Pārdomas par to, kas ir telpa, kurā top māksla, kas ir telpa, kurā to skatīties, un ar ko vispār nodarbojas mākslinieki, vijas cauri visai "Izstādei". Līdzās slīpajai "nogāzei", kas ved uz Lielo zāli, ir muzeja apmeklētājiem pazīstamā stikla siena, aiz kuras saskatāma krātuve – simtiem gleznu, kas, rūpīgi sakārtas metāla režģos, reizē ir un nav redzamas. Blakus krātuvei Andris Eglītis nolicis nelielu savas izstādes maketu. Pa ceļam uz Lielo zāli atrodama arī mākslinieka iekārtota lasītava un darbnīcas stūris.
Lasītavā laipna muzeja darbiniece mudina iedzert tēju un pašķirstīt grāmatas ar Eglīša darbiem, palasīt Martina Heidegera 1951. gada tekstu "Būvēt mājot domāt" un iepazīties ar "Izstādes" avīzi (vai noskenēt QR kodu, lai varētu rūpīgāk to izstudēt mājās). Tekstus tai ir sagatavojuši Eglīša draugi un domubiedri, avīzē iekļauta arī saruna starp izstādes veidotājiem par tās tapšanas procesu. Darbnīcas stūris savukārt veidots no koka plāksnēm, kas apšķaidītas ar krāsu. Vienā pusē skatāma Sandija Ruļuka fotosērija, kurā uz balta fona redzami dažādi Eglīša gleznu tapšanā izmantotie priekšmeti: slotas, birstes, plastmasas pudeles, bet otrā pusē izlikti dažādi dabas materiāli – sūnas, koki, akmeņi, piepes, arī fotogrāfijas.
Kad ir iziets cauri Lielajai zālei, nākamajā telpā ir izstādītas Eglīša gleznas no cikliem "Saknes un plastmasa" (2016), "Refleksijas" (2020), "Pāreja" (2016) un arī mākslinieka darbnīcas makets, kurā apmeklētāji var arī ieiet. Turpat blakus ir iekārtota "Savvaļas" telpa. ("Savvaļa" ir vieta Drustu pagastā, kuru Eglītis gadiem ilgi izmantoja kā savu brīvdabas darbnīcu, bet pēdējos gadus ir atvēris arī citiem radošo profesiju pārstāvjiem un tā ir kļuvusi par publiski pieejamu brīvdabas mākslas telpu. LNMM izstādē ir izlikti dažādu mākslinieku darbi, kas tapuši vai kaut kādā veidā bijuši saistīti ar "Savvaļas" izstādēm un notikumiem.)
Visās pieminētajās zālēs ir iespēja iepazīties ar materiāliem, kas ir ārpus pašu mākslas darbu pieredzes, reizē tām ir arī potenciāls radīt pašām savu pārdzīvojumu. Jebkurā gadījumā šīs telpas liek nedaudz izkāpt no "tīras mākslas" skatīšanās un to pārdomāt. Nerodas gan iespaids, ka izstādes veidotāju mērķis būtu bijis šim procesam pieiet pētnieciski un mēģināt didaktiski "demistificēt" mākslas procesus, bet
visi materiāli apkopoti un izlikti ar mērķi mēģināt saprast to, kā no novērojuma veidojas glezna, kā no dēļiem rodas māja un kā par Andra Eglīša darbiem varam domāt mūsdienu pasaulē
(piemēram, 29. septembrī izstādē notiks atvērta diskusija "Kā runāt par vīrišķību feminisma laikmetā?", kurā piedalīsies "Izstādes" komanda un eksperti).
"Izstāde" nav tikai pašreflektīvs notikums, kas mudina pārdomāt jautājumus par mākslas dabu, tā ir iespēja redzēt un pārdomāt gan vecākas, gan jaunākas Eglīša gleznas. Izstādes apraksti atgādina, ka Andris Eglītis (43) ir viens no zināmākajiem un ievērojamākajiem mūsdienu Latvijas māksliniekiem. 2013. gadā viņš saņēma Purvīša balvu par ciklu "Zemesdarbi", savukārt 2015. gadā kopā ar Katrīnu Neiburgu pārstāvēja Latviju 56. Venēcijas mākslas biennālē ar darbu "Paduse". Eglītim bijušas vairāk nekā 20 personālizstādes Latvijā un ārzemēs.
Pa ceļam uz Lielo zāli pie sienas eksponēti Eglīša gleznu cikli "Cauri tumsai" un "Lietu kārtība". Tie ir dažādos laikos tapuši darbi, kuru pamatā ir ikdienišķi mirkļi un vērojumi. "Lietu kārtība" tapusi 2009. gadā, bet cikls "Cauri tumsai", kā rakstīts izstādes aprakstā, uzsākts 2022. gada ziemā, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mākslinieks šim ciklam turpinājis gleznot darbus arī 2023. un 2024. gada ziemās. Eglīša ziemas etīdes gan nav tumšas kā laiks, kurās tās tapušas. Tajās valda miers – vai nu skatoties uz izdangātu dubļu ceļu, slapju mašīnas vējstiklu, vai balti apsnigušiem kokiem, kas slejas pret gaiši zilām ziemas debesīm. Kā poētiska laikmeta liecība gleznas sevī ietver arī tādus mūsdienu Latvijas simbolus kā "Viršu" benzīntanka zīmi vai kādā lauku ceļmalā izliktu sarkanu plāksni "Medus".
Savukārt Lielajā zālē eksponētajās lielizmēra gleznās no cikla "Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi" mākslinieks atsakās no šādiem laikmetu raksturojošiem sociāliem un kulturāliem simboliem. Gleznu cikls, kas aizsācies 2010. gadā ar "Zemesdarbiem", ir tas, ko daudzi, iespējams, visvairāk saistīs ar Andra Eglīša rokrakstu un kas izstādes avīzē nosaukts par "dabas procesu tiešu piedalīšanos glezniecībā". Bez tradicionālajām glezniecības krāsām Lielās zāles darbos mākslinieks izmantojis arī dabas materiālus – mālu, sūnas, iežus. Telpas centrā ir 5x9 m liela glezna ar māla triepienu – apli, kas vilkts vienā vilcienā. Pieejot klāt, var pamanīt, ka materiāls vietām ir saplaisājis un nobiris, bet skaidrs, ka ne šajā gleznā, ne citās Eglīti tas īpaši nesatrauc –
materiālu vēlme pašnoteikties ir daļa no darba jēgas.
Izmēra ziņā tik liela glezna var tapt tikai vietai, kur ir iespējams to izstādīt. Intervijā žurnālam "Ir" Eglītis uzsver: Nacionālā mākslas muzeja Lielajai zālei Latvijā ir unikāls mērogs. Tam ir savi izaicinājumi un arī iespējas. Un šajā izstādē zāles plašums tiešām izmantots kā iespēja: bez liekām starpsienām un telpu nepārblīvējot, katram darbam ir vieta, kur elpot un dzīvot. Skatītājs var izbaudīt gan milzīgās gleznas, gan telpas arhitektūru.
Atšķirībā no cikla "Cauri tumsai" Lielās zāles darbi liek domāt par ainavu no citas perspektīvas. Ja glezniecību, kas nav figuratīva, sauc par abstraktu, tad tā laikam varētu arī apzīmēt gleznas no cikla "Daži iztēles un matērijas satikšanās mirkļi". Gleznas nav reprezentatīvas, bet konkrētību ieguvušas tapšanas procesā. Un šeit atgriežamies pie metafiziskajiem jautājumiem, bet šoreiz tiem saknes meklējamas glezniecībā kā darbībā, un tieši šī darbība liek domāt par to, vai dubļos iespējams saskatīt kosmosu?
Sarunā ar kuratori Elīnu Sproģi grāmatā "Andris Eglītis. Gaišs, apcirsts paralelograms", kas atrodama izstādes lasītavā, mākslinieks saka: "Atceros, ka fotogrāfs Andrejs Grants man teica, ka patiesība atrodas uz banalitātes robežas. Dažkārt apzinos, ka arī es – ar mainīgiem rezultātiem – balansēju uz šīs robežas. Re – kurmju rakums var būt tikpat skaists kā saulriets." Lai gan "Izstāde" ir ļoti vērienīga, ar plašu tematisko un emocionālo spektru, ko no tās var paņemt, izejot tās veidotāju iecerēto apli, tomēr visdziļāk sirdī iespiežas jautājumi par iepriekš pieminētajiem iztēles un matērijas satikšanās mirkļiem, par skaistuma un patiesības attiecībām ar banalitāti, par to, kuros brīžos ainava notur līdzsvaru un kuros tā padodas.
Andra Eglīša "Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 3. novembrim.
