Koncertzāle "Cēsis" pirms desmit gadiem pēc pārbūves iemājoja simtgadīgajā Cēsu Viesīgās biedrības namā. Arhitekta Jura Pogas ideja tolaik bija vecā un jaunā sinerģija. Cēsis šobrīd ir viena no populārākajām pilsētām Latvijā, kuru cilvēki izvēlas par mājvietu. Arī koncertzāles esamība ir veicinājusi pozitīvo attieksmi pret šo Vidzemes pilsētu.
"Visparadoksālākais un interesantākais ir, ka Cēsu koncertzālei ir tieša ietekme uz nekustamā īpašuma cenām," atzīmē koncertzāles "Cēsis" bijušais vadītājs Juris Žagars. "Tas nozīmē – ietekme uz ekonomiku kopumā, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja godīgi, kad koncertzāle tika projektēta, iecerēta un būvēta, mēs to teicām, jo tā bija pareizi teikt. Bet mēs ne sevišķi ticējām."
No koncertzāles pirmsākumiem neatņemama ir mijiedarbība ar vizuālo mākslu. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju šobrīd koncertzāles galerijā skatāmi izcilo latviešu gleznotāju Borisa Bērziņa un Georga Barkāna darbi.
"Sadarbība ir ļoti veiksmīga, laba un arī patīkama. Tāpēc, ka mums ir iespēja parādīt daļu no tā mākslas mantojuma, kas mums ir krātuvēs. Un savukārt šeit skatītāji to arī novērtē," uzsver Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.
Koncertā "Čello Cēsis, Vasks un fantāzija korim" Antonīna Dvoržāka Koncerts čellam izskanēja spāņu čellista Pablo Ferandessa izpildījumā.
Liepājas Simfoniskais orķestris un koris "Kamēr…" poļu diriģenta Tadeuša Voicehovska vadībā atskaņoja Ludviga van Bēthovena opusus.
Viena no ciešākajām sadarbībām koncertzāles repertuāra radīšanā gadu gaitā izveidojusies ar komponistu Pēteri Vasku. Arī jubilejas koncertā vijolnieces Vinetas Sareikas un Liepājas Simfoniskā orķestra lasījumā izskanēja Vaska meditācija vijolei un stīgu orķestrim "Vientuļais eņģelis".
"Akustika ir burvīga, sevišķi tādam kameriskam sastāvam kā stīgu orķestris. Es tiešām lepojos, ka Latvijā ir tik daudzas reģionālas koncertzāles ar augstvērtīgu kvalitāti, un es turu īkšķi, lai Rīgas Filharmonija drīzumā uzziedētu kā skaista puķe. Un lai nebūtu pārāk, pārāk ilgi uz to jāgaida," pauž Vineta Sareika.
"Es ļoti labi atceros atklāšanas koncertu pirms desmit gadiem. Tas bija pavasarī. Un mēs pēc koncerta aizbraucām uz Amatciemu, un koncerts turpinājās vietējā dīķi, kur bija varžu kora salidojums," atminas Pēteris Vasks. "Kā tad var dzīvot bez mūzikas? Tāda zāle un milzīgs prieks, ka klausītāju netrūkst."
Koncertzāles jubilejas koncertā klausītāju patiesi netrūka. Un noslēgumā mūziķus priecēja ilgas stāvovācijas.
