas, kur tas būs?
Ivars Drulle: Materiālu laikam nosaka ideja. Viens no maniem pēdējiem darbiem bija tas piecmetrīgais cīkstonis, "Lielais Jānis" no dzelzs. Man bija skaidrs, ka no marmora to nav iespējams uztaisīt, arī no granīta ne. Ne pēc kā neizskatīsies. Dzelzs ir īstais materiāls.
Tu pats visu metināji kopā?
Ivars Drulle: Jā, pusgadu.
Daini, kā tu nonāci līdz šim amatam jeb mālam? Man liekas, ka tev pārsvarā ir šamots, jo tavi trauki un formas mēdz būt arī divmetrīgas. Kā tu nonāci līdz tam? Varbūt skaties uz lapseņu pūžņiem vai skudru mitekļiem?
Dainis Pundurs: Materiāls piešķir visam lielu konkrētību, bet tas būtiskais sākums tomēr būtu grūti izskaidrojams.
Tu pēc būtības esi kā arhitekts! Man šķiet, tu saliec tās formas kopā ar apzinātu prāta darbību. Protams, tā garīgā esība, kas tur ir ielikta, ir viena lieta, bet tev jau arī jānodrošina, lai viņš negāžas, gluži kā Ivaram piecmetrīgais Jānis.
Dainis Pundurs: Darbi, konkrētas izstādes vai tas, ko es saucu par kolekcijām, jo es kolekcionēju pats savus darbus, ierodas šajā pasaulē tādā veidā, ka rodas konkrētas iespējas to izdarīt. Kad ir radušās domas, kad šīs domas ir izžonglētas. Varbūt šī vingrošana ir notikusi jau desmitgades laika posmā. Izstāde "Lielo dzīvnieku gaidot" sākās daudzu konkrētu un nekonkrētu ietekmju summā.
Latvijā nav tik liels ceplis, kurā es varētu izcept šķīvi, kas ir līdzvērtīgs cilvēka ķermeņa izmēram, lai tajā varētu ieritināties pats – kā ēdiens. Tā nu es aprēķināju izmaksas, iesniedzu projektu Kultūrkapitāla fondam, saņēmu finansējumu. Tad jau paliek praktiskākais – aprēķināt, metināt, rēķināt.
Svarīgi ir centimetri, durvju platumi, svars, izmērs. Prozaiskas, konkrētas lietas. Šis projekts sākās ar milzīgu darbu, šo cepli veidojot un cerot, ka tas darbosies, kā jādarbojas. Gadu gaitā zināšanas par materiāliem, protams, ir augušas un tas palīdzēja, lai gan tāpat daudz kas procesa sākumā tika pazaudēts.
Laikmetīgs vai vienkārši no šī laika?
Kā tā laikmeta sajūta ietilpst tavos darbos? Kā tu domā – tu taisi laikmetīgu vai tomēr arhaisku šķīvi? Kas tavā prātā ir laikmetīga māksla?
Dainis Pundurs: Jēdziens "laikmetīgs" ir daudz lietots, un ar to daudz ko var pārdot, iespējams, arī iegūt līdzekļus. Es gan domāju, ka jebkuram māksliniekam tāds uzstādījums nav pietiekoši dziļš, jo manā uztverē no laikmeta nevar izkāpt jebkurā gadījumā. Es pilnīgi noteikti nemēģinu ne īpaši kontrastēt laikmetam, ne tam sekot. Manas izvēles ir neizskaidrojamākas.
Vai māksla, tavuprāt, ir izskaidrojama?
Dainis Pundurs: Daudzi ar to pelna.
Vai tad ar to var nopelnīt?
Dainis Pundurs: Es domāju, ka var nopelnīt. Acīmredzot neesmu eksperts šajā jomā, bet jocīgi, ka vienkārši podi, kuri tapuši apmēram sešdesmitajos, izsolēs tiek novērtēti līdz par simttūkstoš mārciņām. Jā, ar to var pelnīt labāku naudu nekā ar radīšanu.
Ivar, ko tu saki par laikmetīgo mākslu un to, vai tā vispār ir izskaidrojama?
Ivars Drulle: Mēs tikko runājām par materiāliem, kādus materiālus izvēlos, un es arī klausos, ko Dainis saka par cepli, par eksperimentiem, par neizdošanos. Es to esmu sapratis, ka nekad neizmantošu keramikas materiālus, jo mana sirds to netur, jo keramika paredz liela mēra eksperimentēšanu.
To, ka neizdosies, ka var saplīst, sagāzties, pēc tam šķelties. Es to nevaru. Man sirds ir pārāk vāja, es gribu atliet no betona un lai stāv mierā simt gadus.
Es saprotu to azartu: tu atver cepeškrāsni, un tev ir pārsteigums. Bet es to nevarētu.
Par laikmetīgo mākslu – klasiski saka, ka nu viss, kas tiek radīts šodien, ir laikmetīgs, bet tas būtu pavirši sacīts. Es domāju, ka drīzāk jāsaka tā, ka laikmetīgā māksla ir kaut kas, kas savā ziņā paskaidro vai palīdz saprast šodienu. Ja mēs redzam uzgleznotu ziedus, viņi varbūt ir gleznoti šodien, bet nekādā veidā nav laikmetīgi. Bet, ja šiem ziediem ir kaut kāds stāsts, piemēram, tie ir izzūdošie ziedi, vai tie ir ziedi, kas salasīti noteiktā vietā un uzgleznoti, vai tie ir ziedi, kas ir uz kāda svarīga kapa un tad attēloti, – tad tas ir laikmetīgi.
Būt māksliniekam Latvijā
Ko jūs domājat par vietu – Latviju, kurā jūs dzīvojat, un par jūsu darbu iekļaušanos Latvijā? Vai vispār mākslinieka darbs ir kādam vajadzīgs?
Ivars Drulle: Par vietu runājot – nu jā, esmu piecus gadus mācījies ASV, pa rezidencēm braukājis un dzīvojies. Es atbraucu atpakaļ, jo ASV sevi nesajutu.
Vai tu guvi kaut kādu grūdienu no tās informācijas, ko tur ieguvi?
Ivars Drulle: Jā. Galvenokārt tāpēc, ka tur bija bibliotēkas. Tas bija pirms 20 gadiem, kad mūsu bibliotēkās vēl nebija nekādas grāmatas. Tā nu es ASV tajās sēdēju no rīta līdz vakara, iepazinu visus Eiropas un Amerikas laikmetīgos māksliniekus, ko nu varēju atrast. Tas bija grūdiens.
Par Latviju runājot – tikko biju divu mēnešu rezidencē Parīzē. Man ir tā, ka es daudz dzīvojos pa dabu. Man ļoti, ļoti patīk – gan meditācija, gan ietekmes, gan pārdomas. Tas, ko es tur ievēroju, – staigājot Latvijā, tev vienmēr uzkrita virsū mušas un odi, un dunduri, un knišļi un spēj tik atkauties –, bet Francijā nekā tāda nebija. Tur nebija tik pirmatnējas dabas kā Latvijā. Tas varbūt ir tas īpašais, kas mani ir atvilcis atpakaļ.
Vai šajā rezidencē tev radās kāda skulptūra vai ideja tai?
Ivars Drulle: Jā, jā, es esmu sācis strādāt pie eposa "Lāčplēsis" tēlu komplektiņiem.
No plastmasas?
Ivars Drulle: Es domāju, ka jā, viņas it kā būtu no porcelāna, bet, kā jau minēju, baidos, ka ar to lietu nekas nesanāks.
Un tā būs izstāde vai tev tas ir kā pasūtījums?
Ivars Drulle: Tā šobrīd ir plānota kā izstāde. Jā, to es redzu skaistu.
Atbalsta kultūrkapitāla fonds vai tu pats pašlaik par to visu maksā?
Ivars Drulle: Rezidenci atbalstīja Kultūras ministrija, bet es jau domāju, ka kaut kādi iedīgļi tam visam sākās mazliet ātrāk, pagājušogad, kad kultūrkapitāla fonds man bija iedevis jaunrades stipendiju. Es domāju, ka es jau tad diezgan cītīgi par to domāju. Jauna stipendija ir milzīgs grūdiens – tu vari sēdēt un domāt.
Vai tu no savas mākslas vari izdzīvot? Vai mākslinieks ir spējīgs izdzīvot ar jaunradītajiem darbiem?
Dainis Pudurs: Man tā pasaule ir tiešām diezgan neizskaidrojama. Es neesmu komerciāls milzis. Pilnīgi noteikti es kopš 90. gadiem esmu piedzīvojis daudzus finansiāli ļoti riskantus periodus, kad tiek taupīts uz ēdienu, bet tajā pašā laikā – es uzbūvēju cepli.
Tas varbūt skan mazohistiski, bet, iespējams, ka tas ir tāds stāvoklis, – nav līdzekļu nomirt un nav arī līdzekļu izdzīvot.
Tajā pašā laikā savus darbus tu vari radīt jebkurā gadījumā.
Dainis Punduris: Kaut ko jā, kaut vai pludmalē izzūdošus darbus. Ja ir tas, ko sauc par… varētu lietot vārdu enerģija.
Māksla pagarina dzīvi
Kā to saglabāt? Raidījumā dzirdēju, ka Ivars staigā pa ledu. Kā tu dabū atpakaļ to enerģiju, lai tev pietiktu tā spīta jeb vēlēšanās turpināt iesākto?
Dainis Pundurs: Vēlēšanās – tas mazliet skan tā kā arī izvēle. Man tas notiek daudz automātiskāk. Man pašam tāds jautājums nekad nerodas, tā varētu teikt. Par to atbalstu – piemērs, kas izraisīja pārdomas: pagājušovasar bija iespēja redzēt izstādi, retrospektīvu izstādi, kur autors darbus ir radījis sen un ļoti spiedīgos apstākļos. Runa ir par Lorijas Andersones izstādi Stokholmā. Viņa jaunībā, ļoti vienkārši ģērbusies, spēlē vijoli uz uzsaldēta ledus kluča, kamēr šie ledus gabali izkūst. Tas ir ļoti agrīns viņas darbs. Tur bija arī daudz vēlāk darbi, kad viņa jau ir zināma māksliniece, kur ir lieli līdzekļi un dažādi efekti, spēcīgi tehniski. Kaut kas vairs nav, kaut kas ir, respektīvi, tiek ņemts un tiek dots. Tas ir ļoti niansēts jautājums un droši vien, ka tur nav vispārējas receptes, tas viss ir ļoti individuāli un personiski.
Vēl es gribētu pieminēt – man ir sajūta, ka resursu turētāji no mākslinieka sagaida pārāk reālistisku pienu. Vajadzētu būt mazliet viedākiem, lai saprastu šo mākslas mijiedarbību nozīmi.
Piemēram, ja es esmu vairākas stundas skatījies lielu izstādi ar daudz autoriem, izejot uz ielas, es redzu tūkstošreiz vairāk nianšu. Mana realitātes pieredze ir kļuvusi vēl bagātāka.
Kas tad ir šī cilvēka dzīve – bioloģiskā ķermenī, noteiktu laiku – ja ne tas, ar kādu pieredzi tu to vari piepildīt? Māksla ir kaut kas tāds, kas var piepildīt ar vēl nezināmām dimensijām. Īsu cilvēka mūžu padarīt daudz bagātāku.
Tas ir vispār jēdziens par vispārējo kultūras attīstības līmeni valstī, jo skaidrs, ka nekas nerodas bez piepūles un bez ieguldījuma. Ko jūs gribētu novēlēt sev un citiem? Kas ir jūsu nepiepildītais sapnis? Mani interesē, lai gan, protams, par sapņiem saka, ka nedrīkst runāt. Bet kas ir tas, uz ko jūs tiektos visvairāk?
Ivars Drulle: Pirmo daļu, ko es varētu novēlēt citiem, – es domāju, ka svarīgākais ir būt drosmīgam un nebaidīties. Es kādu laiku atpakaļ vadīju kursus mazo mākslas skolu skolotājiem. Viņi bieži vien bērniem dod uzdevumus, tādus kā klusā daba, – uzzīmēt ķirbi, uzgleznot to. Tādas lietas, ko ierasti maziem bērniem mācām. Lūk, man bija jāapmāca skolotāji, un es viņiem devu uzdevumu izveidot darbu, kas eksistē trīsdesmit sekundes, un tad pārstāj pastāvēt. Kas izzūd. Skolotāji, kuri ieraduši darīt vienu un to pašu, bija šokā. Viņiem bija laiks par to domāt visu dienu, un no tā iznāca tik interesanti eksperimenti!
Es teicu: atbrīvojieties! Dariet to, ko gribat darīt, ko esat sapņojuši darīt, par ko esat baidījušies, ka nesanāks!
Domāju, ka katram no mums ir kaut kas, no kā baidāmies, par ko domājam, ka nesapratīs, ka nesanāks, būs par grūtu, par dārgu… Man labākie darbi un projekti ir izdevušies tad, kad esmu savācis drosmi un izvilcis līdz galam. Tas arī ir tas, ko es vēlētos novēlēt.
Dainis Pundurs: Pēdējos gados sapņus tikpat kā neredzu.
Varbūt tev vienkārši miegs kļuvis ciešāks.
Dainis Pundurs: Drīzāk jau pati realitāte kļuvusi daudz sapņaināka. Vēl vēl neizskaidrojamāka. Par novēlējumiem citiem – es negribētu iet kaut kādās konkrētībās, ja nu kādam trāpa pēkšņi un viņš to nevar pacelt. Tomēr jebkurā gadījumā – ikvienam dzīves laiks ir diezgan konkrēts, bet ko ar to darīt? Tiešām, šai mākslas pieredzei var būt milzīgs dziļums, ietilpība, pieredze.
Ivars Drulle: Bet, domājot par to, vai māksla var paildzināt dzīvi? Kā mēs zinām, māksla parasti pa īstam un dzīvi ir alkohols, atkarības, nervi, sabrukumi, šķiršanās.
Būtiski – cik stipru tev daba devusi nervu sistēmu.
Dažiem ir iedevusi. Džemmai Skulmei iedeva, un viņa nodzīvoja ļoti skaistu, ilgu mūžu. Ja tev tādu nav, tad visi nervi ir vaļā, pirkstu gali jutīgi un tu kā mākslinieks visu uzsūc nepastarpināti un dziļi. Tad nav viegli.
Dainis Pundurs: Par to pašu dzīves pagarināšanu ar mākslu – statistika rāda, ka tie, kas kolekcionē nezināmu mākslinieku darbus, dzīvo ilgāk.
